Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz decembri un janvāri pilnīgi citā laikmetā.
1803. gada 20. decembrī ASV, vienojušās ar imperatoru Napoleonu Bonapartu, veica valsts vēsturē lielāko zemes iegādes darījumu, nopērkot no Francijas Luiziānu – milzīgu teritoriju starp Misisipi un Klinšu kalniem. 1682. gadā šo teritoriju, vairākās ekspedīcijās izpētot Misisipi no Ilinoisas upes grīvas līdz ietekai Meksikas līcī, Francijas īpašumiem pievienoja franču ceļotājs un uzņēmējs Robērs Lasāls, par godu karalim Luijam XIV nosaucot to par Luiziānu. Pēc pirkuma ASV teritorija vienā rāvienā palielinājās gandrīz divas reizes.
Jauniegūtās zemes tagad ietilpst 13 štatos: pašas Luiziānas, Misūri, Nebraskas, Aiovas, Arkanzasas, Ziemeļdakotas, Dienviddakotas, Kanzasas, Minesotas, Montānas, Vaiomingas, Kolorādo un Oklahomas. ASV šis pirkums izmaksāja 15 miljonus dolāru – trīs centus par hektāru. Luiziānā vēl mūsdienās saglabājušas franču saknes, un vairāk nekā procents štata lielākās pilsētas Jaunorleānas iedzīvotāju par savu mātes valodu uzskata franču valodu.
1911. gada 21. decembrī iznāca pirmais Latvijā ļoti populārās avīzes “Jaunākās Ziņas” numurs. Četru lapu biezais laikraksts maksāja tikai vienu kapeiku – izdevējs Antons Benjamiņš bija iecerējis radīt lētu, visiem pieejamu preses izdevumu. Daudzi uzskatīja, ka “Jaunākās Ziņas” ilgi nepastāvēs, jo nesaprata, kā ar tādu cenu varēs segt izdevumus, uzturēt redakciju, maksāt pastam.
Naudas iegūšanas ideju “piespēlēja” izdevēja dzīvesbiedre Emīlija – viņa izdomāja, ka avīzi uzturēs reklāmas un sludinājumi, kas darbdienās aizņēma vienu lapaspusi, bet svētdienās – divas. Šefredaktors Benjamiņš rūpējās, lai avīze būtu interesanta – tā rakstīja par notikumiem Latvijā, ievērojamu vietu atvēlot kriminālziņām. Krievijas impērijas laikā avīze iespēju robežās vērsās pret nedemokrātisko valsts iekārtu, iestājās par latviešu valodu, atbalstīja strādnieku prasības. Katrā numurā varēja lasīt dzeju, romānu fragmentus – laikrakstā publicējās Antons Austriņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, citi autori. Vēlāk avīzei jau bija korespondenti ārzemēs, sākot ar 1924. gadu, “Jaunākās Ziņas” iespieda arī foto ilustrācijas. Šajā pašā gadā Benjamiņi sāka izdot arī ļoti populāro žurnālu “Atpūta”.
Auga avīzes lapaspušu skaits, tirāža un izdevēju labklājība – Benjamiņi kļuva par pirmajiem Latvijas miljonāriem. Viņiem piederēja īres nami Rīgā, tipogrāfija, rakstāmlietu veikals, ķīmiskā laboratorija, tipogrāfija, grāmatsietuve, kā arī Valdeķu (netālu no Kandavas) muižas centrs. Viņu māja Krišjāņa Barona ielā 12 galvenokārt ar Emīlijas rosību bija kļuvusi par Rīgas greznāko ēku – tajā bija zīda tapetes, gobelēni, cauru ziemu svaigas rozes un lielākā Venēcijas stikla lustra visā Baltijā. (Tagad ēka ir viesnīca un pēc izcila restauratoru darba tās viesi var baudīt bijušo spožumu.) Benjamiņa kundzes viesu uzņemšanas bija slavenas visā Rīgā, viņu rīkotās preses ballēs piedalījās prezidenti, ministri, ārzemju sūtņi – viss sabiedrības krējums.
A.Benjamiņš mira 1939. gadā, nepieredzējis savu garabērnu bojāeju. E.Benjamiņu izsūtīja uz Sibīriju, kur viņa 1941. gadā gāja bojā Soļikamskas darba nometnē. Piepildījās gaišreģa Eižena Finka nežēlīgais pareģojums, ka Latvijas bagātākā sieviete mirs bada nāvē.
2003. gada 22. decembrī Dienvidāfrikas Republikas Kāpas provinces piekrastē, dienvidos no Īstlondonas pie Čalumnas upes ietekas Indijas okeānā, traleris “Nerin” no 75 metru dziļuma izzvejoja nepazīstamu 1,5 metrus garu sudraboti zilganu zivi. Ieradies notikuma vietā, profesors Džeims Smits zivi nosauca par “Latimeria Chalumnae” par godu Īstlondonas pilsētas muzeja direktorei Mardžorijai Kurtenei-Latimerai – viņa pirmā tralera lomā atpazina īstu ihtioloģijas brīnumu. Latimērijas atrašana izraisīja sensāciju: tā piederēja celakantu dzimtai, kuru uzskatīja par izmirušu jau krīta periodā, tātad pirms vairāk nekā 70 miljoniem gadu. Tikai pēc 16 gadiem starp Madagaskaru un Austrumāfriku izdevās izzvejot vēl vienu latimēriju.
1834. gada 23. decembrī angļu arhitekts izcils neogotikas stila meistars Džozefs Hensoms saņēma patentu par “droša keba” – vienzirga divu riteņu pajūga, kas bija paredzēts divu pasažieru pārvadāšanai, – izgudrošanu. Jaunais pasažieru pārvadāšanas veids pārspēja visus iepriekšējos gan ātruma, gan drošuma ziņā – zemais smaguma centra novietojums braucamajam deva lielu stabilitāti un praktiski novērsa apgāšanos. Drīz vien jaunos kebus sāka saukt vienkārši par hensomiem. Kebi atgādināja kubveida kasti ar atpakaļ nolaižamu jumtu, kura priekšā atradās sēdeklis kučierim. Riteņi, kuru diametrs bija 2,3 metri, bieži vien sniedzās līdz pašam jumtam un rotēja uz īsām pusasīm. Šie pirmie “taksometri” kļuva ļoti populāri – ekipāžas nelielie izmēri ļāva tai samērā veikli pārvietoties pa pajūgu pārpildītām ielām. Anglijas premjerministrs Bendžamins Dizraeli kebus iesauca par Londonas gondolām, tos bezmaz vai katrā solī izmantoja Konana Doila varonis Šerloks Holmss. Kebus Londonas ielās varēja sastapt gandrīz pusotru gadsimtu – pēdējā licence pasažieru pārvadājumiem hensomā tika izsniegta 1947. gadā.
1800. gada 24. decembrī notika atentāts pret Francijas Republikas pirmo konsulu un Valsts padomes priekšsēdētāju Napoleonu Bonapartu. Gāztā un uz giljotīnas mirušā karaļa piekritēji Žozefs Pjērs Fuko de Limoelans un Robino de Senrežāns ielā, pa kuru Napoleons karietē devās uz Haidna oratorijas “Pasaules radīšana” pirmizrādi operā, uzspridzināja ratos paslēptu pulvera muciņu. Pēc dažādām ziņām, bojā gāja četri līdz 13 cilvēki, ievainojumus guva apmēram 50. Konsuls necieta, viņa sieva Žozefīna tika cauri ar ģīboni. Policijas priekšnieks Žozefs Fušē ātri izmeklēja notikušo un konstatēja, ka vainojami karaļa piekritēji – rojālisti. Bet Napoleonu ne pārāk interesēja fakti – viņš situāciju izmantoja, lai beidzot atbrīvotos no bīstamākiem ienaidniekiem – saviem kādreizējiem sabiedrotajiem – kreisajiem republikāņiem.
1977. gada 25. decembrī Šveicē mira populārais komisko filmu aktieris Čārlzs Spensers Čaplins (dzimis 1889. gadā). Pēc dažiem mēnešiem zārku ar aktiera mirstīgajām atliekām no kapa izzaga. Čaplina sieva Una kategoriski atteicās vienoties ar zagļiem par izpirkuma maksu, paziņojot: “Mans vīrs mīt debesīs un manā sirdī.” Palikuši bez cerētās peļņas, neveiksmīgie “uzņēmēji” zārku ieraka 20 kilometru no Veves pilsētas kādā kviešu laukā. Kad aktiera mirstīgās atliekas atgriezās kapsētā, lauka īpašnieks tajā vietā uzstādīja piemiņas krustu ar uz tā attēlotu Čaplina varoņu iecienītā rekvizīta spieķīša attēlu.
1783. gads 26. decembris. Monpeljē (Francija) iedzīvotājs 26 gadus vecais fiziķis, tehnologs un izgudrotājs Luijs Sebastjans Lenormāns liela skatītāju pulka (starp tiem bija arī gaisa balona izgudrotājs Žozefs Mongolfjē) priekšā veica vēsturē pirmo droši zināmo lēcienu ar izpletni no liela augstuma. Dienu iepriekš viņš bija nolaidies no augsta koka, abās rokās turot pa pārbūvētam lietussargam. Tagad daudzskaitlīgas publikas priekšā viņš lēca no pilsētas observatorijas torņa jumta ar speciāli izgatavotu konstrukciju – uz stipra koka rāmja bija uzvilkts auduma konuss, kas pie pamatnes bija trīs metrus plats. Šo ierīci viņš nosauca par “le parachute” – “pret kritienu” (franču val. la chute – kritiens). Savu agregātu Lenormāns izgudroja kā ierīci cilvēku glābšanai ugunsgrēkos augstās ēkās, par “debesu pielietojumu” viņš pat nedomāja.
1937. gada 27. decembrī PSRS Centrālā izpildkomiteja un Tautas komisāru padome izdeva rīkojumu par pasu sistēmas ieviešanu valstī un obligātu dzīvesvietas pierakstu. Pēc Oktobra apvērsuma revolucionārā padomju valdība pases valstī atcēla kā “carisma despotisma un atpalicības” izpausmi. Tagad pasu sistēmu atjaunoja, un tās pārkāpējiem draudēja administratīva un pat krimināla atbildība. Pases ieviesa tikai pilsētu, strādnieku ciematu, padomju saimniecību iedzīvotājiem, kā arī jaunceļamo rūpnīcu vai citu objektu celtniekiem. Kolhozniekiem pases nepiešķīra, līdz ar to viņi nonāca praktiski pie savas darbavietas piesaistīta dzimtcilvēku stāvoklī – bez attiecīga dokumenta nebija iespējams ceļot, par dzīvesvietas maiņu nemaz nerunājot. (Baltijas republikās režīms gan bija mīkstāks.) Vien 60. gados kļuva iespējams “izsprukt” no kolhoza, organizēti pārvietojot strādājošos no lauku rajoniem uz rūpnīcām. Un tikai pēc 1974. gada 28. augusta lēmuma pases sāka izdot visiem 16 gadu vecumu sasniegušiem valsts iedzīvotājiem.
1065. gada 28. decembrī karalis Eduards Grēksūdzētājs Londonā dibināja Vestminsteras abatiju, kas kļuva par Anglijas karaļu kronēšanas vietu; tur, sākot ar Vilhelmu Iekarotāju (1066), kronēti visi Anglijas monarhi, izņemot divus, kuriem šī ceremonija vispār nenotika.
Tagadējā katedrāle ir izcils agrīnās gotikas angļu arhitektūras šedevrs, celta 13. gadsimtā, ieņem īpašu vietu starp angļu baznīcām un simbolizē daudzas Lielbritānijas vēstures lapaspuses. Katedrālē notiek karaļu kronēšanas ceremonija, vairums no viņiem tur laulāti, un visi monarhi līdz 1760. gadam – arī apbedīti; pēdējos gadsimtos par karaļu un karalieņu pēdējo atdusas vietu ir kļuvusi Vindzoras pils.Vestminsteras abatijas katedrālē mūžīgo mieru radusi arī virkne sava laikmeta izcilāko cilvēku – komponists Džordžs Frederiks Hendelis, zinātnieki Īzaks Ņūtons un Čārlzs Darvins, rakstnieks Čārlzs Dikenss u.c. Tur ir arī nezināmā kareivja kaps – simbols Pirmajā pasaules karā kritušo cīnītāju piemiņai.
Katedrāle iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir viena no Londonas ievērojamākām vietām. Gada laikā to apmeklē vairāk nekā miljons tūristu.
2001. gada 30. decembris Samoa un Tokelau salu iedzīvotājiem tā arī nepienāca. Salinieki aizgāja gulēt 29. decembra vakarā, bet pamodās jau 31. decembra rītā. Vainīga šajā neparastajā situācijā bija datumu maiņas līnijas pārnešana Klusajā okeānā.Zemeslode austrumu – rietumu virzienā ir sadalīta 24 laika joslās, starp kurām laiks atšķiras par vienu stundu. Klusajā okeānā pie 180 meridiāna atrodas tā saucamā datumu maiņas līnija, kas iezīmēta tikai pa jūru. Uz tās sākas jauna diennakts. (Mēs šo faktu parasti pamanām tikai 31. decembrī, kad TV rāda jaunā gada sagaidīšanu – vispirms Klusā okeāna salās, pēc stundas Jaunzēlandē, tad Austrālijā un tā tālāk rietumu virzienā.) 2001. gada beigās notika datumu maiņas līnijas koriģēšana, un abas salu grupas nonāca citā laika joslā, uz rietumiem no līnijas, tādējādi “pazaudējot” vienu diennakti.
2008. gada 31. decembrī Starptautiskā organizācija, kas ir atbildīga par laika mērīšanas standartiem, aizejošajam gadam pievienoja vēl vienu sekundi. Tas bija nepieciešams, lai sinhronizētu divas izmantojamās laika mērīšanas sistēmas – sekundi kā noteiktu daļu no Zemes apgriešanās laika (bet Zeme griežas mazliet nevienmērīgi) un 1949. gadā ieviesto augstas precizitātes laikrāžu – atompulksteņu – rādījumus. 31. decembrī uz atompulksteņu displejiem skaitļus 23:59:59 (pēc Griničas laika) nomainīja visai reti sastopama kombinācija 23:59:60, un tikai pēc sekundes iestājās jaunais 2009. gads. Starptautiskais Zemes rotācijas un uzziņu sistēmas dienests, kas pieņēma attiecīgo lēmumu, skaidroja, ka lielākā daļa mobilo tālruņu operatoru un datoru operāciju sistēmu piedāvātāju laiku atompulksteņu rādītājiem pieskaņo automātiski, tāpēc nekādas problēmas neradās.
1935. gada 1. janvārī Turcijā stājās spēkā likums, ar kuru valsts iedzīvotājiem tika ieviesti uzvārdi. Līdz tam turki lietoja tikai vārdus (nereti divus), dižciltīgie dažreiz tam pievienoja dzimtas nosaukumu, vienkāršie ļaudis – iesauku. Uzvārdu varēja izvēlēties no valdības piedāvātā saraksta, daudzi to izraudzījās atbilstoši savai profesijai. Reformas autoram Turcijas Republikas pirmajam prezidentam Mustafam Kemalam (“pilnīgajam” – iesauku viņš esot ieguvis vēl skolā par panākumiem matemātikā) valdība piešķīra uzvārdu Ataturks (“turku tēvs”), aizliedzot to jebkad izmantot kādam citam.
Pēc Pirmā pasaules kara sabrukušās Osmaņu impērijas vietā izveidojušās Turcijas Republikas pirmais prezidents realizēja daudzas revolucionāras reformas – radīja vienotu laicīgu izglītības sistēmu, islāma šariata vietā apstiprināja kriminālkodeksu, sievietes tiesībās pielīdzināja vīriešiem, likvidēja daudzsievību, ieviesa eiropisko gadu skaitīšanas sistēmu, arābu alfabētu nomainīja ar latīņu.
1835. gada 29. decembrī pēc ilgas pretošanās čiroki cilts virsaitis Džons Ross bija spiests parakstīt līgumu, kas noteica, ka viņa ciltij, izpildot ASV kongresa 1830. gada lēmumu “Indiāņu aizvākšanas akts”, jāpamet dzimtās vietas un jāpakļaujas piespiedu pārvietošanai uz zemēm rietumos no Misisipi. Tajā laikā cilts jau bija pieņēmusi kristietību un kompakti dzīvoja Džordžijas štatā, tai bija vēlēti pārvaldes orgāni, sava konstitūcija, 18 skolas, bet sudrabkalis Dzordžs Džists Sekvoja izveidoja ābeci ar zilbju alfabētu, ko izmantoja, izdodot laikrakstu “Cherokee Phoenix” un Bībeli.
1838. gada jūnijā armija sāka īstenot deportāciju, un ap 16 000 indiāņu sākās 2000 kilometru “Lielais gājiens pa Asaru taku” uz “indiāņu teritorijām” Oklahomas štatā. Indiāņi pārvietojās ratos, jāšus un kājām, pēc dažādiem vērtējumiem, ceļā bojā gāja četri līdz 10 tūkstoši indiāņu. Pēc gada deportācijas pretinieki kā cilts nodevēju Rosu nogalināja.
Tuvākajos gados deportēja vēl vairākus desmitus tūkstošus lielo cilšu indiāņu. Mūsdienās notikušo sauktu par kliedzošu cilvēku tiesību pārkāpumu, pat genocīdu, bet tolaik lielākā daļa balto kolonistu uzskatīja, ka indiāņi traucē ekonomiskai attīstībai un ir apdraudējums. ASV pilsoņu kara laikā (1861–1865) čiroki sākumā karoja dienvidnieku pusē, bet 1863. gadā pārgāja pie ziemeļniekiem.
1870. gada 2. janvārī sākās slavenā Bruklinas tilta – pirmā trosēs iekārta Ņujorkas tilta – celtniecība. Tā kopējais garums ir 1825 kilometri, 486 metru garo vidējo daļu, kas šķērso Īstriveru, trosēs tur divi 40 metru augsti granīta balsti. Tiltu atklāja 1883. gada maijā, un līdz 1903. gadam tas bija garākais piekartilts pasaulē.
Tilta celtniecība bija liktenīga diviem tā radītājiem – konstruktors Džons Rēblings gāja bojā trīs nedēļas pēc darbu uzsākšanas, bet viņa dēls Vašingtons, strādājot ūdenslīdēju zvanā upes dibenā, sasirga ar kesona slimību, kas viņu uz visu mūžu piekala gultai.
Tilts ir iekļauts nacionālajā vēstures pieminekļu un inženiertehnisko pieminekļu sarakstā. Tas ir vienīgais Ņujorkas tilts, virs kura galvu reibinošā augstumā izveidots gājēju celiņš.
