Mārtiņa Freimaņa un grupas «Tumsa» jaunais albums «Katram savu Atlantīdu» (izdeva «Mikrofona ieraksti») ir viens no spēcīgākajiem šīs vasaras ierakstiem latviešu rokmūzikā.
Mārtiņa Freimaņa un grupas «Tumsa» jaunais albums «Katram savu Atlantīdu» (izdeva «Mikrofona ieraksti») ir viens no spēcīgākajiem šīs vasaras ierakstiem latviešu rokmūzikā.
Grupai «Tumsa» šis nav debijas albums. Pirmā bija kasete «Putni», ar kuras dziesmām puiši viesojušies arī Jelgavā. Taču tas bija cits sastāvs un cits stāsts, jo, salīdzinot ar šo darbu, iepriekšējais gribot negribot jāuzskata par izgāšanos.
Īsti latvisks roks ar īpašu nacionālu «piegaršu» tā skanējumā. M.Freimaņa un grupas sniegumā jaušami tie paši pustoņi, kas neparasti pievilcīgu padara Imanta Kalniņa vai «Jauna mēness» mūziku.
Trāpīts labi arī stilistikā. Skanējums ir gana pasmags, lai šo mūziku neapvainotu «popsīguma» saldumā, bet ne tik «dusmīgs», lai no tā novērstos romantiskas meitenes. Katrā ziņā M.Freimanis nav dziedošais aktieris (būdams galvenajā lomā liepājnieku mūziklā «Kaupēn, mans mīļais»), bet gan ir tēlojošais dziedātājs. Mazliet šķībi pāris vietās skan meitenes fona vokāls.
Neapšaubāmi raidstaciju iemīļotā dziesma «Lietus dārzs» ir vispārliecinošākā un teju vai prefekta, taču uzslavu pelnījušas arī «Vēlreiz, nekad vairs», «Yahoo» (diemžēl ar mazliet neveiklu tekstu) un «Katram savu Atlantīdu».
Jauki, ka šī nav mūzika tikai par mīlestību vai apokaliptiskām dusmām pret pasaules (ne)kārtību. Tās ir melodiskas, interesantas dziesmas par dzīvi, par draudzību.
Albuma problēma ir četras dziesmas angļu valodā. Tās ir daudz svaigākas, oriģinālākas un dzīvīgākas par augsti profesionālajiem «The Hobos» angļu mūzikas pakaļdarinājumiem. Taču tās arī rada diskomfortu, jo spilgti atšķiras no latviskajām dziesmām. Labāk būtu bijis šo daļu pataupīt atsevišķam albumam angļu valodā, taču saprotamas ir latviešu mūziķu finansiālās problēmas, un vienā albumā gribas salikt pēc iespējas visu, kas šķiet labs un pabeigts.
