Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas komercdirektore Serlāna Bila uzsver, ka ekonomikas izaugsmi sāk ierobežot darbaspēka trūkums.
Jau vairāk nekā 140 gadu Jelgavā turpina darboties mašīnbūves rūpnīca. Tās sākotne ir 1875. gadā rūpnieka Krāmera dibinātā slēdzeņu fabrika. Padomju laikā uzņēmums izauga līdz trīsarpus tūkstošiem darbinieku. Plānveida sociālistiskās ekonomikas apstākļos tas ražoja bremžu un eļļošanas mezglus, ko vēl joprojām izmanto kalnrūpniecības iekārtās Krievijā, Ukrainā, Kazahstānā un citviet. Padomju Savienībai un tās saimnieciskajai sistēmai sabrūkot, Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca ražošanu atsāka no ļoti zema lejupslīdes punkta, taču privatizētā uzņēmuma īpašnieka Pētera Bilas komanda nepadevās, vēlāk jau ar ES atbalstu ievērojami līdzekļi tika ieguldīti ražošanas modernizācijā. Tomēr beidzamajā laikā rūpnīca vairāk attīstās nevis ražošanas, bet gan telpu īres biznesā, piesaistot uzņēmējus, kuri vēlas sākt ražošanu Jelgavā. Šis biznesa virziens ir prioritārs akciju sabiedrības “Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca” jaunajai komercdirektorei Serlānai Bilai.
Darbs dara darītāju
Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas valdes priekšsēdētāja P.Bilas jaunākā meita Serlāna rūpnīcu pazīst vēl no pusaudzes gadiem, kad nāca palīgā veikt biroja darbus. Pabeigusi vidusskolu, tēva iedrošināta, Serlāna nolēma studēt jurisprudenci un devās uz Lielbritāniju, kur universitātē ieguva maģistra grādu tiesību zinātnēs. Serlāna ar pateicību atceras augstskolas mācību spēkus, kas bija praktizējoši juristi un studijās lika pievērsties tam, kas reālajā dzīvē tiešām ir pieprasīts. Studiju laikā Serlāna arī strādāja, kas viņai nav bijusi materiālu apstākļu spiesta vajadzība, bet vērtīga pieredze. “Tēvs man mācīja, lai nebaidos no darba, jo, tikai strādājot un darot, var patiesi kaut ko vērtīgu iemācīties,” paskaidro Serlāna. Būdama studente, viņa studijas apvienoja ar tulka darbu no krievu un latviešu valodas uz angļu valodu, un otrādi, risinot iebraucēju problēmas saziņā ar valsts iestādēm. Pēc universitātes diploma saņemšanas jaunā juriste vēl kādus gadus palika Lielbritānijā, kur strādāja valsts uzņēmumā, kas nodrošina valsts apmaksātu juridisko palīdzību trūkumcietējiem, kuri nevar atļauties pirkt privātus juridiskos pakalpojumus, kas Lielbritānijā ir ļoti dārgi. Šajā uzņēmumā jaunajai juristei nācās konsultēt cilvēkus, kuri par parādiem izlikti no dzīvokļa vai atrodas citās sadzīves problēmās. Darbs bija interesants, tomēr Serlāna atzīst, ka vienmēr ir gribējusi sevi veltīt Jelgavai.
Krīzes laika pagrieziens
2014. gadā sakarā ar Krievijas rubļa lejupslīdi un karu Ukrainā pieprasījums pēc jelgavnieku produkcijas kritās vairāk nekā uz pusi. Šajā laikā tika pieņemts lēmums atgriezties Latvijā, un Serlānas tēvs piedāvāja meitai sākt darbu uzņēmumā. Jāpaskaidro, ka akciju sabiedrībā “Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca” 97 procenti akciju pieder SIA “Madara”, tieši Serlānai pieder 49 procenti “Madaras” kapitāla daļu, bet abu uzņēmumu lielākais īpašnieks vēl joprojām paliek P.Bila. “Tas ir ļoti labi. Jo ražošanā ir daudz specifisku lietu, kur ar jurista zināšanām nepietiek. Vajadzīga inženiera izglītība un pieredze, kas ir tēvam. Taču arī viņa iesāktais kādam ir jāturpina, tādēļ to uzņēmuma darbības lauku, kas saistās ar nomnieku piesaisti mašīnbūves rūpnīcas un “Madaras” ražošanas un biroja platībām, esmu uzņēmusies es,” skaidro Serlāna.
Darbs uzņēmuma komercdirektores amatā viņai dod gandarījumu: “Nav tā, ka aizeju uz biroju un gaidu dienas beigas! Darbā es satieku cilvēkus no dažādām valstīm, un mani interesē, kā viņi sāk savu darbību pie mums, kā sameklē darbiniekus un citas lietas. Pati parādu telpas klientiem, saskaņoju sadarbības nianses un meklēju individuālus risinājumus katra klienta vajadzībām.” Kopējā bilance telpu nomas biznesā akciju sabiedrībā “Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca” beidzamajos četros gados ir pozitīva. 2014. gadā, kad Serlāna atgriezās no Lielbritānijas, uzņēmumam bija ap divdesmit nomnieku, tagad to ir vairāk nekā septiņdesmit. “Man gribētos domāt, ka protu noslēgt tādus nomas līgumus, lai abām pusēm noteikumi ir maksimāli skaidri un domstarpības nav jārisina tiesā. Protams, tāds risks arī pastāv, bet to jācenšas samazināt līdz minimumam. Jebkurā gadījumā vienmēr paturam prātā, ka uzņēmuma reputācija ir mūsu prioritāte,” teic Serlāna.
Akciju sabiedrībai “Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca” un SIA “Madara” Jelgavas pilsētā pieder ap 30 hektāru ražošanas platību. No tām aptuveni 100 tūkstoši kvadrātmetru (10 hektāru) ir ražošanas telpas zem jumta. Tās atrodas Rūpniecības ielā – agrākā Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīca, šodien industriālais parks „Madara”–, Salnas un Viskaļu ielā, kā arī Krišjāņa Barona ielā, kur top Barona biznesa centrs. Lielākie nomas biznesa klienti ir nacionālais būvmateriālu ražotājs “Skonto Concrete Cladding”, kas uz Jelgavu pārnāca pirms gada, galdniecības un namdaru koka konstrukciju ražotāji “LV elements”, dāņu metālapstrādes uzņēmums “East Metal”, kas ražo vēja ģeneratoru mezglus, SIA “Nordisk Line Senter”, armatūras ražotāji SIA “AB Baltic investment”, šūšanas cehs SIA „EK Auce”, kas ir viens no vecākajiem nomniekiem. Serlāna piebilst, ka lielākā daļa no nomnieku saražotā tiek eksportēta. Kopā uzņēmuma telpu nomnieki Jelgavā nodarbina vairāk nekā 350 darbinieku.
Elektrības cena bremzē investīcijas
“Liels pluss ir tas, ka mūsu vadītajiem uzņēmumiem nav parādsaistību, tādēļ varam saglabāt vienas no lētākajām nomas cenām Jelgavā,” piebilst S.Bila.
Pirms trim gadiem bijušajā Lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcā Rūpniecības ielā 39 tika ierīkots lieljaudas elektrības pieslēgums. Serlāna paskaidro, ka arī tā ir nozīmīga investīcija, kas ir svarīga klientu piesaistē. Tas dod iespēju Jelgavā attīstīties tādiem uzņēmumiem, kuriem ražošanā nepieciešamas ļoti lielas elektrības jaudas. Tomēr Latvija kopumā nav pievilcīga energoietilpīgiem uzņēmumiem. Ievērojami lētāka elektrība ir kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. “Elektrības pašizmaksa Latvijā nav augstāka kā citur Baltijā, taču patērētājiem ir jāsedz arī elektrības piegādes izdevumi un piemaksas, ko summē OIK, atļautā slodze un citi maksājumi. Tepat blakus kaimiņi šīs problēmas atrisina daudz veiksmīgāk,” teic S.Bila.
“Ne viss, kas padomju laikos uzņēmuma ražošanas teritorijās uzbūvēts, šodien tiek izmantots. Taču, ja klientam būtu vajadzīgs, mēs esošās būves varam atjaunot un modernizēt. Mūsu klientiem piedāvājam arī izmantot dzelzceļa atzaru. Tagad pa dzelzceļu no Krievijas tiek piegādāts metāls un citi ražošanas materiāli,” stāsta S.Bila.
Domā par kopmītņu būvēšanu
Uzņēmēja uzsver, ka viena no aktuālākajām problēmām ir darbaspēka trūkums. Nereti uzņēmēji runā par to, ka viņiem nav kas strādā arī par lielām algām. ”Zinu, ka uzņēmēji risina to, ka varētu ievest darbiniekus no Ukrainas. Katrā ziņā tā ir liela problēma,” teic S.Bila. Tādēļ uzņēmums piedāvā klientiem telpas, kuras varētu pielāgot kopmītņu ierīkošanai.
Līdzšinējā eļļošanas un bremžu mezglu ražošanā lielākas investīcijas gan nav paredzētas. “Lai varētu modernizēt ražošanu un sekmīgi konkurēt sarežģītajā mašīnbūves tirgū, ir nepieciešams liels kapitāls. Agrāk, kad uzņēmumu modernizācijā lielāku atbalstu varēja saņemt no ES, bija vērts riskēt. Mūsdienu apstākļos risks ir pārāk liels. Mēs to nevaram uzņemties,” paskaidro S.Bila. Viņa uzsver, ka pagājis laiks, kad, iegādājoties atsevišķus robotus un CNC darbgaldus, varēja sekmīgi strādāt. Mūsdienās ir nepieciešamas augsti robotizētas ražošanas līnijas. Nesen Latvijas–Vācijas tirdzniecības kameras rīkotā braucienā viņa apmeklējusi slavenā koncerna “Siemens” rūpnīcu Ambergā netālu no Minhenes. Uzņēmumā maiņā strādājuši tikai daži darbinieki, kas uzraudzījuši augsti robotizētas līnijas. Ja iekārtai rodas defekts un kāds mezgls ir jānomaina, tad arī to izdara robots. “Tik tālu esam nonākuši!” rezumē S.Bila. Viņa pozitīvi vērtē tos nacionālos uzņēmējus, kuri spēj attīstīties. Taču savas iespējas Serlāna redz nomas biznesa attīstīšanā, piesaistot drošus un stabilus ārzemju klientus Jelgavā.
