Tuvojoties jaunā gada slieksnim, kad parasti laikraksti sludina
abonēšanas kampaņas, lūdzām “Zemgales Ziņu” abonentus izteikties, kā un
kāpēc viņi lasa mūsu veidoto laikrakstu un portālu, kā redz to lomu
sabiedrībā. Šajā numurā turpinām iepriekš sākto tēmu. Pirmkārt, tas
nepieciešams, lai kopīgiem spēkiem turpmāk “Zemgales Ziņas” attīstītos
un taptu vēl interesantākas saviem lasītājiem. Otrkārt, mūsdienās arvien
vairāk tiek aktualizēta sabiedrības medijpratība, kas saistās ar
politisko kultūru, kritisko domāšanu. Lai mēs nekļūtu kā aitu bars, kas
bez apdoma seko vienam barvedim, bet gan esam zinoši, gudri un
sadarboties spējīgi saimnieki savā valstī. Šajā procesā nozīmīga loma ir
arī reģionālajiem laikrakstiem, kas cenšas uzklausīt gan pretējus skaļu
strīdnieku viedokļus, gan varbūt klusu nopūtu, ar kuru tiek pateikts
būtiskākais.
Kārlis Rimša, Jelgavas novada domes deputāts Vietējo
avīzi abonēju no neatminamiem laikiem. Agrāk pasūtīju arī citas avīzes.
To diemžēl vairs nedaru, bet vietējā ir bijusi vienmēr, lai arī kāds
tās nosaukums. Laika gaitā mainījies tas, ka tagad ir internets, kurā es
diezgan daudz sekoju ziņām. Tas, ka avīze iznāk reizi nedēļā, gan,
manuprāt, nav labākais variants. Tādi laikam ir ekonomiskie apstākļi.
Gan pilsētā, gan Jelgavas un Ozolnieku novadā pašvaldības veido savus
izdevumus, un daļa cilvēku saka: “Ko tad mēs abonēsim “Zemgales Ziņas”,
ja mums par velti pienes pašvaldības izdevumu!” Taču līdz ar to
sabiedriskā doma tiek deformēta. Pašvaldības izdevumi pauž to, kas ir
pieņemams varai, opozīcijai tie vārdu nedod. Tāpēc demokrātiskai
sabiedrības attīstībai ir svarīgi neatkarīgi izdevumi, par kādu uzskatu
arī “Zemgales Ziņas”.
Kaut gan jauni cilvēki vairāk lasa internetā,
domāju, ka ir vajadzīgs arī drukātais laikraksts. Tādējādi arī vecāki
cilvēki var iesaistīties sabiedriskajā dzīvē.
Neesmu aptaujājis
kolēģus Jelgavas novada domē, taču, šķiet, labi ja puse no viņiem ir
“Zemgales Ziņu” abonenti. Diemžēl es pat jūtu varas viedokli, ka lasīt
“Zemgales Ziņas” – tas nav labais tonis. Taču, manuprāt, politiķim nav
iespējams kalpot sabiedrībai, ja nav vēlēšanās to uzklausīt. Satversmē
ir teikts, ka Latvija ir demokrātiska valsts, un mūsu ziņā ir, lai tas
nepaliek vien “uz papīra”.
Imants Kanaška, Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidents
Esmu
ilggadējs un cītīgs “Zemgales Ziņu” lasītājs. Priecājos, ka, par spīti
sarežģītajai situācijai Latvijas mediju tirgū, laikraksts ir spējis ne
tikai izdzīvot, bet arī attīstīties, saglabājot savu primāro masu mediju
uzdevumu – informēt sabiedrību. Gan kā jelgavnieks, gan uzņēmējs avīzes
lappusēs atrodu noderīgu informāciju, kas ļauj sekot pilsētā un tās
apkārtnē notiekošajam, turklāt “Zemgales Ziņas” ir viens no tiem
medijiem, kura sniegtajai informācijai es uzticos. Pozitīvi vērtēju arī
to, ka ar laikrakstu sabiedrība var uzzināt par mūsu puses uzņēmējiem,
kuri strādā, stiprinot Latvijas ekonomiku un nodrošinot darbavietas,
tādējādi attīstot mūsu pilsētu. Novēlu visiem «Zemgales Ziņu» lasītājiem
veiksmi, spēju pamanīt un analizēt vērtīgu informāciju, savukārt
laikraksta kolektīvam – saglabāt radošuma dzirksti un uzticamus
lasītājus.
Modris Jansons, uzņēmējs, Jelgavas novada domes deputāts
Ar
pilnu dūšu jāatzīst, ka es esmu no vecās paaudzes. Un tai avīze ir
svarīga. Ne velti “Zemgales Ziņas” publicē to, kas bija rakstīts pirms
40 gadiem “Darba Uzvarā”. Ir jauki tās palasīt, atrast vienu otru
pazīstamu uzvārdu. Jaunie gan ņem varu un bīda notikumus. Tā ir viņu
atbildība, kādu Latviju viņi atstās nākamajai paaudzei, vai tajā
vajadzēs avīzes vai ne. Taču manai paaudzei un, es pieņemu, arī vēl
desmit gadus pēc manis vietējā avīze būs svarīga.
Vēl aizvien, tāpat
kā padomju laikos, es lasu avīzi no mugurpuses. Apskatos, kuri mani
draugi jau aizgājuši aizsaulē. Arī sludinājumi man ir aktuāli. Vēl
piesaista zīmējumi, kuriem jāatrod deviņas atšķirības. Saistībā ar to
man ir domubiedri, kam arī šo atšķirību atrašana interesē. Tās ir manas
mazmeitiņas. Mājās viņām avīzes nenāk, tad nu viņas ar mani risina šos
uzdevumus. It kā nieks, bet tas ir iemesls sarunai, paaudžu dialogam.
Mani interesē arī raksti par Jelgavas un tās apkārtnes vēsturi.
Mūsdienu
aktualitātes ir sāpīgs temats. Savulaik esmu dzirdējis teicienu, ka
“Zemgales Ziņas” nevar ņemt rokās bez cimdiem. Tas tādēļ, ka es nezinu
nevienu tādu vīrieti, kam patīk, ka viņu kritizē. Ja kritika ir skarba,
tad vēl to var kaut kā pieņemt, taču, ja nepamatota… Man bija tāda
sajūta, ka kritizējot ir aizgājis par traku. Vecākā paaudze ir
pieradusi, ka par negatīvām lietām runā caur puķēm, nevis iebaksta ar
pirkstu. Tā ir jūsu izvēle, mīļie, labie žurnālisti.
Man kā
pašvaldības pārstāvim ir jārunā par pašvaldības izdevumiem. Droši vien
situācija ir finansiāli sāpīga reģionālajiem medijiem, arī “Zemgales
Ziņām”. Taču es nevaru teikt, ka pašvaldību izdevumu iznākšana ir
absolūti aplama. Tajā ir savs racionālais kodols. Jautājums ir par šo
izdevumu saturu, nevajag tos arī drukāt uz krītpapīra. Taču uzskatu, ka
pašvaldībai ir jābūt savam izdevumam, kur paziņo kaut vai par tām pašām
īpašumu izsolēm.
Cik sevi atceros, tik esmu lasījis vietējo
laikrakstu. Savulaik “Zemgales Ziņu” redaktore Aija Rone mani rosināja
paust savu viedokli, un tā es arī iesaistījos sabiedriskajā darbā.
Beidzamajā laikā gan “Zemgales Ziņām” neesmu rakstījis, taču droši vien
to varētu darīt. Reģionālais laikraksts taču ir domāts dažādiem
viedokļiem.
Foto: no arhīva
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
