Gāzes sprādziens daudzdzīvokļu mājā Raiņa ielā 9 ir viena no lielākajām 20. gadsimta katastrofām Latvijā. Tā cilvēkus pārsteidza svētdienas pirmspusdienā mājās. Ir fiksēts traģiskā notikuma laiks – 1969. gada 12. janvāris pulksten 10.55. Taču par cietušo un bojāgājušo skaitu dokumentu nav. Katastrofa notika Latvijas nebrīves laikā, kad informācijas aprite laikrakstos un plašsaziņas līdzekļos tika cenzēta. Atbilstoši to gadu nostādnēm ziņas par šādiem ārkārtas notikumiem netika publicētas, un arī mūsdienās atrast dokumentus un liecības par to nav vienkārši. Tiek pieņemts, ka traģēdijā bojā gāja 41 cilvēks (tai skaitā 14 bērnu). Deviņi cilvēki tika ievainoti. Trīs cilvēku mirstīgās atliekas drupās neatrada, jo tās sprādziens bija iznīcinājis pilnīgi. No 55 šī nama dzīvokļiem pilnīgi sagruva 15, bet daļēji – pieci. Būtībā kā ar nazi tika nogriezts un drupās saārdīts mājas ziemeļu gals – pirmās kāpnes un otro kāpņu kreisās puses dzīvokļu divas istabas.
Katastrofas galvenais cēlonis bija speciālistu un arī sabiedrības zināšanu, pieredzes trūkums dabasgāzes drošības lietās Latvijas gazifikācijas sākumā. Latvijas PSR Augstākā tiesa 1969. gada augustā par krimināli sodāmiem atzina divus vidēja līmeņa speciālistus – Jelgavas gāzes saimniecības montāžas un ekspluatācijas kantora vecāko meistaru, kuram piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, un galveno inženieri, kuram piesprieda labošanas darbus, ko varēja atstrādāt pat savā darbavietā, gadu ieturot 10 procentus no algas kā soda naudu. Nekādas kompensācijas cietušajiem un bojāgājušo tuviniekiem netika izmaksātas. Vienīgi dzīvajiem ārpus kārtas pienācās dzīvokļi, ko padomju laikos jau tāpat iespēju robežās piešķīra bez maksas.
Trauslās pazemes komunikācijas
Kā galvenais notiesāto pārkāpums spriedumā atzīmēta nepietiekami stingra divu zemākā līmeņa speciālistu – gāzesvadu apgaitnieku – kontrolēšana. Proti, šiem apgaitniekiem gāzes kantorī netika izsniegts lauznis un āmurs, kas 1969. gada bargajā ziemā bija nepieciešams, lai varētu izdauzīt ledu pie gāzes atvadu ventiļu metāla apvalkiem jeb, kā tos gāzinieki sauc, kapēm.
Vienkāršoti izskaidrot lietas tehnisko pusi var šādi: dabasgāze, kas tiek transportēta pa pazemes vadiem, vairāk vai mazāk satur ūdens tvaikus, kam ir tendence kondensēties, tas ir, pārvērsties ūdens pilienos. Šie pilieni, pamazām saplūstot maģistrāles dziļākajās, zemākajās vietās, izveido cauruļvada iekšpusē peļķes un pat tik dziļu ūdens slāni, kas sāk traucēt vai pat pilnīgi nosprosto gāzes ceļu caurulē. Tādēļ šeit tiek ierīkoti ūdens kondensāta atvadi. To augšējā – virszemes – galā atrodas ventilis, kuru pagriežot ūdens, kas ir sakrājies gāzesvadā, pašas gāzes spiediena (pilsētas maģistrālajos vados tas ir trīs atmosfēras) dēļ kā aerosola migliņa tiek izspiests ārā. Lai atvada ventili aizsargātu no mehāniskiem bojājumiem (bieži vien tas atrodas ielas vidū, pa kuru brauc pilsētas transports), mitruma, tas ir ievietots čuguna ietvarā ar virināmu vāku jeb kapē. Gāzesvadu uzturēšanas noteikumi paredz, ka šie ventiļi regulāri jāpārbauda. Sarežģītāk tas ir ziemā, kad, atkušņiem mijoties ar salu, kapju vāki bieži vien pie asfalta piesalst. Te nu apgaitniekiem tik tiešām ir vajadzīgs lauznis un āmurs, bet vai nu pašiem darba veicējiem, apzinīgi pildot pienākumus, tas bez meistara un inženiera ziņas nebūtu skaidrs.
Raiņa ielā 9 lielākoties dzīvoja Latvijas Lauksaimniecības universitātes (tolaik – akadēmijas) mācību spēki un darbinieki. Augstskolas darbinieks un šīs ēkas būvuzraugs Valdis Āboliņš, kas ar ģimeni arī dzīvoja šajā mājā, atzīmē, ka katastrofas priekšnoteikumos bija vēl viena gāzes saimniecības darbinieku nolaidība. Proti, 1968. gada vasarā Raiņa ielai tika uzklāta biezāka asfalta kārta, bet gāzes atvadu jeb kapi gāzinieki nepagarināja (tiesā tie taisnojušies, ka viņu rīcībā nav bijuši tam piemēroti instrumenti). Tādējādi iznāca, ka atvada kape, kas atradās pretī Raiņa ielas 9. mājai, “iegrima” tādā kā bedrītē, kur kā piltuvē satecēja lietus un izkusušā sniega ūdeņi. Tie piepildīja kapi, pārklāja kondensāta atvada ventili un neaizplūda… Lielajā aukstumā kapē izveidojās ledus, kas saspieda gāzes ventili kā skrūvspīlēs. Nav brīnums, ka, ar pāri braucošajām automašīnām šīs ledus “skrūvspīles” tricinot, ventilis pamatnē aizlūza. Sākās gāzes noplūde.
Sagāzēta māja, kinoteātris
Dabasgāze zemes sasaluma dēļ nevarēja izplūst atmosfērā turpat pie aizlauztā ventiļa. Gāze sāka meklēt ceļu zem zemei uzliktā ledus vāka un gar pazemes komunikācijām, gar cauruļvadiem piegulošo, irdeno zemi nonāca tur, kur plūsmas pretestība bija vismazākā – pie siltumtrases. Arī Valdim Āboliņam, kas ir pētījis katastrofas cēloņus un piedalījies tūlīt pēc tās notikušajās speciālistu sanāksmēs, nav pilnīgi skaidrs, kā gāze no vidēja spiediena gāzesvada plīsuma vietas varēja ieplūst tieši Raiņa ielas 9. nama pagrabā. Tiesa, siltumtrases un gāzesvada krustpunkts atradās apmēram sešus metrus no mājas ziemeļu gala. Tādēļ varēja būt tā, ka apmēram pusotru metru zem sasalušās zemes atrodošais siltumvads, ieejot noslēgtajā ēkas pagrabā, gar savām ārsienām pludināja līdzi šo klīstošo, no maģistrāles bojājuma nākošo gāzi. Nav arī iespējams pateikt, cik ilgi un cik lielā daudzumā katastrofā cietušās mājas pagrabā gāze bija saplūdusi. Varbūt tas turpinājās vairākas diennaktis, jo, kā tika noteikts tūlīt pēc sprādziena, gāze bija izplatījusies pazemes komunikācijās plašā apkārtnē. Piemēram, tūlīt pēc sprādziena pagraba sagāzējuma dēļ tika pārtraukts bērnu seanss kinoteātrī “Zemgale”, kas no Raiņa ielas 9. nama atrodas apmēram 150 metru attālumā.
Pirms eksplozijas Raiņa ielas mājas iedzīvotāji bija jutuši gāzes smaku visās četrās kāpņu telpās. Cilvēki uz to reaģēja dažādi – zvanīja uz gāzes saimniecības kantori, kaut arī laiks bija auksts, sāka vēdināt telpas, pūlējās noteikt gāzes noplūdes vietu. Bija arī tāds vīrs, kas koridorā mierīgi smēķēja un kaimiņam teica, ka nekādam jau sevišķam sagāzējumam nevajadzētu būt.
Cilvēks var rīkoties neloģiski
50 gados lielākā daļa no tiem mājas iedzīvotājiem, kuri pārdzīvoja katastrofu, ir aizgājuši aizsaulē. Taču pirms 20 gadiem, kad jau bija atjaunota demokrātiska Latvijas valsts un līdz ar to tika nodrošināta preses brīvība, tostarp radās iespēja pētīt katastrofas, šī raksta autors veica žurnālistisko pētījumu par 20. gadsimta lielākajām katastrofām Latvijā. 1995. gadā intervijai piekrita katastrofas aculiecinieks matemātiķis augstskolas profesors Rūdolfs Ozoliņš. 1969. gadā viņa ģimenes dzīvoklis bija Raiņa ielas 9. nama trešajā stāvā pirmajās kāpnēs, kas pilnīgi tika pārvērstas drupās. Profesors 1995. gadā, atceroties šo katastrofu, liecināja: “Es laikam biju viens no pirmajiem, kurš tajā rītā pievērsa uzmanību gāzes smakai. Iepriekšējā vakarā to nemanīja, bet torīt, gatavojot brokastis, es jutu, ka stipri smird gāze. Izgāju kāpņu telpā un piezvanīju citiem kaimiņiem. Mēs izsaucām avārijas dienestu. Diezgan drīz gāzinieki atbrauca. Pa logu redzēju, kā šie vīri staigā gar māju, bet nenāk iekšā mūsu kāpnēs. Nolēmu iziet uz ielas un pateikt, lai taču viņi nāk šurp. Šķiet, nepagāja ne minūte, kopš ārā biju sācis ar gāziniekiem runāt, kā notika sprādziens. Tāds skaļš, slāpēts troksnis. Redzēju, ka, veidojot sienā robu, izlido ķieģeļi. Momentā iedomājos, ka manējie nu būs ļoti nobaidījušies. Es skrēju iekšā kāpnēs, lai viņus brīdinātu, taču tūlīt konstatēju, ka esmu ieskrējis nepareizajās – nākamajās, blakus. Skrēju atpakaļ un tai brīdī ieraudzīju, ka mūsu kāpnes, viss mājas gals ir sagruvis. Ļaudīm pret notikušo bija dažāda reakcija. Man bija tendence darboties, mēģināt saviem spēkiem kaut ko izdarīt. Turpretī kāds mans kaimiņš gāja prom, sakot, ka nevar uz šīm šausmām skatīties. Ar cilvēkiem, kuri turpat blakus gadījās, mēs mēģinājām kāpt drupās un atbrīvot tajās palikušos. To bija ļoti grūti izdarīt. Dažus blokus baidījās aiztikt, lai netraumētu apakšā piespiestos cilvēkus. Vēlāk, analizējot šo traģēdiju, domāju, ka mani pašu izglāba darbīgums, aktivitāte. Ja es torīt būtu samierinājies, ka gan jau gāziniekus kāds pasauks, un nebūtu arī devies pie viņiem laukā, tad droši vien ietu bojā. No mūsu kāpņu otrā un trešā stāva dzīvs nepalika neviens.”
Kas iniciēja pašu sprādzienu? To nedz toreizējie tiesas eksperti, nedz arī kāds katastrofas aculiecinieks stingri pateikt nevar. Teorētiski skaidrs, ka brīdī, kad gāze pagrabā vai pat mājas pirmajos stāvos bija sakrājusies sprādzienbīstamā koncentrācijā, pietika ar pavisam niecīgu, acij nemanāmu dzirksteli, kas, piemēram, varēja rasties, pat nospiežot elektrības slēdzi. Iespējams, sprāga pagrabā, kur gāzes koncentrācija bija vislielākā. Iespējams arī, ka mājas otrajā un trešajā stāvā, kur visi iedzīvotāji gāja bojā un trijiem netika atrastas pat mirstīgās atliekas. Galvenā kļūda, ko pieļāva gāzes avārijas dienesta vīri, bija tā, ka viņi, atbraukuši uz izsaukuma vietu, līdz pēdējam mirklim meklēja gāzes noplūdes avotu, nevis, konstatējot stipro sagāzējumu, izsludināja trauksmi, lai evakuētu no mājas iedzīvotājus. Vajadzīgo zināšanu, pieredzes viņiem nebija. Taču pat ļoti izglītoti cilvēki, zinātnieki, kuri šajā mājā dzīvoja, tolaik vēl nevarēja iedomāties, ka dabasgāze noteiktā koncentrācijā var radīt tādu triecienvilni, kas grauj dzelzsbetona paneļus un ķieģeļu mūri.
Drupas divas diennaktis
Glābšanas darbos, ko sāka sprādzienā cietušo kaimiņi, drīz iesaistījās ugunsdzēsēji un Lauksaimniecības akadēmijas studenti, kuri Sporta namā saņēma civilajai aizsardzībai glabātās lāpstas, laužņus un cirtņus. Klāt bija arī padomju karavīri, kuriem, kā atcerējās Valdis Āboliņš, diemžēl sākumā trūka cimdu, kas bija nepieciešami, lai lielajā salā ķertos pie drupām. Tūlīt gan bija skaidrs, ka ar cilvēku pūlēm, bez jaudīgiem celtņiem pie katastrofā cietušajiem klāt netikt. Jelgavā tolaik darbojās spēcīgi celtniecības uzņēmumi, kas ar savu tehniku ieradās pēc pāris stundām. Nepārtraucot darbu divās diennaktīs, celtnieki atbrīvoja nelaimes vietu no drupām, kas vairākas stundas pēc sprādziena turpināja stipri dūmot. Katastrofu pārdzīvojušais Juris Pudelis, kura ģimenes dzīvoklis atradās otrajā kāpņu telpās (tur daļēji sagruva pieci dzīvokļi), atceras, ka viņa tēvs Uldis tūlīt meklējis palīdzību pie Ozolnieku melioratoriem, kuru rīcībā bija lieljaudas tehnika drupu nojaukšanai.
Valdis Āboliņš teic, ka Padomju Savienībā tolaik uz papīra pastāvošā civilās aizsardzības sistēma izrādījās mazspēcīga. Piemēram, reģeneratīvo gāzmasku, ar kurām var strādāt, sniegt palīdzību, atrodoties dūmgāzēs, nebija ne ugunsdzēsējiem, ne arī kādā no tuvējām padomju armijas daļām. Vairāk nekā stundu pazaudējot, tās vajadzēja vest no Rīgas. No 50 sprādzienā cietušajiem mājas iedzīvotājiem dzīvi palika tikai deviņi. Droši vien glābšanas darbus organizējot pienācīgā līmenī, izdzīvojušo būtu vairāk.
Pēc Jelgavas katastrofas Padomju Savienībā tika mainīti vairāki būvniecības noteikumi. Pirmkārt tika prasīts, ka visiem pagrabiem jābūt nepārtraukti vēdināmiem. Stingrākas prasības tika noteiktas arī pret citām pazemes komunikācijām: ūdens, kanalizācijas vadiem, siltumtrasēm. Lai mudinātu iedzīvotājus tūlīt ziņot par gāzes noplūdēm, gāzes avārijas dienestam ieviesa viegli iegaumējamu trauksmes telefona numuru 04.
Padomju presē tieša informācija atbilstoši tā laika slepenībai neparādījās (vēlāk gan dažos rakstos šī katastrofa bija pieminēta). Padomju specdienestu pretdarbība tādas informācijas izplatīšanai bija īpaša. Pirms dažiem gadiem aizsaulē aizgājušais augstskolas profesors veterinārmediķis toreizējais Raiņa ielas 9 iedzīvotājs Edgars Liepiņš atcerējās, ka viņam nācies zvanīt uz Minsku, kur sakarā ar katastrofu vajadzēja atlikt kādu zinātnisku pasākumu. Brīdī, kad viņš baltkrievu kolēģim sācis paskaidrot pasākuma atlikšanas iemeslu, saruna pārtraukta un kāda persona krievu valodā Liepiņam teikusi, ka šis iemesls nav telefona sarunā izpaužams. Tomēr jau tajā pašā vakarā par katastrofu ziņoja “Amerikas Balss”. Kaut arī bija noliegts bojāgājušajiem augstskolas mācību spēkiem rīkot kopīgu izvadīšanu, bez aicinājuma solidāri uz bērēm ieradās Lietuvas Lauksaimniecības akadēmijas delegācija. Augstskolas bojāgājušo mācību spēku vārdi tika publicēti tikai augstskolā izplatītajā laikrakstā “Plēsums”.
Piemiņas glabātāji
Beidzamajā laikā katru gadu 12. janvārī Raiņa ielas 9. nama iedzīvotāji kaut uz brīdi sanāk, lai pieminētu katastrofas upurus. Šī piemiņas brīža rosinātājs ir Raiņa iela 9. nama iedzīvotājs agrākais LLU mācību spēks Boļeslavs Matusevičs. Šoreiz pulcēšanās paredzēta pulksten 10. Janvāra sākumā B.Matusevičs sazinājās ar katastrofā izdzīvojušo Jāni Andersonu, kas arī solīja ierasties uz piemiņas brīdi. “Ziņām” Pasaules Brīvo latviešu apvienības Latvijas pārstāvniecības vadītājs J.Andersons teica: “Es biju tik mazs, ka pats neko neatceros. Bet varu izstāstīt to, ko man vēlāk teica. Mēs dzīvojām Raiņa ielas 9 pirmajā stāvā, pašā mājas stūrī, kas ir vistuvāk pareizticīgo baznīcai. Mans tēvs Pauls Andersons bija mācību spēks Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Mātei Lidijai Andersonei bija 34 gadi. Viņa nesen bija beigusi medicīnas studijas un kļuva Jelgavā par bērnu ārsti. Man bija vecāks brālis Māris, kurš bija dzimis 1962. gadā, dvīņubrālis Pēteris, kurš tāpat kā es dzimis 1966. gadā. Vēl dzīvoklī bija auklīte Paulīne, dzimusi 1899. gadā. Piecas minūtes pirms sprādziena dzīvoklī juta gāzes smaku, tādēļ tika atvērts vēdlodziņš. Tas bija svētdienas rīts, kad visa ģimene virtuvē sēdējām pie apaļa brokastu galda. Tēvs piepeši izdomāja, ka koridorā no pastkastēm ir jāizņem avīzes. Mirklī, kad viņš bija pie ārdurvīm, sprādziena vilnis viņu izmeta ārā no dzīvokļa. Mēs visi palikām iekšā. Mūs atraka pēc kādām četrpadsmit stundām. Māte vēl divas trīs dienas nodzīvoja. Viņai amputēja kājas, bet asins saindēšanās aizgāja tālāk. Viņa zināja, kas notiks. Es esmu ticis aizvests pie viņas uz slimnīcu. Mani atrada pagrabā. Tas iznāk vienu stāvu zemāk. Bez nevienas skrambiņas un arī bez neviena apsaldējuma. Dvīņubrālis un vecākais brālis uz vietas bija beigti. Arī auklīte, kas bija ar mums kopā. Mani atraka padomju armijas karavīri. Pēc katastrofas dzīvojām ar tēvu. Viņš Pārlielupē, Stadiona ielā, uzbūvēja māju, apprecējās otrreiz, kļuva par profesoru bioķīmijas zinātnē.”
Zolitūdes traģēdijā atkārtojās celtņu trūkums
Viena no 1969. gada 12. janvāra katastrofas mācībām ir tūlītēja nepieciešamība pēc lieljaudas celtņiem, ar kuriem varētu atbrīvot mājas drupās iespiestos cilvēkus. Diemžēl 2013. gadā, kad sagruva lielveikala jumts Rīgā, Zolitūdē, glābšanas darbos vairākas dzīvību vērtas stundas tika zaudētas, gaidot celtni, kas atbrīvotu glābējiem pieeju drupām. Vēlāk celtniecības uzņēmuma “Arsava” darbinieki līdz spēku izsīkumam bez maiņas strādāja drupu izcelšanā. Kad glābšanas darbi beidzās, “Arsavai” nācās draudēt ar tiesu, lai saņemtu atlīdzību par veikto darbu.
