Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas prezidente un fizioterapeite Aija Kļaviņa uzskata, ka viņas dzīves lielākais ieguvums ir daudzie draugi, kolēģi un padomdevēji.
Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas prezidente un fizioterapeite Aija Kļaviņa uzskata, ka viņas dzīves lielākais ieguvums ir daudzie draugi, kolēģi un padomdevēji.
– Man svarīgākās ir cilvēciskās vērtības. Var jau strādāt melnām mutēm un krāt naudiņu, bet ne par kādiem līdzekļiem nav iespējams nopirkt uzticību. To var iegūt, tikai pierādot sevi ar darbu. Galvenais ir nelikt ļaudīm sevī vilties – ja reiz esi ko apsolījis, tad vārdu arī turi. Tas ļauj iegūt uzticamus cilvēkus. Vispār jau man šķiet, ja reiz pats esi ticis uz tās pareizās taciņas dzīvē, tad pa to pretī nākt var tikai labi ļaudis, – spriež Aija.
Aija ir laimīga arī tāpēc, ka var darīt to, kas viņai patīk:
– Jau 1992. gadā, studējot sporta akadēmijā, es sapratu, ka nevēlos būt fizkultūras skolotāja. Man nepatīk darbs, kas ierobežo laikā un telpā. Svarīgi ir darboties radoši un redzēt sava darba augļus. Tā sāku strādāt attīstības centrā «Rotaļa» ar bērniem invalīdiem.
Nākamais lielākais Aijas ieguvums bija 1996. un 1997. mācību gadā, kad viņai bija iespēja iegūt starptautisko maģistra grādu par pielāgotām sporta aktivitātēm Beļģijā.
– Zināšanas bija nenovērtējamas, bet daudz vairāk es ieguvu no cilvēkiem, ko tur satiku. Tagad mēs regulāri apmaināmies vēstulēm un šad tad arī tiekamies, – stāsta Aija.
Dzenulis, kas Aijai ļauj neapstāties un nemitīgi iet uz priekšu, ir ikgadējie Bērnu un jauniešu invalīdu sporta svētki:
– Ja parasti pirms šiem svētkiem esmu izšāvusies un šķiet, ka nu pati augstākā virsotne sasniegta, tad pēc tam ir jūtams liels gandarījums un spēks atkal strādāt. Ir ļoti patīkami, ja cilvēki tevi novērtē – bērnu invalīdu vecāki, svarīgas amatpersonas, draugi un kolēģi. Es varu justies svarīga – mans darbs kādam ir vajadzīgs. Un tad jau atkal galvā rodas jaunas idejas, projekti.
Šajā gadsimtā Aija vēlētos izskaust vienaldzību un skaudību:
– Gribētos, lai cilvēki vairāk uzdrošinātos, lai viņi kļūtu uzņēmīgāki. Viegli jau stāvēt maliņā un kritizēt neveiksminiekus. Bet ko tas dod paša izaugsmei?
