Apvienības «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» Saeimas frakcijas vecākais konsultants,Rīgas Domes deputāts Sergejs Dolgopolovs – intervijā Mārtiņam Pīlādzim.
Apvienības «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL») Saeimas frakcijas vecākais konsultants,Rīgas Domes deputāts Sergejs Dolgopolovs – intervijā Mārtiņam Pīlādzim
Politiski aktīvās partijas cītīgi gatavojas pašvaldību vēlēšanām. Ir notikuši vairāki kongresi un konferences, kurās locīts pašvaldību vārds. Arī nesen notikušajā Tautas saskaņas partijas kongresā tika spriests par partijas taktiku vēlēšanās un priekšvēlēšanu programmu. Kādas ir tās galvenās tēzes?
– Gatavošanās vēlēšanām šoreiz ir iesākusies ļoti agri – deviņi mēneši ir pietiekams laiks, lai kaut kas tiktu piedzemdēts. Galvenā tēze programmā, kas tiks vēl pilnveidota un apspriesta partijas nodaļās, ir šāda: gan domei, gan padomei iznāk risināt jautājumus, kas ir attiecīgās pašvaldības kompetencē, un konkrētas problēmas. Tādēļ arī pašvaldību vēlēšanās trūkst tādu saukļu kā «Visiem – visu!». Rīgas problēmas, piemēram, daudzos gadījumos atšķiras no Jelgavas problēmām. Taču visām pašvaldībām un to teritorijās dzīvojošajiem cilvēkiem kopējs ir jautājums par dzīvojamo fondu, mājokli, transportu, komunālajiem pakalpojumiem, izglītību utt. Cilvēki, kas startēs pašvaldību vēlēšanu sarakstā, «piepildīs» programmu ar vietējām problēmām, kas ir aktuālas tieši šeit un būtu jārisina nākamajai lēmējvarai un administrācijai.
Ir arī taktikas jautājums – ar ko mēs «draudzēsimies» pirms un ar ko pēc vēlēšanām. Kongresā par to tika runāts diskusijas formā. Konkrētus lēmumus partijas kongress nepieņēma. Šis jautājums ir atlikts uz rudeni, kad vairāk vai mazāk būs zināmi kandidātu saraksti un pašvaldības, kurās un kā mēs startēsim. Skaidrs ir tas, ka vēlēšanās piedalīsimies politiskās apvienības «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» ietvaros. Protams, šī taktika būs pietiekami elastīga, un, kas būs saraksta iesniedzējs, atkarīgs no vietējās specifikas, no tā, cik stipras pozīcijas katrai no apvienības partijām ir attiecīgajā pilsētā, pagastā. Jo galvenais mērķis tomēr ir realizēt solījumus, ko esam devuši vēlētājiem, veidojot šo politisko apvienību.
Jurkāna kunga izteikums, ka pagaidām Tautas saskaņas partija «ir ne šis, ne tas», liek domāt, ka tās vieta politiskajā spektrā nav stingri noteikta. Kur, jūsuprāt, tā meklējama?
– Tāda doma izskanēja arī kongresā, taču šis izteikums ir izņemts no konteksta. Runa nav jau par to, ka mēs esam «ne šis ne tas». Pasaulē neeksistē saskaņas partijas kā tādas, jo politiskais spektrs demokrātiskajās zemēs ir strikti dalīts, ar konkrētiem nosaukumiem. Ja ņemam programmas saturisko daļu, tad Tautas saskaņas partija, protams, ir centriski sociāldemokrātiskā partija. Bet, tā kā sociāldemokrātija pasaulē attīstās un parādās tādi jēdzieni kā globalizācija, informācijas tehnoloģijas, ir jāmodernizē arī partijas programma, kas pieņemta 1997. gadā. Ir lietas, par kurām iestājāmies un kuras šodien jau ir atrisinātas, piemēram, naturalizācijas logi. Bet radušās jaunas problēmas, pret kurām jāformulē sava attieksme un kuras jārisina. Tā ka iepriekšminētais interesantais izteikums, domājams, bija speciāli veltīts žurnālistiem. Katrā ziņā šajā gadījumā Jurkāna kungs nesaņems vairākuma atbalstu.
Jūs uzsvērāt Tautas saskaņas partijas sociāldemokrātisko ievirzi. Vai paredzat, ka nākotnē varētu notikt jūsu pārstāvētās partijas un arī apvienībā «PCTVL» ietilpstošo politisko spēku tuvināšanās ar sociāldemokrātiem?
– Godīgi sakot, ir virkne jautājumu, kuros mūsu pozīcijas ir grūti atdalīt vai atšķirt. To pierāda arī balsojumi Saeimā, piemēram, par grozījumiem pensiju likumā, Satversmē, arī privatizācijas jautājumos utt. Pagaidām mēs neesam vienoti, un tas, domāju, saglabāsies vēl diezgan ilgi tikai vienā, nacionālajā, jautājumā. Šodienas Latvijas sociāldemokrāti tomēr ir nacionāli sociāldemokrāti. Tas pasaulē sociāldemokrātiem nav raksturīgs – viņi lielā mērā ir internacionālisti.
Tātad jūs šķir tikai internacionālais vai nacionālais «iekrāsojums», kas, jūsuprāt, vēl ilgi saglabāsies?
– Mēs dzīvojam mītu pasaulē. Un viens no mītiem ir tāds: ja šo jautājumu «necilātu», mēs gūtu lielāku vēlētāju atbalstu. Pirmkārt, pašvaldību vēlēšanas atšķiras no Saeimas vēlēšanām. Tāpat kā rezultāti. Otrkārt, pēdējo gadu prakse, salīdzinot to ar laika posmu pirms pieciem gadiem, pierāda, ka pašvaldības vairāk risina saimnieciskus jautājumus un ar katru gadu mazāk un mazāk nodarbojas ar lielo politiku. Un tā ir bāze, kur mēs varam atrast kompromisu ar vairākām partijām, risinot pilsētas, novadu vai atsevišķu pagastu attīstības problēmas. Atšķirīgas varbūt ir metodes, kas tiek piedāvātas. Zinot to, mēs varam pašvaldību līmenī cieši sadarboties arī ar sociāldemokrātiem.
Kādas ir jūsu prognozes par to, kā pēc pašvaldību vēlēšanām varētu mainīties politiskā situācija?
– Cīniņi gaidāmi lieli, turklāt visos politiskā spektra spārnos. Savstarpējā politisko spēku konkurence noteikti pastiprināsies labējo un labēji centrisko partiju vidū. Veidojas jaunas un mainās pastāvošās partijas, kas konkurēs ar pie varas esošajām. Sevi pieteikusi Nākotnes partija, kas acīmredzot mēģinās konkurēt ar «tēvzemiešiem». Demokrātiskā partija, domājams, būs spēcīgs konkurents «Latvijas ceļam». Savukārt visām partijām nopietni pretinieki pašvaldību vēlēšanās būs reģionālās partijas – gan tās, kas jau izveidojušās, gan tās, par kurām šodien vēl neviens nezina. Ar tām būs grūti konkurēt. Daudzviet pašvaldībās pozīcijai nav konstruktīvas opozīcijas, visa spēle notiek vienos vārtos, un līdz ar to kļūdu cena ir augstāka. Bet opozīcija ir vajadzīga. Tā nodrošina attīstību. Lielākajās Latvijas pilsētās būs cīņa par katru deputāta vietu. Prognozēju, ka pastiprināsies sociāldemokrātu un mūsu apvienības partiju pozīcijas vairākās pašvaldībās. Mūsu galvenā atšķirība, salīdzinot ar citām partijām, ir tā, ka esam vērsti uz integrāciju. Ne tikai uz sabiedrības, bet arī uz politiskās dzīves integrāciju. Sākotnēji neviens pat sapnī nevarēja iedomāties, ka Rubiks var strādāt kopā ar Jurkānu vai otrādi. Bet, ja atsijājam to, kas atdala vienu no otra, paliek tikai kopsaucējs, un tās ir demokrātiskās vērtības, kas ir katras šīs partijas pamatā. Integrācijas tendence, kas kļūst arvien spēcīgāka, vairo arī mūsu cerības uz pozitīvu iznākumu vēlēšanās.
Kā jūs raksturotu pašreiz spēkā esošo pašvaldību vēlēšanu likumu, kas tajā būtu maināms?
– Likums ir ļoti demokrātisks, bet, ņemot vērā mūsu politiskās dzīves attīstības pakāpi, to, ka mums partijas vairojas kā blusas – dažkārt bez jebkādas ideoloģijas, bez attiecīga intelektuālā potenciāla un bieži vien līdzinās interešu klubiem –, man patika ideja par četru vai piecu procentu barjeru pašvaldību vēlēšanās. Protams, ne uz visiem laikiem, bet vismaz, kamēr partiju skaits netieksies uz simtu.
Esmu reālists, tāpēc nedomāju, ka līdz šīm vēlēšanām nepilsoņiem tiks piešķirtas vēlēšanu tiesības, kaut arī tas būtu viens no efektīvākajiem integrācijas veidiem. Prakse pierāda, ka, nepilsoņiem dodot iespēju vēlēt pašvaldību lēmējvaru, nekas traģisks nenotiek. Piemēram, Igaunijas pašvaldību vēlēšanas parādīja, ka netika apdraudēti ne valsts pamati, ne vara. Jaunās pašvaldības bija pat daudz konservatīvākas nekā iepriekšējās.
Kāda, jūsuprāt, ir problēma nr.1, kas ilgstoši nav risināta un nekavējoties Saeimai jārisina?
– Valstij jāspēj nodrošināt pašu elementārāko, tajā skaitā cilvēka tiesības uz mājokli. Šodien tās Latvijā nav garantētas un šī problēma tiek risināta ļoti lēni un nekonstruktīvi. Dzīvokļu privatizācijā netika ņemti vērā psiholoģiski momenti. Cilvēkiem klājās labi vai slikti, bet bija kaut kāda sistēma, kurā viņi bija jau «ieauguši» – daudz kritizētās namu pārvaldes, kur tomēr varēja risināt savas problēmas. Tagad cilvēki daudzviet ir atstāti vieni ar savām likstām. Privatizācijas komisijas sūdzas, ka jāaizpilda daudz papīru, taču tajos ir pazudušas divas lietas. Pirmkārt, dzīvoklis ir prece, ko iedzīvotāji izpērk vai nu par skaidru naudu, vai par sertifikātiem, un šai precei jābūt kaut kādām garantijām. Šodien jūs neprivatizējat savu dzīvokli, bet četras sienas bez komunikācijām un garantijām, kāda tā māja būs pēc gada – ar kādām sienām, jumtu utt.? Privatizācijas fonda līdzekļus vajadzētu novirzīt, lai sakārtotu dzīvojamo fondu kā preci. Otrkārt, cilvēkiem jāpiedāvā (un tas ir pašvaldības uzdevums) citas māju apsaimniekošanas formas, ja tiek likvidētas namu pārvaldes. Protams, civilizētā valstī tā tiešām ir katra individuāla problēma, bet pārejas posmā, kādu vēl ilgi pārdzīvosim, jānodrošina valsts un pašvaldību palīdzība. Tajā lielā mērā jābūt ieinteresētām arī valdošajām partijām. Pretējā gadījumā tūkstošiem ģimeņu tiks izliktas uz ielas (kā tas arī notiek) vai būs spiestas dzīvot necilvēcīgos apstākļos. Daudzi šodien nespēj aizstāvēt savas tiesības tiesā, jo nevar samaksāt par jurista pakalpojumiem. Un tā ir vēl viena problēma, kas nekavējoties jārisina, – jāpieņem likums par tiesisko palīdzību.
Daudzas pašvaldības nerisina sociālās problēmas vai risina tās nepietiekami, aizbildinoties ar līdzekļu trūkumu. Taču, lai tērētu naudu, tā vispirms ir jānopelna. Jāsāk ar budžeta sakārtošanu. Un šajā ziņā Jelgavas pašvaldība, domājams, nav izņēmums.
