Pārlielupes bibliotēku, kura nosvinējusi 70. jubileju, vairāk nekā pusgadu vada Aiga Volkova.
“Dzīvē laikam nav nejaušību,” spriež Pārlielupes bibliotēkas vadītāja Aiga Volkova. Ieguvusi augstāko izglītību bibliotēkzinātnē un informācijā, kā praktikante sākusi darbu toreizējās Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas Kataloģizācijas nodaļā, bet tad dzīve aizvedusi pa citu ceļu. “Tolaik mana prioritāte bija labi nopelnīt, bet bibliotēkā to nevarēja. Nomainīju darbu, strādāju grāmatvedībā un domāju, ka nekad neatgriezīšos bibliotēkā. Bet dzīve mani atvedusi atpakaļ, un esmu ļoti priecīga un apmierināta, ka tā noticis,” sajūtās dalās A.Volkova.
Jāpiesaista uz palikšanu
Sākot darbu jūnijā pēc līdzšinējās bibliotēkas vadītājas Venerandas Godmanes došanās pelnītā atpūtā, galvenais izaicinājums bijis saprast, kā varētu uzlabot bibliotēkas piedāvājumu. “Telpas ir skaistas, tie, kas nāk uz bibliotēku, arī nāks, bet ir jāmeklē jaunas iespējas. Cilvēkiem patīk, ja viņiem piedāvā kaut ko jaunu. Organizējot vienu vai otru pasākumu, saprast, kāds būs rezultāts, kāds būs apmeklējums, ir dzenulis, kas liek iet uz priekšu un pārbaudīt pašai sevi. Šajā pusgadā visu esmu darījusi ar lielāko atdevi. Man ļoti patīk, ka bibliotēkā var radīt un īstenot idejas, kā piesaistīt jaunus lasītājus un noturēt esošos,” atklāj A.Volkova, uzteicot iepriekšējās vadītājas laikā veikto remontu, kas ļāvis viņai ienākt skaistās telpās.
Viens no jaunieviesumiem bija augustā pirmo reizi notikusī Ģimenes diena, kuras laikā gan bibliotēkas iekštelpās, gan ārpusē norisinājās radošās darbnīcas. Ņemot vērā apmeklētāju lielo atsaucību un izteikto atzinību, iecerēts šādu dienu rīkot arī šogad. “Cilvēkiem patīk darbošanās, bet ir jādomā, kā viņus piesaistīt arī lasīšanai, ko izdarīt ir arvien grūtāk. Lasīšanas paradumi mainās. Pasākumi tiek apmeklēti labprāt, bet cilvēki jāpiesaista uz palikšanu, uz bibliotēkas pakalpojuma izmantošanu.”
Bērndārznieks pats neatnāks
Savukārt oktobrī kuplā pulkā, klātesot gan sadarbības partneriem, gan apkārtnes iedzīvotājiem, nosvinēta bibliotēkas 70. jubileja. Tā dibināta 1948. gadā kā Jelgavas pilsētas 2. bibliotēka un atradās Rīgas ielā 20a. 1996. gada 21. oktobrī pārcelta uz Loka maģistrāli 17 un pēc lasītāju ierosmes nosaukta par bibliotēku “Pārlielupe”. Jubilejas pasākumā no sveicējiem skanējuši labi vārdi, kas paņemti līdzi kā ceļamaize iesākto turpināt.
Trešais lielais pasākums, kas palicis prātā, ir Ziemassvētkos bibliotēkā sarīkotais teatrālais uzvedums ar mīkstajām lellēm. Vadītāja savām rokām bija izveidojusi cilvēka auguma lelli – Petsona kungu. Tas ir tēls no stāsta par Petsona kunga Ziemassvētkiem. “Bērniem patīk, ka ar viņiem darbojas, un ar viņiem ir arī vieglāk strādāt. Pie mums nāk ekskursijās bērnudārzu grupiņas, un mazajiem acis mirdz. Cits stāsts, vai vecāki, pēc tam, kad mājās dzirdējuši par redzēto, ieklausīsies savās atvasēs un kopā atgriezīsies bibliotēkā. Bērndārznieks pats neatnāks, tikai tad, ja mamma, tētis vai vecmāmiņa atvedīs,” spriež A.Volkova.
Aizrauj spoku stāsti
Lielākus bērnus un jauniešus bibliotēka cenšas piesaistīt, rīkojot pasākumus. Piemēram, negaidīta interese šoruden bija par Halovīnam veltīto vakaru ar spoku stāstiem, uz kuru bērni ieradās maskās. A.Volkova lasīja spoku stāstus, bet pēc tam tajos dalījās paši bērni. Atsaucība bija negaidīta. “Sabiedrībā ir dalītas domas par Halovīna svinēšanu, taču mūsu gadījumā bērni nestaigāja pa kāpņutelpām, zvanot pie durvīm un prasot saldumus. Bibliotēkā viņi laiku pavadīja lietderīgi, iepazina literatūru par spokiem. Bērniem ir svarīga vieta, kur atnākt, satikt vienaudžus,” pārliecināta vadītāja. Tovakar tika spēlētas arī spēles, bet noslēgumā mazajiem atgādināts, ka tāpat svarīgi lasīt grāmatas. “Domāju, ka sākums ir katrā ģimenē. Ja vecāki bērnu ved uz bibliotēku, viņš ir pieradināts šurp nākt. Ir bērni, par kuriem man ļoti liels prieks – viņi paši pieiet pie plaukta un zina, ko grib. Protams, ir arī tādi, kam jāpalīdz.”
Ir bērni, kuriem mājās tiek ierobežots pie datora pavadāmais laiks un kuri meklē citas iespējas pie tā tikt, tostarp dodas uz bibliotēku. Taču Pārlielupes bibliotēkā arī ir savi nosacījumi. Piemēram, skolēnu rudens brīvlaikā, lai tiktu pie datora, vispirms bija jāpaveic mazs darbiņš – jāpiedalās radošajā darbnīcā, kur tika gatavoti rakstāmpiederumu trauciņi.
No bibliotekāra par digitālo aģentu
Zinoši, inteliģenti, prasīgi, labestīgi, atsaucīgi – tā savas bibliotēkas lasītājus raksturo A.Volkova. Viņa slavē arī kolēģes ilggadējas bibliotēkas darbinieces Maiju Zēbergu un Mariku Girdo. Tā iegājies, ka Maija vairāk strādā ar latviešu lasītājiem, bet Marika – ar krievvalodīgajiem bibliotēkas apmeklētājiem, kopā abu to ir pie diviem tūkstošiem. Viņi iecienījuši daiļliteratūru, biogrāfijas, nesen iznākušās grāmatas. Pieprasīta tiek arī labi reklamēta literatūra vai tās grāmatas, kas kalpojušas par pamatu filmai, kā, piemēram, Anšlava Eglīša “Homo novus”. Citreiz arī paši lasītāji satiekas abonementā un viens otram iesaka to, ko paši tikko izlasījuši. Padomos, kādu grāmatu vērts izvēlēties, dalās arī bibliotekāres. A.Volkova ir trīs bērnu mamma, tāpēc viņas lasāmviela šobrīd ir pakārtota bērniem. Tā ir bērnu literatūra, psiholoģija, taču prātā ir to grāmatu saraksts, ko gribētos izlasīt.
Studenti Pārlielupes bibliotēku apmeklē retāk – specifisku literatūru viņi atrod universitātes plauktos. Taču viņiem var noderēt datubāzes, ko iespējams izmantot arī attālināti. Tāpat laikrakstus var lasīt ne tikai papīra formātā, bet arī bez maksas atrast interneta vietnē news.lv. Bibliotekāre M.Zēberga atminas, ka šādi kādam kungam palīdzēts tikt pie raksta par znotu. Novērots, ka cilvēki uz meklēšanu internetā ir kūtri – labāk patīk, ja viss tiek atrasts un iedots gatavs. Sevišķi vecākas paaudzes apmeklētāji datoriem un virtuālajai pasaulei neuzticas. “Cilvēkiem bieži šķiet, ka bibliotekāram jāzina viss. Tāpēc šīs profesijas pārstāvjiem ir arī daudz jāmācās – jāapgūst jaunās tehnoloģijas un datubāzes. Bibliotekāriem jākļūst par digitālajiem aģentiem,” piemetina A.Volkova.
M.Zēberga Pārlielupes bibliotēkā strādā jau 21 gadu. “Agrāk cilvēki nāca tikai pēc grāmatām un žurnāliem, tagad bibliotēkas piedāvājums ir daudz plašāks,” viņa salīdzina. M.Zēberga atminas, ka darba gaitu sākumā viss bijis papīra formātā, grāmatas izsniegtas pret lasītāja un bibliotekāra parakstu. Kad par grāmatu interesi izrādīja kāds cits lasītājs, bija jārokas cauri papīriem, jāmeklē, pie kā tā šobrīd atrodas. Bijis pat tā, ka visas kartītes nav paspēts sarakstīt, tāpēc atvaļinājumā tās ņemtas uz mājām. Šodien bibliotēkā bez elektroniskās vides neiztiek, meklēšana un arī atskaišu rakstīšana ir atvieglotas.
Vajadzētu vēl vienu telpu
Daloties nākotnes iecerēs, vadītāja teic, ka gribētos plašākas telpas, kas pavērtu vairāk iespēju. “Bibliotēka vairs nav tikai grāmatu krātuve, kur norit grāmatu izsniegšana. Tā ir kas vairāk. Apkārt notiek ļoti daudz dažādu pasākumu, bibliotēkai ir jākonkurē ar citām iestādēm, pasākumiem. Vēlētos, lai bibliotēka būtu tāda omulīga vieta, kur cilvēki var atnākt, rast patvērumu no ikdienas steigas. Tā būtu satikšanās vieta, kāda tā jau ir. Šī ir arī tāda regulāra pasākumu norises vieta, līdzvērtīga informatīvam kultūras centram.”
Paplašināties bibliotēka varētu, pievienojot kaimiņos esošās tukšās telpas, taču tam nepieciešamas finanses. “Bibliotēkā būtu nepieciešama atsevišķa telpa pasākumiem. Pašlaik iztiekam ar lasītavu. Bet nereti šeit notiek pasākumi un vienlaikus nāk lasītāji, kuri grib klusumu. Tad lūdzam viņus iet uz abonementa zāli. Radošās darbnīcas notiek krātuves telpās. Brīvlaikos bibliotēkā darbojas skolēni, kuru mammas un vecmāmiņas laikus interesējas, vai esam ko paredzējuši. Mēs varētu aktivitātes piedāvāt katru dienu, bet jūtam vietas trūkumu. Cilvēku skaits apkārtnē ir liels, bibliotēkai paredzu ilgu nākotni, bet jāmainās līdzi laikam, jākonkurē ar datoriem. Rīkojam arī pasākumus pieaugušajiem. Sevišķi tikko pensijas vecuma slieksni pārkāpušajiem ir svarīgi būt cilvēkos, netikt izmestiem no aprites.”
Bibliotēkā darbojas arī angļu valodas klubiņš, bet M.Girdo pēc pašas iniciatīvas vada dekupāžas nodarbības. Dekupāža ir viņas vaļasprieks. Uzsākta arī sadarbība ar sociālās aprūpes centru “Zemgale”, kurp bibliotekāres dodas pie vājredzīgiem un gulošiem senioriem, lai lasītu viņiem priekšā. “Man patīk iepriecināt cilvēkus. Ja otra acīs redzu dzirksteli un prieku, tad esmu savā vietā,” tā A.Volkova.
Jāvēro vietējais mikroklimats
Veneranda Godmane, kura Pārlielupes bibliotēku vadīja 11 gadu, pēc augstskolas absolvēšanas tika nosūtīta darbā uz Valku, kur nodzīvojusi gadus divdesmit, apprecējusies, pasaulē nākuši divi bērni. Strādājusi bibliotēkā, laikraksta redakcijā par korektori, maketētāju, žurnālisti. Apprecoties otrreiz, 1998. gadā pārcēlās uz Jelgavu. Gadu nostrādāja pilsētas zinātniskajā bibliotēkā, pēc tam pieteikusies par biznesa augstskolas “Turība” bibliotēkas vadītāju. “Jutu, ka man tur ir jāiet. Augstskolu nevarēja akreditēt, kamēr nebija sakārtota bibliotēka, man to vajadzēja automatizēt. Iemācījos, ko nozīmē strādāt privātā struktūrā, viss bija ļoti stingri. Gribēju bibliotēku izveidot par “konfekti”, paraugu. Man ļāva braukt uz Eiropas bibliotēkām, smelties pieredzi, mācīties. Pati sevi ļoti noslogoju – nezinu, kāpēc, bet tādi tie Auni ir, stundas neskaitīju,” atminas V.Godmane.
Piemeklējot smagai slimībai, V.Godmane pameta darbu “Turībā”. Kad veselība uzlabojās, pieņēma vadītājas amata piedāvājumu Pārlielupes bibliotēkā. “Pēc “Turības” tā man šķita kā viegla pastaiga, tāpēc meklēju, ar ko vēl varētu nodarboties. Sāku rakstīt blogu, kas bija pirmais bibliotēku blogs Latvijā. Rakstīju desmit gadu. Izveidojām savu lapu “draugos”, tviterī,” tā V.Godmane. Laikā, kad sākusi darbu, bija krietni sarucis lasītāju skaits. “Toreiz bija tāds bums mest ārā grāmatas krievu valodā, bet bibliotēkas rajonā ir daudz krievvalodīgo. Atsākām iepirkt mūsdienīgas grāmatas krievu valodā un atguvām lasītājus – bija 1300, sasniedzām vairāk nekā 2000. Lasītāji mūsu grāmatas ir ļoti iecienījuši, mūsu fonds ir ļoti labs – to izmanto arī citu bibliotēku lasītāji. Bibliotēkas fonds jāattīsta, skatoties, kas ir pieprasīts, vērojot vietējo mikroklimatu. Ja bibliotekārs runā ar cilvēkiem, nevis tikai izsniedz grāmatas, viņš redz, kas lasītāju interesē. Ja bibliotekārs pats lasa, tad arī bibliotēkas fonds ir ļoti labs. Visu nosaka personība – vai es gribu darīt izcili vai uz darbu eju tāpēc, ka man ir jāiet.”
Daudzus gadus Pārlielupē tika īstenota senioru datorapmācība. Bibliotēka sāka apzināt, kuriem lasītājiem ir mākslinieciskas aizraušanās (rokdarbi, gleznošana, fotografēšana, dekupāža u.tml.), un tika rīkotas viņu darbu izstādes. Sākās arī darbnīcas skolēniem, senioru sanākšanas. “Gribējām radīt māju sajūtu,” teic V.Godmane. 2016. gadā Pārlielupes bibliotēka piedzīvoja remontu un ieguva gaišas telpas. “Bibliotēka mani atgrieza dzīvē, man bija lieliski kolēģi. Esmu ideju cilvēks, un daudzas lietas ir ieviestas Latvijas mērogā. Jau sen biju nospriedusi, ka gribu nostrādāt tik, cik valsts noteikusi, un doties pensijā. Sāku strādāt 1. jūnijā, un ar 1. jūniju arī beidzu – lai aplis noslēdzas. Tā nemaz nav, ka pensionāram būtu daudz brīva laika. Apmeklēju adīšanas nodarbības, lai iemācītos ko jaunu, adu mazbērniem. Jaunajai vadītājai novēlu veiksmi. Viņai strādāt būs grūtāk nekā man – būs grūtāk atrast, ar ko pārsteigt.”
