Dzejniekam Eduardam Aivaram aizvadītais gads bijis radošiem ceļojumiem bagāts.
Ar nu jau vairākus gadu desmitus par jelgavnieku pamatoti uzskatāmo dzejnieku Eduardu Aivaru jeb, pēc pases datiem, Aivaru Eipuru (tā viņu atpazīst arī prozas cienītāji) tikāmies 2018. gada pašā nogalē. Pērn viņa darbi iznākuši arī citās valodās.
– Es redzu, vismaz man, tāpat kā droši vien arī citiem Latvijas literatūras cienītājiem, divas agrāk neredzētas grāmatas. Kā tās radās, un par ko ir stāsts (pareizāk sakot, dzeja)?
Tās ir divas grāmatas, ar ko iznāca iepazīstināt lasītājus, kuri paraduši vairāk lasīt citās valodās. Viena ir angļu valodā, izdevniecība atrodas Velsā, taču atvēršanas svētki notika Londonā. Man bija zināms pagodinājums, ka pasākums notika elegantā krodziņā, kur savulaik laiku pavadījuši vairāki slaveni rakstnieki, piemēram, Džordžs Orvels un Entonijs Bērdžess. Svarīgi arī, ka tas notika aprīlī, tieši pirms slavenā Londonas grāmatu gadatirgus, kurā bija plaši pārstāvētas Baltijas valstis un arī man iznāca pabūt.
Otra grāmata iznāca Maskavā attiecīgi krievu valodā. Atvēršana notika pašās novembra beigās Turgeņeva bibliotēkā, taču ar to mana Maskavas vizīte neaprobežojās. Piedalījos arī izdaudzinātajā Intelektuālo grāmatu gadatirgū, jau 23. pēc kārtas, kur bija ļoti daudz prezentāciju. Tostarp žurnāls “Inostrannaja ļiteratura”, kas jau kopš padomju laikiem bija ļoti progresīvs izdevums un kurā varēja lasīt tos darbus, kas latviski nebija tulkoti, trijos pusotru stundu garos pasākumos prezentēja savus jaunā gada numurus par godu Baltijas valstu simtgadēm. “Lietuviešu” numurs jau bija gatavs, Latvijai veltītais iznāks tikai 2019. gada martā, taču signāleksemplāri jau tika sagatavoti šai prezentācijai. Mans devums tur bija īsproza, “Minimas”, fragmentus lasīju prezentācijas pasākumā. Savus žurnālā ievietotos darbus lasīja dzejniece Daina Sirmā, kā arī izdevēja un rakstniece Inguna Cepīte. Aktieris Andris Lielais, kurš dzīvo Maskavā, nolasīja pāris nodaļu no Čaka “Mūžības skartajiem” Olgas Pētersones tulkojumā. Šajā žurnālā pārstāvēti latviešu literatūras visi posmi, un atrasties šādā sabiedrībā ir ļoti pagodinoši.
– Lai gan esi pazīstams kā labs valodu pratējs, pats savu darbu tulkošanai klāt neķēries?
Tāda nav arī vispārpieņemtā prakse. Krievu valodā manus dzejoļus atdzejoja Aleksandrs Zapoļs (vairāk zināms kā Rīgā dzīvojošais dzejnieks Semjons Haņins), bet angliskā grāmata tapa, pateicoties laikam gan vienīgajam cilvēkam (vismaz no tiem, ko es zinu), kurš ne tikai prot, bet arī tulko no visām trim Baltijas valodām – latviešu, lietuviešu un igauņu. Tas ir Džeids Vils, amerikānis, Kanzasas fermera dēls, kurš tagad pastāvīgi dzīvo Latvijā. Man bija tā iespēja gan ar viņu, gan ar atdzejotāju krievu valodā daudz strādāt kopā, un tas ir ļoti svarīgi, jo iespēja tikties un pārrunāt nianses ir ļoti būtiska. Tad atdzejojumi izdodas krietni labāki, jo, aizvietojot vārdus ar attālākiem sinonīmiem, dzejolis bieži vien daudz zaudē, kas nereti novērojams mirušo autoru darbu jaunākajos tulkojumos.
– Savu ārzemju grāmatu prezentācijās pats lasīji savus darbus vai to darīja kāds cits?
Angļu grāmatas prezentācijā es lasīju latvisko variantu, bet angliski – atdzejotājs Džeids, kuram tieši tajā dienā apritēja 40 gadu. Savukārt Maskavā atdzejotāja nebija klāt, un es pats iepazīstināju kā ar latvisko, tā ar krievisko variantu. Tas bija ļoti interesanti. Atdzejojumos tika izmantoti vairāki visai senas izcelsmes krievu valodas vārdi, par kuru zilbju uzsvariem pastrīdējās pat diplomēti filologi. Tā ka man uzstāšanās dienas rītā nācās krietni patrenēties. Kad lasīju, brīžiem bija šaubas, tāpēc pārvaicāju auditorijai, vai uzsvari ir pareizi. Izņemot pāris gadījumu, bija pareizi, un jutos samērā gandarīts, turklāt šādi izveidojās laba saspēle ar publiku. Izdevējs bija pieaicinājis arī vienu labu krievu dzejnieku no Pēterburgas un vienu no Maskavas, kuri arī mazliet izlīdzēja, lai man vienam nebūtu jāuzstājas veselu stundu no vietas.
Interesentu netrūka, lai gan tajā pašā dienā Maskavā notika vēl četri pasākumi ar krievu dzejniekiem. Tāpēc bija patīkami, ka klausītāju nebija mazāk kā manos pasākumos Latvijā.
– Aizvadītajā gadā tev ir iznācis daudz ceļot.
Vairāk nekā iepriekšējos piecos gados kopā. Bez Londonas un Maskavas apmeklējumiem iznāca pabūt arī Skotijā dzejas darbnīcā. Gadu iepriekš mums ar četriem skotu dzejniekiem bija darbnīca Rīgā, un tad viņi mūs, četrus latviešu dzejniekus, ielūdza atbildes vizītē. Bijām Edinburgā, kur redzēju, kā tur godā rakstnieku Valteru Skotu, kurš ir pilsētas simbols. Uzstājāmies īpašā Dzejas bibliotēkā, kurā ir tikai dzeja un par dzeju. Bija arī vakars kādā restorānā: apmēram 40 cilvēku, nopirkuši dārgas biļetes, apsēžas pie galdiņiem, bez viņiem esam arī septiņi dzejnieki – četri no Latvijas, trīs no Skotijas. Ēdienkarte sastāvēja no mūsu dzejoļiem. Savukārt trīs pavāri (viens no Latvijas, divi no Skotijas) attiecīgi izvēlētajam dzejolim gatavo un pasniedz speciālu ēdienu. Asociatīvā formā ēdieni katram dzejolim tika piemeklēti jau dažus mēnešus iepriekš. Tas bija kas neredzēts.
Savdabīgs bija ceļojums uz Biškeku un Isikkula ezeru Kirgizstānā. Tur notika trešais Isikkula forums, kuru 1986. gadā iedibināja slavenais kirgīzu rakstnieks Čingizs Aitmatovs. Toreiz tajā piedalījās sešpadsmit intelektuāļu no visas pasaules, šoreiz tas bija plašs Aitmatova daiļrades pētnieku un viesu saiets valdības līmenī, kas bija veltīts viņa 90 gadu jubilejai. Pats rakstnieks nomira 2008. gadā, bet viņa draugi, tāpat sieva, dēls un māsa bija klāt. Galvenajā saieta daļā, kura moto bija „Visi esam vienā laivā”, es nolasīju referātu–eseju, kurā Aitmatovu pieminēju gan tikai vienu reizi. Tas bija apzināti, jo prognozēju, ka amatpersonas un kolēģi Aitmatovam dziedās slavas dziesmas, kā tas arī pirms un pēc mana referāta pārsvarā bija. Neuzstājos kā pētnieks, bet vairāk orientējos uz pasaules un literatūras kopsakaru, runādams par to, kas mūsos ir garāks par mūžu, pārfrāzējot klasiķa romāna „Un garāka par mūžu diena ilgst” (1980) virsrakstu. Garāka par mūžu bija domāta kolektīvā atmiņa. Pieminēju arī Latvijas valsts lietas un vēlēšanas, kas notika tieši tajā dienā. Kuluāros manu referātu daudzināja kā vienu no četriem labākajiem, pavisam bija vairāki desmiti. Slavināšanu šis dižais rakstnieks neapšaubāmi ir pelnījis, sevišķi savā 90 gadu jubilejas reizē. Par to liecina kaut vai fakts, ka viņa darbi esot tulkoti 195 valodās, visās, kurās pastāv vērā ņemama literatūra. Patīkami, ka Aitmatova darbi, “Un garāka par mūžu diena ilgst” un citi, joprojām ir labā atmiņā arī Latvijā. Teātrī pašā Isikkula ezera krastā labākie kirgīzu aktieri izrādīja fragmentus no viņa darbiem. Sevišķi iespaidīgs bija “Baltais kuģis”, jo, kad jau tumsā atvērās dibenplāna priekškars, zālē ieplūda dzestrs gaiss no ezera, kurā stāvēja īsts milzīgs balts kuģis.
– Tu joprojām kā dzejnieks esi Eduards Aivars, bet kā prozaiķis Aivars Eipurs?
Neredzu iemeslu tagad kaut ko mainīt un tādējādi radīt lieku haosu. Kas attiecas uz prozu, kaut ko cenšos uzrakstīt katru gadu, un mana trešā “Minimu” grāmata top. Tāpat arī dzejas krājums „Vilka kvinta”, kas, cerams, iznāks 2019. gada nogalē.
– Esmu runājis ar vairākiem cilvēkiem ne no literārās vides, un viņi ar interesi lasa tavas minimas, ko gan nevar teikt par dzeju.
Tas ir tikai loģiski, jo tā vienmēr bijis, ka prozai ir vairāk lasītāju nekā dzejai.
– Tomēr Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa lielākās popularitātes laikos dzejas mīļotāju pulks nebūt nebija mazs.
Es to nebiju domājis gluži tā – drīzāk, ka, piemēram, nopietnās mūzikas koncerts Latvijā nekad nesavāks tik lielu auditoriju kā “Prāta vētra”. Jo tas ir atkarīgs no uztveres spējas un pakāpes. Attiecībā uz pievēršanu dzejai liela nozīme ir literatūras skolotājām. Raiņa priedēs Pumpuros, piemēram, 11. septembrī vienmēr sanāk ļoti daudz cilvēku, sevišķi jaunatne – ne tikai, ka skolotāji atved, paši atnāk.
– Ko tu novēli “Zemgales Ziņu” lasītājiem 2019. gadā?
Dzeltenās cūkas gadā nekļūt par paštaisniem sivēniem. Cik vien iespējams, tikt galā vismaz ar sava egoisma egocentrisko pusi. Ļoti bieži to var sajaukt ar taisnības izjūtu, kas pārvēršas paštaisnumā un rada to, ko mēs saucam par aizvainojumu, un nevar saprast, uz cik ilgu laiku tas katrreiz būs, uz vienu dienu vai gadiem. Latvijai tas pašlaik ir ļoti būtiski.
