Gunta Paškovska, koru «Skali» un «Skaliņi» diriģente, skolā strādā jau 24 gadus un atzīst, ka koris ir viņas dzīvesveids. Jau otro reizi skolu jaunatnes dziesmu svētkos iegūts pirmās pakāpes diploms.
Gunta Paškovska, koru «Skali» un «Skaliņi» diriģente, skolā strādā jau 24 gadus un atzīst, ka koris ir viņas dzīvesveids. Jau otro reizi skolu jaunatnes dziesmu svētkos iegūts pirmās pakāpes diploms.
Viņai neviena diena nav līdzīga citai. Ar fanātisku darbu, pacietību un uzņēmību Gunta ir strādājusi visus šos gadus, un, kāpjot pa meistarības kāpnēm, no mūziku mīlošiem bērniem ir izveidoti labi dziedātāji.
– Es apbrīnoju savus bērnus, – saka Gunta.
Ko korim nozīmē dziesmu svētku skatēs iegūtais pirmās pakāpes diploms?
– Kārtējo reizi pierādījām gan paši sev, gan arī citiem, ka esam līmenī.
Atceros 1979. gadu, kad pirmo reizi kopā braucām uz dziesmu svētkiem Rīgā. Toreiz bija liels prieks par to, ka vispār piedalāmies, ka varam būt tur. Tās bija neaprakstāmas izjūtas. Pirms tam bijām uzšuvuši kora karodziņu. Sākumā visi atteicās to nest, bet pēdējā dienā puikas kāvās, lai tiktu pie nešanas. Tā bija milzīga sajūsma par to, ka tur esam, ka piedalāmies.
Šo 20 gadu laikā klāt nākusi liela atbildība. Ja vienreiz ir dabūta godalgota vieta, tad nākamajā reizē arī tā jāiegūst vai jāiet vēl tālāk. Šoreiz šķiet, ka lielā atbildība apslāpēja daļu prieka.
Tā trešdiena, kad dziedājām skatē, bija ļoti smaga. «Skaliņi» uzstājās ārpus kārtas no rīta, tad steidzāmies atpakaļ uz Jelgavu un dziedājām sava kora biedra bērēs. Viņš Jāņos traģiski gāja bojā. Tad vēlreiz bija jāsavācas un jādzied, lai cīnītos par Lielo balvu. Šāda diena mūžā gadās tikai retu reizi. Bērni spēja tam tikt pāri un skatē šo sāpi varēja tikai nojaust – dziesmām bija traģiskāks skanējums.
Bet par iegūtajiem diplomiem bērniem ir milzīgs prieks. Kad gājām gājienā, visi staroja, laiks bija labs, izjūta – vienreizēja. Arī noslēguma koncerts bija neaizmirstams.
Vai jums šis diploms ir kārtējais sasniegums vai tomēr kas vairāk?
– Šķiet, ka tas tomēr ir kārtējais sasniegums. Vēl pēc dziesmu svētkiem domas nav sakārtojušās. Katrā ziņā pirms 20 gadiem, kad sākām darboties, ne mūžam nevarēju iedomāties, ka mums varētu būt pirmās vietas. Arī pagājušajos dziesmu svētkos «Skaliem» bija pirmā vieta, «Skaliņiem» – trešā. Faktiski esam atkārtojuši to, ko izdarījām pirms pieciem gadiem. Ja būtu kaut kas vairāk, iespējams, arī manī būtu citas izjūtas. Bet pašlaik liekas, ka esam stāvējuši uz vietas, lai gan tā nevar teikt, jo ir citi dziedātāji, tāpēc labi, ka esam noturējušies līmenī. Turklāt ir prieks, ka visi Jelgavas kori nodziedāja ļoti labi.
Gadu pirms 1979. gada dziesmu svētkiem mums skolā bija nodibinājies koris. Toreiz dziesmu svētkos piedalījāmies tikai ar jaukto kori, toties 1984. gadā bija gan jaukais, gan piekto devīto klašu koris, kas ieguva pirmo vietu, piedalījāmies arī 1989. un 1995. gada dziesmu svētkos.
«Skalos» dzied labākie, bet «Skaliņi» tas ir tramplīns, mācību platforma. Tie, kas ir līmenī, turpina dziedāt «Skalos».
Kori dziedājuši arī pieaugušo dziesmu svētkos, tikuši finālā. Tāpēc visu laiku ir jābūt līmenī.
Skolā strādājat kopš 1976. gada
kā vērtējat šos
24 skolā pavadītos gadus?
– Neviena diena nav bijusi līdzīga citai. Arī mācību stundas ir atšķirīgas. Ik mirkli – kaut kas jauns. To dod iespēja strādāt radoši.
Skolā bērniem mūzika nav primārais mācību priekšmets, kāda ir bērnu attieksme pret mūziku?
– Attieksme pret mūziku šajos gados bijusi ļoti mainīga. Sākuma periods bija ļoti grūts. Puikas tika vesti uz mācību daļu, audzināti, pierunāti, jo jauktais koris pēc kara skolā nebija bijis.
Bez piespiešanas bērni sāka nākt tikai tad, kad biju nostrādājusi skolā kādus piecpadsmit gadus un jau bija pirmie panākumi. Ilgs laiks pagāja. Tad atkal bija kādi četri pieci gadi, kad uz kori neviens negribēja nākt, jo skolēni domāja, ka nespēs izpildīt prasības. Tagad pēdējos četrus gadus korī bērniem ļoti patīk. Viņi nāk labprāt, neviens nav jāpierunā, jāpiespiež.
Kurš kora sasniegums jums šķiet pats nozīmīgākais?
– Tie ir vairāki. Lūzuma punkts bija 1990. gada XX Vispārējie dziesmu svētki, kad pirmo reizi aicināju dziedāt arī absolventus, kas kādreiz bija kora dalībnieki. Skatē dziedājām 104 cilvēki – ārkārtīgi daudz. Tā bija jauna elpa.
1994. gadā Vīnes konkursā mums bija 4. vieta – atkal jauna virsotne. 1996. gadā Itālijā «Riva del Garda» konkursā piedalījās vairāk nekā 100 koru, savā grupā ieguvām uzvarētāju kausu.
Pašai ļoti daudz nozīmēja Klaipēdas starptautiskais konkurss, kurā startējām jauniešu koru grupā līdz 19 gadu vecumam, tātad varēja piedalīties tikai skolēni. Mums piešķīra speciālo balvu par labāko savas zemes komponista skaņdarba izpildījumu. Domāju, tas ir ļoti daudz.
Vai ir kāds īpašs skaidrojums šiem pamākumiem?
– Domāju, bez bērniem neko nevarētu izdarīt un arī viņi bez manis neiztiktu. Mums ir abpusēja uzticēšanās. Es viņus ļoti mīlu, un, baidos teikt, bet šķiet, arī viņi – mani. Ir tādi momenti, kad to ļoti jūtu.
Kādām jābūt diriģenta raksturam, lai varētu tik ļoti daudz strādāt?
– Nezinu. Tā ir kaut kāda apsēstība ar mūziku, ar darbu. Visam pamatā ir fanātisks darbs, gan mans, gan koristu, jo pirms konkursiem mēģinām gandrīz katru vakaru.
Labi, ka mana meita ir pieaugusi. Viņai ir sava ģimene. Tāpēc koris manā dzīvē var ieņemt galveno vietu, tomēr apbrīnoju savus audzēkņus – kā viņi var paspēt izmācīties? Ja mēģinājums ir bijis no sešiem līdz deviņiem vakarā, daudz laika vairs neatliek, bet nākamajā dienā viņus stundās izsauc atbildēt, un nevienam neinteresē, ka iepriekšējā vakarā bijis garš mēģinājums. Bērni iemācījušies visu paspēt.
Viņiem ļoti patīk dziedāt. Savā starpā dziedātāji ir draugi un šogad viens otru aicināja uz kori, lai tikai visi būtu kopā dziesmu svētkos. Viņiem ir labestīga, gaiša attieksme pret dzīvi.
To, kā bērni strādā mēģinājumos, vajadzētu uzfilmēt ar slēpto kameru. Lielākā daļa dzied ar milzīgu aizrautību un atdevi. Sejas visam dzīvo līdzi.
Mēs nekad vienu dziesmu neizpildām vienādi, katru reizi tā iznāk citādi. Mēģinājumos perfekti apgūstam nošu materiālu, tekstu, dinamiku, tempu, bet koncertā ir šis radošais moments, kad viss atkarīgs vai nu no manām, vai viņu izjūtām. Neatceros, ka mēs kaut ko būtu vienādi nodziedājuši.
Vai jums ir pamatojums, kāpēc savu dzīvi esat saistījusi ar mūziku, kori?
– Pamatojums ir: darbiņš, ko dara, jāveic kārtīgi.
Mana mamma jaunībā bija mācījusies dziedāšanu, spēlējusi klavieres, arī tētis prata spēlēt ļoti daudzus mūzikas instrumentus. Bet viņi nebija profesionāļi. Mūzika vienmēr ir patikusi, bet to, ka būšu skolotāja, gan nedomāju. Skolas laikā man patika fizika, matemātika, vēsture, ģeogrāfija.
Tomēr iespējams, ka izvēle kļūt par skolotāju nāk no ģimenes. Tolaik dzīvojām laukos. Mamma pa vakariem ap sevi pulcināja mazus bērnus un mācīja viņiem dziedāt, pēc tam uzstājās koncertos. Acīmredzot mammai bija pedagoga talants, un, vērojot, kā viņa strādā, man kaut kas ir palicis prātā.
Paralēli pamatskolai mācījos Mūzikas skolā, bet par māku rokas kustināt un diriģēt varu pateikties tikai savai diriģēšanas skolotājai Veltai Riekstai.
Vai nekad nav gribējies strādāt kaut kur citur?
– Nē, nekad. No brīža, kad ienācu skolā, sapratu, ka šī ir mana īstā vieta. Varbūt kādreiz jaunībā bija doma, ka būšu liela mūziķe un māksliniece, bet tas ir jaunības maksimālisms un pāriet.
Skolā ir interesanti, bērni mainās, aug lielāki. Un ir žēl, ka šogad no kora aiziet 18 dziedātāju.
Tik labi skolēni kā mūsu skolā nav nekur citur. Vienkārši mīlu šo skolu.
Mēģinājumos esmu ļoti nežēlīga. Citreiz bērni raud, aizeju mājās un arī raudu, jo reizēm asi aizrādu. Bet tas ir tāpēc, ka nav laika meklēt vārdus, un, kas uz mēles, tas sprūk ārā. Tas notiek tikai tāpēc, lai mums labāk sanāktu.
Bija tāds periods, kad vairākus gadus reizi nedēļā braukāju uz Talsiem un vadīju mūzikas stundas. No skolas vadības atbalsts bija milzīgs, bet bērni nevarēja saprast, kā var stundā klausīties mūziku. Uz pavasara pusi viņi jau sāka prasīt, ko šodien klausīsimies. Un tas bija liels gandarījums.
Tolaik sapratu, ka lauku bērni ir tik maz redzējuši: cik ir tādu, kas bijuši operā, kas regulāri aiziet uz normāliem, nopietniem koncertiem? Viņiem tikvien ir kā tās dažas diskotēkas un mūzika, kāda tur skan, dažas kasetes. Tas arī viss. Žēl viņu, jo ļoti daudz iespēju viņiem iet secen.
Ko jūs darāt ārpus darba, vasarās, atvaļinājumos?
– Atvaļinājumu man nekad neiznāk izmantot, izņemot pagājušo vasaru. Visus iepriekšējos gadus mums vasarā bijuši kādi konkursi. Tas nozīmē, ka līdz tiem regulāri jāstrādā, bet, kad atbraucam mājās, ir jau augusts un tūlīt jāsākas skolai.
Šogad sev nopirku dārzu. Bērnībā, kad mamma lika iet ravēt, man ļoti nepatika, bet tagad ir citādi. Ravējot galva ir brīva, un var ļoti daudz ko izdomāt. Vēl labprāt brīvajā laikā adu, tamborēju.
Jūsu meita nav izvēlējusies iet skolotājas ceļu.
– Viņa, tāpat kā es, beigusi Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas nodaļu, bet dara pilnīgi ko citu – apglezno ķermeņus. Jelgavnieki vislabāk to varēja redzēt Vīna svētkos. Zīmēt meitai patīk jau kopš bērnības. Gandrīz vienmēr viņai blakus bijusi papīra lapa. Tagad reizēm ir tā, ka meita 16 stundu krāso šos ķermeņus, lai modeļi uz 10 vai 15 minūtēm izietu uz skatuves, parādītos publikas priekšā un tad visu nomazgātu dušā. Kad viņai prasu, vai ir vērts, meita atbild, ka ir. Saku, būtu labāk, ja zīmētu gleznas. Tās vismaz saglabājas, var pielikt pie sienas, bet viņa atbild, ka tas ir pavisam kas cits. Vēl man ir mazmeita Vendija. Viņa rudenī sāks iet skolā, un mums divatā patīk apmeklēt teātri.
Kādu redzat savu nākotni?
– Viens no maniem uzdevumiem būtu sameklēt sev vietnieku, kas turpinātu iesākto darbu. Lai gan vēl jau kādi gadi līdz pensijai palikuši, tomēr šaubos, vai līdz ar pensijas vecumu aiziešu arī no skolas.
Tie, kas dzied korī un šogad beidz 10. klasi, ir tik kolosāli, ka man gribas viņiem vēl parādīt pasauli, pierādīt, ka arī viņi var izdarīt ļoti daudz. Plāni vēl ir arī nākamajam un aiznākamajam gadam.
Fakti
Gunta Paškovskas vecāki bījuši muzikāli. Māte spēlējusi klavieres, tēvs vairākus citus mūzikas instrumentus.
Paralēli pamatskolai viņa gājusi mūzikas skolā, pēcāk beigusi Jelgavas Mūzikas skolas Kordiriģentu nodaļu. Studijas turpinājusi Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā Mūzikas pedagoģijas nodaļā.
Pirms četriem gadiem ieguvusi maģistra grādu pedagoģijā.
Jelgavas 2. vidusskolā (ģimnāzijā) strādā kopš 1976. gada.
Ir Jelgavas 2. ģimnāzijas kora «Skali», «Skaliņi» un Jelgavas skolotāju kora «Guns» diriģente.
Kopā ar koriem iegūtas balvas, atzinības un uzslavas konkursos Latvijā, Lietuvā, Itālijā un citur.
