Cildināta un pelta, slavēta un zākāta, bet Spīdolas skola pastāv, un šogad ir tās piektais izlaidums.
Cildināta un pelta, slavēta un zākāta, bet Spīdolas skola pastāv, un šogad ir tās piektais izlaidums.
Neilgi pirms svinību sākuma sastopu divus reālklases audzēkņus. Raivis nolēmis mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātē vai Ventspilī studēt ekonomiku. Viņam paticis, ka audzinātāja Inta bijusi stingra ekonomikas skolotāja. Arī Evita izvēlējusies Latvijas Lauksaimniecības universitātes ekonomikas specialitāti. Viņai vislabāk paticis tas, ka skola ir maza, pedagogi aizraujoši māca savu priekšmetu, ir labs klases kolektīvs. Mācību laikā bijušas interesantas tikšanās ar Māru Zālīti, bijušo zemkopības ministru Pēteri Salkazānovu un citiem. Skolotāja no Latīņamerikas vienu gadu mācījusi spāņu un angļu valodu.
Pilsētas kultūras nama priekštelpā sastopu vēsturnieci un literāti Ainu Bergu. Viņa ar sirsnību stāsta par Spīdolas skolas tradīciju – reizi gadā uzaicināt Jelgavas pensionētos skolotājus uz vakaru skolā. Pedagogi tiek atvesti un aizvesti mājās ar mašīnu. Spīdolieši rāda speciāli šim gadījumam sagatavotus priekšnesumus, skolas vadība aicina bijušos skolotājus pie viegla mielasta galda, uzdāvina katram nelielu piemiņas velti. Pedagogi ir ļoti pateicīgi par šiem jaukajiem sarīkojumiem.
Kultūras nama zāle ir pilna ar skolas beidzēju vecākiem, draugiem un viesiem. Mūzikai un aplausiem skanot, zālē iesoļo absolventi skolas tradicionālajos tērpos ar sarkanīgu apkaklīti, pēc tam tiek ienesti skolas un valsts karogi. Visi dzied valsts himnu. Mani ļoti aizkustina tas, kā direktore Ilze Vilkārse sveic katru skolēnu ar vārdiem, kas raksturīgi viņam vien. Otrās (11.) klases audzēkņi pastāsta, ko labu veicis katrs no skolas beidzējiem. Ikviens absolvents mikrofonā pasaka kaut ko mīļu vecākiem un skolotājiem. Sporta skolotāja Juzefa apsveic savus dejotājus, Normunds un Ints – tūristu kluba dalībniekus. Ārpusklases darba organizatore Līga Miķelsone saka:
– Reālklasei ir laimējies, ka Inta audzina vienu klasi sešus gadus.
Vecāku pārstāvis secina:
– Jūs bijāt kā bišu strops, kur katrs kaut ko dara – dzied, dejo, piedalās konkursos. Neaizmirstiet, kur atrodas jūsu skola! Diemžēl šoreiz pietrūkst vienas no skolas jaukajām tradīcijām – izlaiduma naktī visi absolventi kopā ar direktoru un audzinātājām brauc ar kuģīti pa Lielupi. Pietrūkst arī Andra Tomašūna skanīgās balss, kad tiek dziedāta skolas himna «Rītā agri saule lēca».
Sēžot kultūras nama vienkārši un asprātīgi izrotātajā zālē, atmiņā nāk Spīdolas skolā pavadītie gadi. Patīkami atcerēties visus darbiniekus un skolotājus – čaklo Benitu, veiklo Gunu, darbīgo Vilni, fiziķi Uldi, psiholoģi Laimdotu Jasu, radošo personību Mudīti Butevicu, maigo Dainu, cēlo Margaritu, enerģisko Taņu u.c. Man kā skolotājai īpaši patika tas, ka pedagogus netraumēja stundu hospitēšana. Uzņemot 7. klasē jaunos skolēnus (2000. gadā – 5. klasē) no visas Latvijas, tika rīkoti konkursi. Tāpēc bija sevišķs prieks strādāt ar tik zinātkāriem, centīgiem bērniem. Paldies Andrim Tomašūnam un vadlīniju «ģeneratoram» Gunāram Kurlovičam par iespēju izbaudīt šīs skolas gaisotni. Tika rīkoti dažādi interesanti pasākumi, tikšanās ar radošiem un tautā pazīstamiem cilvēkiem. Spilgti atmiņā palikusi kāda pedagogu sanāksme, kurā piedalījās arī Imants Ziedonis, ārsts Ilmārs Lazovskis un citi viesi no Rīgas. Apspriedām skolēnu sekmes. Par kādu zēnu izskanēja doma, ka viņš varbūt ir slims ar šizofrēniju. I.Ziedonis iestarpināja: bet varbūt ģēnijs? Savukārt I.Lazovskis pēc stundu ilgas sēdēšanas piecēlās kājās bilzdams: nav veselīgi ilgi sēdēt. Ļoti patīkams bija skolotājs Lībels no Vācijas. Viņš mācīja skolēniem vācu valodu.
Pedagogi, kas vēlējās, varēja kopā ar jauniešiem pie skolotājas Marutas mācīties vācu valodu vai papildināt savas zināšanas angļu valodā pie skolotājas Birutas. Skolai ir kāds īpašs pievilkšanas spēks, jo vairāki pedagogi pēc dažu gadu prombūtnes atgriezušies tajā. Patīkami, ka skola pēc direktoru trīskāršas nomaiņas nezaudē savu pievilcību. Telpas gan ir bieži mainītas, bet Andris nereti ir atkārtojis: skola nav vieta, nav māja, bet ideja.
Vairāki mūsu absolventi kļuvuši pazīstami visā Latvijā. Man katru reizi patīkami kņud sirdī, kad dzirdu par radio Tāļa Eipura politiskos komentārus vai redzu televīzijā Aijas Kincas reportāžas. Bija patīkami klausīties Ievas Gailumas stāstījumu par Franciju kādā radioraidījumā. Nupat viņa pabeidza Kultūras akadēmiju specialitātē «Kultūras attiecības ar Franciju».
Skolai bija avīze «Spogulis». Tajā savus garadarbus publicēja gan skolēni, gan skolotāji. Laikraksta redaktores bija Guna Pantele un Džeina Ezera, bet darbu organizēja žurnāliste, bijusī pilsētas avīzes redaktore Dace Zvirbule.
Skolas teātri vadīja režisors Agris Krūmiņš. Tajā spēlēja gan skolēni, gan Tautas teātra aktieri. Skolas pasākumos priekšnesumus izdomāja paši audzēkņi, un tie bija tik asprātīgi, ka, sastādot vakara programmu, grūti bija izvēlēties labākos. Ļoti interesantas bija valodu dienas.
Visiem skolotājiem, kas vēlējās, bija iespēja piedalīties konferencē «Minstere – 2», kas notika Cēsīs. Vēl tagad atceros jaukās tikšanās ar lektoriem no ASV, Kanādas, Vācijas. Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga arī bija šīs konferences lektore. Atceros, kā tērzējām ar viņu pusdienās pie viena galdiņa.
Vairāki skolotāji izdevuši savas grāmatas. Esmu redzējusi mūzikas skolotājas Taīdas Langes grāmatu par folkloru, Vēsmas Veckāganas «Latviešu valodas mācību» un A.Tomašūna un G.Kurloviča «Vēstures grāmatu».
Šā raksta beigās gribu pateikt paldies Ērikam Hānbergam, ka viņš «impulsēja» mani rakstīt, nevis skaitīt un rēķināt.
