Tordurs Olsens: “Kā internets maina cilvēci, tā ēsmotas jedas maina dzīvi mazajos zvejnieku ciemos”.
Aiz polārā loka Norvēģijas ziemeļos Barenca jūras piekrastē ziemā nav saules gaismas. Tomēr vēl aizvien šajos skarbajos apstākļos spītīgi turpina pastāvēt mazi ciemi, kuru iedzīvotāju galvenais iztikas avots ir zveja no mazām laiviņām, kurās strādā divi trīs vīri.
Pirms gada Jelgavā izveidotā uzņēmuma “Nordisk Line Senter” biznesa idejas pamatā ir vēlēšanās palīdzēt šiem pašapzinīgajiem un stiprajiem Tālo Ziemeļu ļaudīm. Uzņēmuma īpašnieks agrākais zvejas kuģa kapteinis Tordurs Olsens, kurš dzimis Dānijai piederošajās Farēru salās, paskaidro, ka ideja ir vienkāršs roku darbs – āķu jedu sagatavošana zvejai.
Strādā konkrētai zvejas laivai
Ap četrdesmit strādnieku, kuru profesija saucas ēsmotājs, rokās veikli ritinot šo jedu, sasprauž uz āķiem skumbrijas gabalus. Pēc tam apēsmotā jeda tiek sasaldēta un ar refrižeratora furgonu aizvesta pie klientiem. Uz katras jedas ir rakstīts konkrētās zvejnieku laivas vārds.
“Lai gan ēsmotāja darbs ir vienkāršs, mūsu cehā sagatavotās jedas ir ievērojami labākas kvalitātes nekā tās, ko zvejnieku ģimenes, krastā palicēji sagatavo uz vietas mājas kārtībā. Mēs izmainām šajos zvejnieku ciematos dzīvi līdzīgi tam, kā cilvēcei kopumā dzīvi ir izmainījis internets,” lepni saka T.Olsens. Viņš piebilst, ka mazo zvejnieku nozvejotās zivis skaitās īpaši vērtīgas, jo tās nesasaldētas ar lidmašīnām tiek transportētas uz pārstrādes fabrikām un ātri vien celtas galdā. Ar jedām Barenca jūrā zvejo arī lielāki zvejas kuģi, kur ēsmu uz āķa uzsprauž mehanizēti, taču šīs zivis tiek sasaldētas un vērtētas zemāk.
T.Olsena administratīvā asistente Sintija Brente atklāj, ka ēsmošanas procesā ir savi smalkumi. Proti, ne katras skumbrijas gabals der par ēsmu. Tām jābūt nozvejotām attiecīgā laikā un barotām ar attiecīgā laikā “labi garšojošo” jūras planktonu.
Ēsmotājas darbs prasa veiklību
Gada laikā uzņēmumā pieredzētais ir pierādījis, ka par ēsmotājām labi var strādāt daiļais dzimums, sevišķi rokdarbnieces un mazu bērnu māmiņas, kam ir pacietība veikt šo diezgan vienmuļo darbu un arī labi nopelnīt. Darba laiks skaitās astoņas stundas, taču ražošanas cehs ir atvērts no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā, un katram ir iespēja zināmu laiku izbrīvēt kaut dienas vidū. Maksāts tiek par padarīto. Par minimālo normu – trim plastmasas bunduļiem, kuros katrā ievieto jedu, – alga ir nedaudz virs minimālās. Taču ar šādiem strādniekiem “Nordisk Line Senter” nav ieinteresēts sadarboties. Viena no čaklākajām strādniecēm uzņēmumā ir Solveiga Bērtule no Glūdas pagasta Nākotnes ciema. Viņas dienas norma ir astoņi bunduļi ar jedām. Jauniete nedomā, ka ēsmotāja varētu būt viņas profesija uz ilgu laiku, tomēr vēl divus gadus plāno uzņēmumā strādāt. “Domāju nākamgad sākt studēt. Šajā vietā ir viegli saplānot laiku gan mācībām, gan bērnu audzināšanai,” teic Solveiga. Uz jautājumu, kāpēc viņai tik labi sokas šis darbs, viņa atbildes vietā pasmaida, apstiprinot, ka nav ne rokdarbniece, ne makšķerniece. “Mums ir nākuši arī makšķernieki, kas uzskata, ka viņiem ēsmotāja darbs noteikti labi šķirsies, taču beigās sanāk tikai čuš,” piebilst Sintija.
Darba laiks nav stingri noteikts
Savukārt Zane Koteļeņeca, kas ir pirmā uzņēmumā pieņemtā strādniece, atzīst, ka ir brīži, kad “padodamies, bet pēc tam saņemamies”, jo darbs ir diezgan vienmuļš. Zanei ir svarīgi, ka katras darbdienas beigās skaidri var izrēķināt, cik ir padarījusi un cik par to saņems. Viņa dzīvo turpat blakus – Jelgavas centrā, netālu arī bērnudārzs, kas tiek vērtēts kā priekšrocība. Agrāk Zane strādājusi par pārdevēju lielveikalā – 14 stundas uz kājām, alga mazāka, un visu laiku esi cilvēkos, kas tev jāapkalpo. Cehā tādā ziņā ir miers. Ēsmotājām palīdz vīri, kas pārnes gatavo produkciju un citus smagumus. Turpat blakus atpūtas telpa, kur paši var pagatavot pusdienas un uz uzņēmuma rēķina padzert tēju, kafiju vai kakao. Uzņēmums nodrošina arī ar darba tērpiem, kas tiek regulāri mazgāti.
Perspektīvā klientu varētu būt vairāk
Maiņas vecākais Rūdolfs Aluts uzņēmumā ir īpaši vērtīgs, jo strādājis kopā ar norvēģu zvejniekiem un zina, kā sagatavotās jedas tiek lietotas praksē. “Sāku kā ēsmotājs un pēc tam gāju jūrā, Norvēģijā nostrādāju vairāk par četriem gadiem. Taču Latvijā ir mājas, un nekad tur nebiju domājis palikt ilgi,” teic Rūdolfs. Viņš paskaidro, ka ne uz katra jedas āķa piekožas zivs. Labs loms skaitās tad, ja ar vienu jedu izvelk divsimt līdz trīssimt kilogramu mencu. Ziemeļos mencas mēdz būt ievērojami lielākas nekā Baltijas jūrā – tās var sasniegt pat 30–40 kilogramu svaru.
T.Olsens uzskata, ja Jelgavā uzņēmumam ir labas iespējas attīstīties. Pieprasījums pēc zvejai sagatavotām āķu jedām, viņaprāt, vēl tikai augs. Ir pircēji, taču ražošanas paplašināšanai jāpalielina materiālu piegādes no Šrilankas un Ķīnas. T.Olsens savā birojā nolicis arī ķeksi, ko lieto zvejnieki, ceļot zivi laivā. Viņš meklē iespējas, vai kaut ko tādu varētu ražot Latvijā, kas viņam izrādījusies laba vieta, kur attīstīt jau vismaz vienu biznesa ieceri.
Āķu jeda – mencu zvejai paredzēts garš vads ar daudziem āķiem. Šis zvejas rīks grimst līdz pašai gruntij, kur dzīvo mencas un dažreiz arī laši. Parasti šīs sugas tiek zvejotas ar žaunu tīkliem, kam ir liela izmēra linuma acis. Bet tīkli ar lielām acīm ir īpaši bīstami nirējputniem, kas, nirstot pēc barības, tajos var sapīties un iet bojā. Lai arī dažkārt zivi no āķu jedas ar visu āķi var paņemt ronis, tomēr tas būs daudz lētāk nekā, ja nāksies labot vai pat iegādāties no jauna tīklu, kuru pēc savas vizītes būs saplēsis ronis. Āķu jeda ir tikpat efektīvs mencu zvejas rīks kā žaunu tīkls.
Avots: Austrumu Baltijas jūras mājaslapa
Mati ceļas stāvus!
Valdis Stūre, zvejas kuģu kapteinis no Pāvilostas
Par to, ka Jelgavā radies uzņēmums, kas sagatavo zvejas rīkus norvēģu zvejniekiem, man mati ceļas stāvus. Ko tik tagad cilvēki neizdomā! Taču labi, ka var godīgi nopelnīt. 52 gadus esmu jūrā gājis, bet man tāda āķu jeda nav pazīstama. Domāju, tas mūsu apstākļos parādījās nesen, kad vairāk attīstījusies zveja no mazajām laivām. Ar stāvvadu to noteikti nevar salīdzināt. Vads tomēr saistās ar tīklu, kur zivis pašas ielien iekšā. Mēs savā laikā zvejojām tikai ar tīkliem.
Pazīstu gan kādu vīru, kurš iet jūrā uz zvejas kuģa Norvēģijā. Mēnesi viņš dzīvo mājās un, kad nauda beidzas, brauc uz Norvēģiju. Tur paliek mēnesi, varbūt divus un trīs. Tur viņš, kā stāsta, velk kaut kādu mucu pa jūras dibenu un zvejo krabjus. Prasu: “Vai tu esi kaut kāds speciālists?” Viņš saka: “Nē.” Jūrā gan vīrs ir gājis. Kad viņš brauc strādāt uz Norvēģiju, tad zvejas kantoris apmaksā biļetes par visu ceļu, sākot no mājām un beidzot vēl ar lidmašīnu. Norvēģijā tik ļoti trūkstot zvejnieku, kuri strādā mazajos ciemos, ka norvēģi ir gatavi vest viesstrādniekus kaut ar lidmašīnu.
