Ar ilgu kavēšanos beidzot publiskotas VDK pamestās aģentu kartītes.
Kaut politisks spiediens publiskot slepenos “čekas maisus” sabiedrībā bija jau kopš 1991. gada augusta, kad Latvijas varas pārstāvji pārņēma bēdīgi slaveno Stūra māju jeb Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) ēku, ar 12. Saeimas lēmumu tas izdarīts tikai 2018. gada 20. decembrī. Latvijas vēstures institūta direktors jelgavnieks Guntis Zemītis stāsta, ka tajā dienā manījis kādu kundzi nopūšoties: “Tādi jau mēs, latvieši, esam – ka tik kādu nostučīt!” Viņaprāt, šim attīrīšanās jeb lustrācijas procesam nevajadzētu kļūt par tautas paššaustīšanās dienu. “Nē, mēs tādi neesam! Mēs neesam dzimuši stučītāji, un latvietis latvietim nav mīļākais ēdiens! Austrumvācijā slepeno ziņotāju noteikti bija vairāk. Vai vācieši tāpēc būtu lielāki nodevēji nekā latvieši?” retoriski jautā G.Zemītis. Vēsturnieks atgādina, ka tūlīt pēc Otrā pasaules kara, kad Nirnbergā tiesāja nacistiskos noziedzniekus, ar viņiem strādāja amerikāņu psihologi. To mērķis bija atrast kādas īpašas rakstura iezīmes, kuras atšķirtu nacistus no parastiem pilsoņiem. Taču tādas neatklāja! Tie bija parasti cilvēki. Daži pat saskarsmē inteliģenti un patīkami. “Citā situācijā šie cilvēki varētu būt draugi, bet, nokļūstot nacistu varas apstākļos, viņi bija atbildīgi par miljoniem iznīcinātu dzīvību! Līdzīgi nevienam nav izdevies iegūt komunistiskā režīma noziedznieku psiholoģisko portretu,” rezumē vēsturnieks.
G.Zemītis atzīst, ka atvērtajos maisos ir pat mazāk personu, nekā to varēja gaidīt. “Režīms radīja iespaidu, ka VDK ir visur. Katrs, kurš padomju laikā studēja, atcerēsies, ka vai katrā studentu grupā tika spriests, kurš gan varētu būt viņu “stukačs”. Līdzīgi minējumi turpinājās darbavietās, īpaši augstskolās, institūtos, kultūras iestādēs. “Dažiem šis zīmogs tika arī uzspiests. Tagad tīri vai gribētos dažam labam atvainoties,” teic G.Zemītis.
Aģentu kartītes, kurās parādās mūsdienās sabiedrībā pazīstamas personas, gan neatbild uz jautājumu, kurš no viņiem, brīvprātīgi ziņojot VDK, darījis sliktu līdzcilvēkiem vai arī pats bijis sistēmas upuris, ko VDK ar savām slepenās varas metodēm piespieda ziņot. Interesanti, ka aģentu kartītēs ir arī kāds padomju laika milicijas darbinieks, kurš pēc Latvijas valsts atjaunošanas kļuva par Drošības policijas darbinieku, tātad amatpersona ar augstāko pielaidi valsts noslēpumiem. “Drošības policija, pieņemot dienestā, taču izvērtēja manu lojalitāti Latvijas Republikai,” “Ziņām” paskaidroja minētais vīrs, kuru “čekas maisu” publicēšana nekādi neuztrauc.
Daudzi no aģentu kartītēs minētajiem ir jau miruši. Viņi par savu sadarbību ar VDK nevar neko paskaidrot, taču viņu piemiņa, publicējot “čekas maisus”, ir aizskarta. Līdzīgi ir ar veciem cilvēkiem, kas arī sevi nespēj pienācīgi aizstāvēt. Latvieši mēdz teikt: kas par vēlu, tas par skādi. Ja Latvijā trūka politiskās gribas VDK aģentu kartītes publicēt 90. gados, kā to izdarīja Lietuvā un Igaunijā, tad to publicēšana 2018. gadā jau ir daudz problemātiskāka.
Publicējam jelgavnieces Irīdas Bauzes stāstu, viņa 80. gados kā jauna skolotāja pārdzīvoja šo laiku.
Mana vārda kartotēkā tomēr nav
Savu vārdu publiskotajā “čekas maisu” kartotēkā neatradu. No vienas puses, varu atviegloti uzelpot, jo apmēram trīsdesmit gadu domāju par to, kādi ieraksti par manu vervēšanu VDK dokumentos ir palikuši. Tas, ka galu galā nebiju piekritusi sadarboties, nekādu segvārdu nebiju saņēmusi, kā arī nekur netiku parakstījusies, nelikās pietiekami, lai justos mierīgi. Brīvās Latvijas gados manu saistību ar PSRS Valsts drošības komiteju divas reizes ir pārbaudījis arī Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Pirmo reizi 2002. gadā, kad kandidēju uz 8. Saeimu, otrreiz 2012. gadā, kad bija nepieciešama visaugstākā līmeņa pielaide valsts noslēpumam, lai strādātu tulkotājas darbu ES Padomē. Toreiz man bija pat padziļināta intervija ar SAB darbinieku, bet jautājumi par čeku uzdoti netika. Pielaidi dabūju, tātad visam vajadzēja būt kārtībā. Tomēr līdz aģentu kartotēkas publiskošanai īstas skaidrības nebija.
Bieži savā prātā esmu pārcilājusi 1989. gada notikumus. Domāju, ka man ir jāliecina par to laikmetu, kāds vairs nekad nedrīkst atkārtoties. Trīsdesmit gadu ir pagājuši, atmiņa ir subjektīva, bet ir lietas, ko neaizmirst. Un man gribas dalīties savās atmiņās par toreiz piedzīvoto. Tas, protams, ir vairāk saprotams manai paaudzei. Esmu novērojusi, ka tiem, kuri dzimuši atjaunotajā Latvijas valstī, visas šīs “čekas maisu” lietas neliekas saistošas. Man ir radies iespaids, ka padomju impērijas sabrukuma sākumā VDK vervēja daudzus. Impērijas sargiem bija vajadzīgi jaunās paaudzes ziņotāji visās jaunizveidotajās sabiedrības grupās – kooperatīvos, biedrībās, kustībās, nodibinājumos ar ārzemnieku piedalīšanos, arī reliģiskajās kopienās un citviet. Padomju Savienības līdera Mihaila Gorbačova pasludinātā pārbūve jeb “perestroika” bija izkustinājusi gadiem stagnējošo “status quo”. PSRS un ASV vienojās un īstenoja nozīmīgus divpusējus bruņojuma samazināšanas pasākumus. Bet visam pāri – čekai bija jākontrolē augošā nacionālā atmoda un jāzina, kas notiek plašā sabiedrībā.
Saruna ieroča klātbūtnē
Pēc augstskolas beigšanas es skolā strādāju tikai otro gadu. Mācīju skolēniem angļu valodu. Piepeši kādu dienu 1988. gada agrā pavasarī skolas direktors man pavēstīja, ka tikos un tikos jāierodas VDK birojā, kas atradās pilsētas izpildkomitejas (tagadējā pilsētas domes ēka) trešajā stāvā. VDK darbinieki esot zvanījuši, jo viņiem vajadzīga mana palīdzība, lai iztulkotu kādu tekstu. Uzreiz sapratu, ka vienkārša tulkošana tā vis nebūs. Lieta ir nopietnāka. Atcerējos, ka 1986. gadā, studējot universitātes pēdējā kursā, īsi pirms valsts eksāmenu sesijas mums tika noorganizēta tikšanās ar amerikāņu studentiem. Tajā vai nākamajā dienā ar dažiem no šiem studentiem gluži nejauši satikos Vecrīgā. Neformālajā gaisotnē es krietni brīvāk nekā fakultātē izteicu savas pretenzijas pret dzīvi padomju valstī, un, kā atklājās pēc diviem gadiem Jelgavā, manis sacītais bija nācis zināms VDK. Pēc sarunas ar amerikāņiem pēc kāda laika biju arī saņēmusi pastkarti no Teksasas ar kovboja zābaku un skorpionu. To man atsūtīja viens no studentiem, ar ko toreiz biju runājusi. Tolaik mūsu saraksti, īpaši jau ar ārzemēm, arī kontrolēja VDK. Tādēļ domāju, ka VDK, kas no sava aģenta saņēma ziņojumu par manu brīvdomību, pēc šīs amerikāņu pastkartes saņemšanas nebija mani grūti atrast.
Pienākot pie VDK Jelgavas biroja durvīm, bija jāspiež zvana poga un jāgaida. Tas droši vien bija vispretīgākais brīdis. Iekšā ielaida dežurants un aizveda uz telpu, kur mani gaidīja kapteinis Jurijs Maslovs. Sarunas sākums bija diezgan iespaidīgs – spilgta galda lampas gaisma tieši sejā, nezin kāpēc intervētājam tieši tobrīd bija jāsaliek izjauktā pistole un it kā nevērīgi, bet precīzi jāielidina sev aiz muguras esošajā seifā. Inscenēti un iestudēti. Tomēr tālākais notika puslīdz pieklājīgi, pat it kā draudzīgi. Viss, ko toreiz biju teikusi amerikāņiem, tagad man tika atstāstīts ar vārdiem: “Mums teica, ka jūs teicāt…”, “Mums ir ziņas, ka jūs uzskatāt, ka…” Tam, liekas, vajadzēja radīt iespaidu, ka VDK par mani zina daudz. Sarunas turpinājumā Maslovs sacīja, ka daudz kas no tā, ko brīvdomīgāk biju paudusi 1986. gadā, “principā un pēc būtības ir taisnība”, bet “pasaule un VDK mainās”, tagad “VDK ir citi uzdevumi”. Protams, viss slepenais darbs “tikai cilvēku labā”. Tamdēļ man tika dota iespēja pārdomāt, vai nevēlos iesaistīties VDK darbā.
Kā īpašu smadzeņu apstrādes materiālu līdzi iedeva grāmatiņu, kas bija nodrukāta uz samērā solīda krītpapīra. Tai nebija norādīti ne izdošanas dati, ne tipogrāfija, ne autoru kolektīvs – pilnīgi nekas. Taču saturs bija baiss. Tās bija holokausta fotogrāfijas no ebreju masveida nogalināšanas Rumbulā. Cilvēki gan mirkli pirms nāves bedres malā, gan jau bedrēs guloši neskaitāmi nogalinātie, sejas, tuvplāni, šausmas… Bet tekstā nepārprotami aprakstīts, ka to visu veikuši neviens cits kā “Daugavas Vanagi” – trimdas latviešu organizācijas biedri! Bez komentāriem. Šo propagandas grāmatu, protams, nevienam nedrīkstēju rādīt. Lieki piebilst, ka vispār par minēto tikšanos nevienam nedrīkstēju teikt, pat vistuvākajiem cilvēkiem.
Ar gala lēmumu varot pagaidīt
Neatceros, ko toreiz domāju vai jutu, bet pirmais, ko izdarīju, kad ierados mājās, – visus šos jaunumus izstāstīju vecākiem, jo toreiz dzīvoju pie viņiem. Pēc tam izstāstīju arī māsām un tuvāko draugu lokam. Vecāki, saprotams, bija šokā. Jāpiebilst, ka vervēšana nenotika vienu dienu. Kā es tagad saprotu, Maslovs ar mani strādāja un katrai sarunai noteikti bija konkrēts mērķis. Laiku pārdomām deva, un nekāda spiediena nebija, vismaz sākumā. Pēc labvēlīgajām sarunām jau nāca konkrēti piedāvājumi.
Pavisam man bija kādas trīs tikšanās. Tās varēja aptvert laiku no trīs nedēļām vai varbūt trīs mēnešiem, pusgada, tagad to vairs neatceros. Nekādi nevarēju saprast, kā turpmākajai sadarbībai pateikt “nē”. Saruna vienmēr beidzās ar to, lai padomāju vēlreiz un nesteidzos ar gala lēmumu. Turklāt nākamās tikšanās vairs nenotika izpildkomitejas ēkā, kur kāds būtu varējis mani ievērot. Tikšanās vieta bija atsevišķs kabinets namu pārvaldē vai telpa DOSAAF birojā.
Pirmais piedāvājums bija apmeklēt Vides aizsardzības kluba sanāksmes un ziņot. Teicu, ka man politika un sabiedriskās kustības neinteresē. Bet tad nāca tāds piedāvājums, kuram sākumā pat nespēju noticēt. Proti, tolaik PSRS raķešu bāzē pie Garozas, Zālītē, bija plānota vai jau notika raķešu demontāža un aizvākšana. Turklāt tam vajadzēja norisināties amerikāņu ekspertu uzraudzībā, kas dzīvojot blakus dienesta viesnīcā. Mans uzdevums būtu, strādājot par viesnīcas dežuranti, apkopēju vai kaut ko tamlīdzīgu (gorņičnuju), amerikāņiem neoficiāli tirgot šņabi, jo alkohola tur oficiāli nebūšot. Pats par sevi saprotams, pienākumos ietilpa arī ausīšanās un ziņošana. Kā smejies, ar amerikāņiem iekritu, pret amerikāņiem nu man būtu jāiet bruņotai ar pagrīdes “vodku”. Iespēja, ka “amīšu” eksperti varētu būt atturībnieki, vispār netika apsvērta.
Šoreiz gan bija jādod konkrēta atbilde konkrētā termiņā. Un tad vienā dienā mans nu jau gandrīz divdesmit gadu mūžībā aizgājušais tēvs Egils Bauzis stingri ieteica izbeigt šo iestrēgušo sadarbību. Paldies, mīļo tēti! “Pasaki viņiem vienreiz skaidru “nē”, un viss!” viņš sacīja. Tik vienkārši. Tā arī izdarīju. Un pilnīgi nekas nenotika. Vēl jāatzīmē, ka vervēšanas laikā nekādi labumi man netika piedāvāti, nekādi mājieni vai draudi netika izteikti.
Man nebija ko zaudēt
Ko es toreiz varēju zaudēt, no sadarbības atsakoties? Augstskola jau pabeigta, skolotāja darbs nekas īpašs nebija arī tajos laikos. Domāju, ka droši vien mani neizlaidīs uz ārzemēm. Vistraģiskākais, ko apzinājos, bija tas, ka, iespējams, nekad neredzēšu Grieķiju, jo tā vienmēr bijusi mana sapņu zeme. Bet nekā! Pēc atteikšanās sadarboties netika likti šķēršļi, lai es izbrauktu uz Dienvidslāviju (manām pirmajām ārzemēm). Bija jau gan 1988. gads. Tomēr es vēl ilgi uzmanīgi runāju pa telefonu, jo nebiju pilnīgi pārliecināta, ka manas sarunas nenoklausās. Ja telefonā bija dzirdami dīvaini klikšķi un skaņas izmaiņas, šīs bažas tikai pastiprinājās. Viegla paranoja saglabājās vēl ilgi. Jā, jau brīvās Latvijas laikā sastopot bijušo VDK virsnieku Juriju Maslovu (tādas reizes, šķiet, bijušas tikai divas), iztikām bez sasveicināšanās, abas reizes pirmais novērsās viņš. Bet principā neko pārmest savam vervētājam nevaru, viņš darīja savu darbu saskaņā ar dienesta procedūrām. Kopumā nekādas tiešas negatīvas sekas nejutu. Tāds toreiz bija laiks. Tomēr, kad kāds no maniem laikabiedriem sāk izrunāties, cik jauki bijis PSRS gados, tas ir, mūsu jaunībā, gribas viņam ieteikt ziedot savu laiku vienai ekskursijai pa Stūra mājas pagrabiem.
