Ir pierasts veikalu plauktos redzēt jaunas zobu pastas un citus produktus – kaut kas mainās. Tomēr grūti saprast, ka citādi kļūst ne tikai sīkumi, bet arī pasaules būtība.
Mēs nekad nevaram zināt, vai mūsu laiks ir pienācis vai nav pienācis.
(Ļevs Tolstojs.)
Ir pierasts veikalu plauktos redzēt jaunas zobu pastas un citus produktus – kaut kas mainās. Tomēr grūti saprast, ka citādi kļūst ne tikai sīkumi, bet arī pasaules būtība. Pateicoties informācijai, jaunajām tehnoloģijām, rodas vienots globālās civilizācijas laiks un telpa. Saplūst un mijas kultūras. Arī Latvijā runā par globalizāciju.
Stāsts par globalizāciju
Reiz kāds students prasīja, lai pasniedzējs vienkāršos vārdos izskaidro, kas ir globalizācija. Un pasniedzējs pastāstīja šo:
– Man kaimiņos dzīvo kāda krievu dāma, kas apprecējās ar savas tautības vīrieti, tomēr, nodzīvojuši kopā 12 gadu, viņi izšķīrās, jo vīram esot bijis kāds nopietns netikums – atkarība no alkohola. Nesen pie viņas sācis dzīvot solīds kungs. Tas esot vācietis.
Tā ir globalizācija, jo viņu kopdzīvē ir pārkāptas nacionālās robežas, ir nojaukta kultūras un valodas barjera.
Pasaules lielās valodas vēl nespēj izskaust mazo valstu valodas, bet zinātnieki prognozē, ka pēc vairākiem simtiem gadu mazās kultūras tomēr izzudīs. Notiek neatgriezeniski procesi, kuru pamatā ir nemitīga mainība un attīstība milzu ātrumā. Tiek ienestas daudz dažādas jaunas parādības. Cilvēka ikdienas dzīve un rīcība arvien vairāk sniedzas pāri nacionālajām robežām, arī darba kopiena un kapitāls vairs netiek piesaistīti kādai noteiktai vietai. Rodas arvien vairāk globālo ekoloģisko briesmu, dažādo kultūras pazīmju aprite kļūst intensīvāka. Globalizācijas rezultātā palielinās ļoti augstu atalgoto darbavietu skaits, un saistībā ar šo tendenci notiek vidējā, stabilā slāņa samazināšanās. Informācijas attīstība ietekmē pārmaiņas sociālajā, ekonomikas un politikas sfērā.
Latvijai – īpaši svarīgi
Kādā savā uzrunā Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga sacīja:
– Mēs redzējām pagājušajā gadsimtā, ka tehnoloģiju jauninājumu temps paātrinās ģeometriskā progresijā, un maz ticams, ka tas palēnināsies. Tieši otrādi. Mums kā nācijai jābūt gataviem pielāgoties šim tempam, un neder žēlabas, ka konkurence esot nežēlīga un cietsirdīga parādība. Nākotnes pasaulē valdīs konkurence, un mums būs jāiemācās, kā ar to sadzīvot, kā veidot cilvēcīgu sabiedrību, kurā valda veselīga konkurence, kas vērsta uz jaunradi un labklājību.
Viņasprāt, Latvijai globalizāciju ir īpaši svarīgi izprast:
– Mēs vēl arvien atrodamies pārejas periodā no padomju sistēmas uz brīvo pasaules tirgus un politisko arēnu. Tomēr mums vēl ir ļoti daudz darāms, lai tirgus ekonomika nenovestu mūs pie tādas valsts, kurā pastiprinās plaisa starp tiem, kas kļūst bagāti un tiem, kas kļūst nabadzīgāki. Ir jāpiestrādā pie tā, lai mūsu nākotnes plāni būtu piemēroti šim gadsimtam, kurā ieejot, mēs varētu lietot modernās pasaules sniegtās izdevības, lai spētu izmantot tehnoloģijas progresu, zinātnes attīstību, cilvēka potenciālu, nevis tikt no tiem sabradāti, kļūstot par mazattīstītu un pamestu valstiņu, – tā prezidente.
Vēl globalizācijas pamatā ir zinātne, kurai Latvijā pašlaik nav tik liela loma, kā gribētos.
1999. gada pārskats par tautas attīstību liecina, ka mūsu valstī ieguldījums zinātniskajos pētījumos ir tikai 1/5 daļa no 1% iekšzemes kopprodukta, kas ir tikai puse no kaimiņzemē Igaunijā izmantotā. Tas ir viens no zemākajiem rādītājiem Centrālajā un Austrumeiropā, kas, protams, nav ne tuvu trim procentiem, ko zinātnei atvēl attīstītās valstis. Tas liek nopietni pārdomāt par stratēģiskajiem virzieniem, kas jāizvēlas, jo, pēc prezidentes domām, savas nākotnes cerības visizdevīgāk būtu balstīt tieši uz inovācijas, informācijas un tehnoloģiju attīstību, uz sava intelektuālā potenciāla attīstību.
Mēs – mazi, maza arī pasaule
Globalizācija arvien ciešāk saista dažādu pasaules reģionu tautas un likteņus, bet ko Latvijas cilvēks no tā var iegūt? Iespējams, ka būtu labi, ja mēs varētu dzīvot tikai savā pilētā, ciemā, un pāri tā robežām itin nemaz neskatītos, taču tā laikam nevar, jo saskarsme ar ārpasauli iznāk nejauša. Mēs ik uz soļa sastopamies ar tālo, kādreiz neaizsniedzamo, un tad šķiet, ka pasaule nebūt nav liela. Ir pat izdomāta teorija par mazo pasauli.
Par mazās pasaules teoriju
Viesībās un pasākumos, kur var satikt dažādus nepazīstamus cilvēkus, viena no sarunu tēmām ir kopīgie paziņas. Īpaši interesanti ir uzzināt, ka pilnīgi nepazīstams cilvēks ir saistīts ar mums zināmu cilvēku, piemēram, viņi ir bijušie skolas biedri vai strādājuši vienā darbavietā. Izrādās, ka starp jebkuriem diviem uz pasaules dzīvojošiem cilvēkiem ir tikai septiņu savstarpēji pazīstamu cilvēku ķēde. Amerikā tā ir piecu cilvēku garumā, bet Latvijā izteiktie minējumi pauž, ka šis posms ir trīs cilvēki. Tāda, lūk, maza ir pasaulīte, kurā dzīvojam.
