Milzīgs optimisms, darba prieks un mīlestība pret saviem pacientiem ir tas, kas raksturo Annu Ķuzi, ģimenes ārsti Valgundes pagastā.
Milzīgs optimisms, darba prieks un mīlestība pret saviem pacientiem ir tas, kas raksturo Annu Ķuzi, ģimenes ārsti Valgundes pagastā. Šķiet, viņa pati savas problēmas nemaz neredz. Lai palīdzētu slimniekiem, dakterīte ir gatava celties un braukt pie viņiem gan svētkos, gan savā atvaļinājumā, gan nakts melnumā.
– Mani nevar nogremdēt ar grūtībām. Laikam tāpēc, ka šī profesija ir mans liktenis, – saka Anna.
Kāda ir jūsu darbdiena?
– Tā sākas ap septiņiem no rīta un beidzas ap vieniem naktī, kad esmu sarakstījusi visus papīrus. Bet ar slimniekiem strādāju līdz diviem dienā. Kad beidzas pieņemšana, braucu mājas vizītēs. Tā kā attālumi ir milzīgi, ziemā strādāju pat līdz astoņiem deviņiem vakarā. Vasarā ir drusciņ vieglāk. Laiku aizņem garie pārbraucieni no Jelgavas līdz pat Rīgas rajona robežai.
Strādājam divatā ar ģimenes ārstes palīdzi Valdu, un nevarētu teikt, ka netiekam galā, lai gan darbs ir smags.
Labi, ka bērni jau sasnieguši skolas vecumu, jo mājas dzīves mums praktiski nav. Kad pārnāku, katram pajautāju, kas viņam man sakāms, ko vajag. To ņemu vērā un dodos rakstīt vajadzīgos papīrus. Ar to arī mana mājas dzīve beidzas.
Vai darbs ir jūsu sirdslieta?
– Darbs ir mans hobijs. To nevar strādāt bez patikas, īpaši, ja tiek uzsvērts, ka ģimenes ārsts ir pieejams 24 stundas diennaktī. Tā tas arī ir. Iedzīvotāji man var zvanīt no rīta, vakarā, pusdienā, naktī – tāda ir mūsu noruna. Ja ir vajadzīgs, braucu. Reizēm ir tā, ka sēžam pie svētku galda, un pēkšņi man jāceļas, lai brauktu pie slimnieka. Pacienti man ir kā liela ģimene. Man patīk tas, ko daru, tikai tas aizņem ļoti daudz laika.
Jums gandrīz nav atelpas…
– Es nesēžu pie telefona un negaidu, kad zvanīs. Turklāt bez vajadzības mani neviens netraucē. Labi pazīstu savus pacientus, un viņi – mani. Esmu Valgundē gan dzimusi, gan augusi. Zinu viņu problēmas, ne tikai to, kāds ir veselības stāvoklis. Saprotu, ka paasinājums ne vienmēr ir saistīts ar konkrēto slimību, ka tam ir kāda cita vaina, piemēram, psiholoģiska rakstura. Tāpēc pazīstamus slimniekus ir vieglāk ārstēt.
Cilvēkiem ir daudz dažādu problēmu, un ģimenes ārstam tās jārisina, tāpēc labāk, ja viņš nekur tālu nav jāmeklē.
Ne jau visu ārsts var izdarīt, tāpēc esmu kā dispečers, kas pārzina, kur pacientam vajadzētu doties, kur būtu vislabākie speciālisti.
Gadās, ka cilvēki sūdzas – ģimenes ārsts specifiskas problēmas uzņemas atrisināt pats, nesūtot pie speciālistiem…
– Es zinu pietiekami daudz, bet neesmu dziļi specializējusies katrā nozarē. Man šodien bija slimnieks ar pārsistu lūpu. Viņu aizveda uz slimnīcu, jo kosmētiski skaisti lūpu sašūt neņemos. Bet, ja ir pušu kāja, es varu to virspusēji sašūt. Katram ārstam ir jānovērtē slimnieka stāvoklis un savas spējas. Nevaru domāt par diviem un trim, izliekoties, ka ļoti daudz zinu, tāpēc sūtu slimnieku pie speciālistiem vai arī braucu pati pie viņiem uz slimnīcu. Ja nelīdz Jelgavā, dodos konsultēties uz Rīgu.
Kāda ir jūsu sadarbība ar Jelgavas slimnīcu?
– Ja aizsūtu kādu uz slimnīcu, tad gribu ar ārstiem runāt, vai šāds slimnieks atbilst viņu darba specifikai. Ar vienu ausi un aci tomēr sekoju ārstēšanas gaitai, lai vēlāk zinātu, kā pacientam palīdzēt turpmāk.
Kādas, jūsuprāt, ir galvenās rajona iedzīvotāju veselības problēmas?
– Tās nevar nodalīt no sociālajām. Vieglāk klājas tiem, kam ir nauda. Problēmas ir cilvēkiem, kam tās ilgstoši nav. Šādus slimniekus ārstēt ir visgrūtāk. Visbiežāk trūcīgajiem ir kuņģa iekaisumi, depresija. Es zinu, ko viņiem vajag, bet nedz varu viņiem izmaksāt tos medikamentus, nedz viņiem pašiem ir nauda. Tad ejam pie pagasta valdes, un tur palīdz. Un vēl – sadarbojamies ar Staļģenes kolēģiem, kas saņem Zīgerista palīdzību no Vācijas. Tas dod iespēju medikamentus izsniegt bez maksas.
Vēl mani uztrauc, ka cilvēki ir ļoti vāji izglītoti par savu veselību. Lielai daļai tā nešķiet nozīmīga vērtība. Daudzi ir jāizglīto un īpaši jāaicina uz profilaktisko apskati, kas notiek tepat. Tomēr šogad uz to bija ieradušies gandrīz divreiz vairāk cilvēku nekā pirms gada. To panākt gan nebija viegli.
Kuru vecuma grupu ļaudis visvairāk rūpējas par sevi?
– Pensionāres vecumā no 65 līdz 75 gadiem. Šajā posmā cilvēki ir izvērtējuši savas slimības, viņi arī parasti paklausa ārsta ieteikumiem. Savukārt darba cilvēkiem nekad nav laika slimot, un viņus interesē, kā pēc iespējas ātrāk izveseļoties.
Vēl par sevi īpaši rūpējas sievietes pēc 20 gadiem. Jaunās māmiņas rūpīgi ieklausās ārsta teiktajā, un, tā kā es bieži braucu uz dažādiem semināriem un kursiem, vienmēr varu pastāstīt kaut ko jaunu.
Ja vienā svaru kausā ieliktu pilsētniekus ar vairāk līdzekļiem, bet neveselīgāku dzīvesveidu, un otrajā lauciniekus, kas ir nabadzīgāki, bet elpo svaigāku gaisu un ēd veselīgāku ēdienu, uz kuru pusi tie svērtos?
– Man grūti salīdzināt šīs abas grupas, jo neesmu ar pilsētniekiem strādājusi.
Šķiet, ka pašlaik laukos nav daudz veselu cilvēku, īpaši vecuma grupā pēc 40 gadiem, kad lielākajai daļai attīstās kaulu locītavu deformācijas. Tās nav iegūtas pēdējo gadu laikā. Tā ir «dāvana» no padomju laika netīrās vides, no ķīmijas, ko tolaik kaisīja uz laukiem. Šādu pārtiku lietoja gan pilsētnieki, gan laucinieki, un nezinu cilvēkus, kas būtu dzīvojuši, tikai savu rupjmaizi ēzdami, un tagad būtu veseli.
Kopš Černobiļas atomelektrostacijas avārijas pagājis 15 gadu. Vai sekas joprojām jūtamas?
– Nevarētu teikt, ka ir kaut kādas īpašas slimības, kas vairāk izpaužas tikai tāpēc, ka ir bijusi lielāka radiācija. Bet tie, kas bijuši Černobiļā, tomēr ir slimi, un ar katru gadu viņu veselības stāvoklis pasliktinās.
Kāpēc jūs kļuvāt par ārsti?
– Tas ir mans liktenis. Jau beidzot vidusskolu, zināju, ka man jāiet uz Medicīnas institūtu. Kad to beidzu, zināju, ka jāstrādā par ārsti. Kad bija iespēja strādāt medikamentu izplatīšanas firmās, to nedarīju, jo man pat roku līnijās esot ierakstīts šāds liktenis.
Man nepatīk vienveidīgs darbs. Te man jāārstē plaušu slimnieks, te – mazs bērns, vēl kādam jāizrauj zobs. Patīk arī asākas situācijas. Varu apkalpot gan avārijās cietušos, gan apdegušos. Cilvēkiem mēdz būt astmas lēkmes, sirds vājumi. Tāpēc esmu ģimenes ārste, un šeit, laukos, esmu klāt, tā sakot, no cilvēka piedzimšanas līdz pat aiziešanai mūžībā, bet pa vidu ir ļoti dažādas dzīves situācijas, tāpēc ir jāmāk ātri pārorientēties. Dienā vismaz 20 reižu.
Aizgāju no darba ātrās palīdzības brigādē, jo man likās, ka tas ir šaurs lauciņš, kas nonivelē visas zināšanas. Darbā, ko daru pašreiz, visu laiku vajag kaut ko mācīties, bet tas bija gandrīz darbs kā ormanim: aizbrauc, atbrauc, un tā visu laiku. Es nezināju, kas ar slimnieku notiek tālāk.
Kādas pozitīvas pārmaiņas notikušas, kopš strādājat Valgundes pagastā?
– Pozitīvi ir tas, ka ārstam vajadzēja iziet resertifikāciju, proti, atkārtot visu, kas kādreiz ir iemācīts. 1994. gads man bija ļoti grūts, jo gan strādāju, gan mācījos. Tie bija ļoti nopietni ģimenes ārstu kursi, un tajos gūtās zināšanas bija vērtīgas. Tur «apgāza» dažus manus vecos, institūtā gūtos priekšstatus. Arī tagad katru gadu apmeklēju kādus kursus un ik mēnesi braucu klausīties lekcijas par jaunāko medicīnā.
Vai ikdiena ar daudzām problēmām – cilvēks ir slims, nomākts, trūkst naudas medikamentiem – nenomāc?
– Reizēm ir ļoti grūtas dienas, bet pati savus pacientus aicinu, lai nāk ne tikai tad, kad kaut kas sāp, bet arī tad, kad ir citas problēmas. Reizēm, atrisinot kādu samilzušu sociālo problēmu, var likvidēt arī slimību. Tāpēc cilvēki nāk pie manis, un, ja ir nepieciešams, ar pašvaldību lemjam, ko darīt, lai palīdzētu. Ir prieks, ja kādam pagasts var samaksāt par polisi un viņš var izārstēties un turpināt strādāt.
Esmu optimiste, lai gan kādreiz ir grūti, tomēr nevarētu teikt, ka man ir depresija.
Jums aug dēls, kādu ceļu viņam novēlat?
– Viņš beidza 12. klasi. Ceru, ka turpinās mācības universitātē. Dēls savu dzīvi grib saistīt ar ekonomiku. Par medicīnu mājās neviens nerunā, jo šķiet, ka māte ar savu piemēru ir nogremdējusi visas domas par medicīnas pozitīvo pusi. Tas ir sliktākais mana darba aspekts, jo mājās mani neredz.
Vai atvaļinājums ir bijis?
– Pagājušajā gadā trīs dienas atpūtos Usmas ezera krastā. Bet, ja esmu pagastā atvaļinājuma laikā, tad noteikti cilvēkiem vajag kādu papīru, palīdzību.
Kā jums šķiet, cik ilgi tādu «maratonu» izturēsiet?
– Jā, reizēm par to domāju. Kamēr ir veselība, spēks, tikmēr tā var. Bet cilvēks, kam nav tāda rakstura kā man, nevar to ilgi izturēt. Es ar cerībām gaidu, kad ģimenes ārstiem būs pietiekams finansējums. Tad atvaļinājuma laikā savā vietā varēšu nozīmēt citu ārstu, varēšu pieņemt vēl kādu feldšeri. Tad būs vieglāk.
Fakti
Valgundes pagasta ģimenes ārste Anna Ķuze dzimusi Jelgavas rajonā. 1981. gadā pabeigusi Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultāti. Pēc studijām strādājusi Kuldīgas poliklīnikā par iecirkņa terapeiti, vēlāk pēc bērniņa piedzimšanas – ātrās palīdzības brigādē. No 1992. gada Valgundes pagastā bijusi terapeite, bet kopš 1994. gada ir ģimenes ārste, un pašlaik viņas aprūpē ir ap 1500 slimnieku. Anna Ķuze ir arī Valgundes pagasta deputāte, Sociālo lietu komisijas priekšsēdētāja. Viņas ģimenē aug dēls, kas šogad pabeidza 12. klasi.
