“Sākumā mums 7. klasē bija bibliotekārā stunda, kur katram bērnam, kurš
atnāca pie mums uz ģimnāziju, mācījām, kas ir bibliotēka un kā atrast
informāciju. Tad pienāca laiks, kad informāciju var iegūt digitāli, un
jaunieši eksistē šajā “paralēlajā pasaulē”, bet, ja pedagogs par to neko
nezina, viņš nevar saprast, par ko bērns domā. Pirms diviem gadiem
iesaistījāmies “Samsung” projektā, lai saprastu, sāktu apzināties, ka ir
nepieciešams bērnam palīdzēt orientēties šajā pasaulē. Turklāt katru
gadu man nācās saskarties ar situāciju, kas saistīta ar skolēnu kļūdainu
rīcību sociālajos tīklos, un tad bija jāiet iekšā klasē un jārunā par
to,” atceras Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas direktore Ilze
Vilkārse.
“Tagad mums mazajās klasēs ir informācijpratības kurss,
kur skolotāja Lita Vēvere bibliotekārajās stundās runā par sociālo tīklu
veidošanos un par to, kā tajos komunicēt. Skolotāja šo programmu pati
arī izstrādājusi,” turpina direktore. Notiek arī sadarbība ar citu
mācību priekšmetu skolotājiem, piemēram, ģeogrāfijā un vēsturē, izpildot
šo skolotāju “pasūtījumu”, sameklējot informāciju grāmatā, rakstītajā
avotā un citur.
2018.gada janvārī skola, izturot lielu konkurenci,
iesaistījusies Izglītības attīstības centra (IAC) projektā “Atbalsts
Latvijas jauniešu medijpratībai”, kurā piedalās 16 Latvijas skolas, bet
no Zemgales tikai divas – Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzija un Tukuma
2. vidusskola. Projektu finansiāli atbalsta ASV vēstniecība un IAC.
Direktore un vēl trīs skolotājas mācījušās semināros un saņēmušas jau
gatavus materiālus ar piemēriem dažādu medijpratības tēmu apguvei.
“Mana
izpratne mainījās, jo arī mums, skolotājiem, daudz kas bija jaunums.
Uzzinājām, kas ir medijs, kas sabiedriskais medijs, kas uzticams medijs,
kas ir žurnālista gods, vai ir žurnālisti, kas nekalpo darba devējam,
bet savai sirdsapziņai, kā arī to, ka Latvijā ir uzticami mediji ar
augstu žurnālistu ētiku. Mācījāmies atšķirt dzelteno presi, reklāmu un
par samaksu veiktus darbus, uzzinājām, kā attīstās mediji, kā mainās
mediju vide u.c.,” stāsta I.Vilkārse.
Pedagoģes arī uzzinājušas par
jauniešu informācijas patēriņa paradumiem – impulsīvu, saraustītu
uztveri, vēlmi nekavējoties reaģēt, paralēlu informācijas apstrādi no
vairākiem avotiem u.c.
Direktore pati medijpratības elementus
ieviesusi savās kulturoloģijas stundās vidusskolā, skolēniem apgūstot
tematu par ziņu veidošanu, kas ir kvalitatīva, bet kas – viltus ziņa.
I.Vilkārse ziņu veidošanu apvienoja ar renesanses laikmetu un uzdeva
skolēniem izveidot kvalitatīvu un viltus ziņu no renesanses laikmeta,
secinot, kādu reakciju tās izraisa. Skolēni iesūtīja interesantus
darbus. Piemēram, viena no viltus ziņām skan: “Mārtiņam Luteram
piespriests nāvessods”, bet cita: “’Mārtiņa Lutera Bībele melo!”
Savukārt
kāds cits uzdevums liek vairāku mediju vidū atpazīt, kurš no tiem ir
sabiedriskais medijs. Izrādās, arī skolotāji sākumā to nezināja. Stundās
bērniem tiek stāstīts arī par viltus ziņu pazīmēm un kā tās izpaužas,
piemēram, uzdodot izvērtēt, vai atbilst patiesībai ziņa par mīnus 39
grādiem ziemā Latvijā un 27 centimetrus augstām sniega kupenām. Vēl kāds
uzdevuma piemērs: no 2019. gada skolā būs jāiet arī sestdienās.
Skolēniem tiek uzdots izpētīt, kāda ir mūsu reakcija, kādas ir emocijas,
vai mainās mūsu viedokļi par valsti un izglītības sistēmu un kam tas
vajadzīgs.
Tāpat stundās ar skolēniem tiek runāts par attēla spēku
un tā ietekmi uz cilvēkiem, un jau renesanses laikmetā var rast
atbildes, kā manipulēt ar cilvēkiem. Attēls darbojas pēc optikas
likumiem, svarīgi ir redzēt arī kopainu, zināt, kas ir perspektīva, jo
arī ar perspektīvu iespējams manipulēt, stāsta I.Vilkārse, piebilstot,
ka mākslinieks var manipulēt ar lineāro, krāsu un gaisa perspektīvu.
Fotogrāfijas
montētas jau Abrahama Linkolna un Ļeņina valdīšanas laikā, tās var būt
maldinošas, tāpēc jauniešiem nevajadzētu “laikot “visu, kas ienāk prātā.
Direktore rāda darba lapas ar dažādām līnijām, kur skolēniem tiek
uzdots papildināt zīmējumu, lai attēlotu kādu reālu vietu. Visbiežāk
skolēni zīmējot ainavu. Bet devītajām klasēm sagatavotas darba lapas,
kurās jāmeklē viltotas, montētas fotogrāfijas pazīmes, jāanalizē
fotogrāfijas konteksts.
Savukārt skolotāja Gunita Smiltēna politikas stundās māca savu izveidotu programmu “Medijpratība un demokrātija”. “Tā
ir viņu dzīve, viņiem tas ir interesanti, ne tikai runāt, bet arī
uzdevumi šķiet interesanti, jo skolēni redz saistību, redz jēgu, saikni
ar ikdienas dzīvi. Tas ir daudz vairāk vērts nekā runāt par cēlām idejām
kādā daiļdarbā, kuru viņš varbūt nemaz nav izlasījis,” pamatojot, kāpēc
skolēniem būtu jāmāca medijpratība, uzsver I.Vilkārse.
Foto: Eva Pričiņa
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
