Sākoties jaunam gadam, daudzas biedrības nosaukušas īpašā godā ceļamās Latvijas dabas sugas. Zināms gan gada kukainis, gan bezumugurkaulnieks, izvēlēts arī īpašais putns, koks un dzīvotne.
Kukainis – malārijas ods
Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par “Gada kukaini 2019” izvēlējusies malārijas odu. Kā informē biedrībā, akcijas “Gada kukainis” mērķis ir informēt par sugas dažādo bioloģiju, kā arī pievērst uzmanību klimata ietekmei uz jaunu dzēlējodu sugu un to pārnesto slimību ierosinātāju ienākšanu Latvijā.
Malārijas odi ir pazīstami visā pasaulē kā asinssūcēji un malārijas plazmodija pārnesēji cilvēkiem, bet mazāk zināms, ka tie ir arī apputeksnētāji, savukārt kāpuri – ūdeņu attīrītāji. Pieaugušie odi ir barība sikspārņiem, savukārt kāpuri – zivīm, abiniekiem un ūdens bezmugurkaulniekiem.
Malārijas odu no citām dzēlējodu sugām var atšķirt pēc pelēkā ķermeņa krāsojuma, raibajiem spārniem un īpašā sēdēšanas veida ar augsti paceltu vēderu. To kāpuri ūdenī peld paralēli ūdens virsmai, nevis vertikāli tai, jo kāpuriem nav īpašās elpošanas caurulītes – sifona. Kāpuri elpo atmosfēras gaisu, tāpēc tie var dzīvot arī stipri piesārņotos ūdeņos un tos attīrīt, izēdot baktēriju un sēņu kolonijas, aļģes un vienšūnu dzīvniekus.
Dzēlējodu dzimtā Latvijā pašlaik zināmas 30 sugas. Malārijas ods esot kā četru Latvijā zināmo tuvu radniecīgo malārijas odu sugu (tās var atšķirt tikai speciālisti) simbols. Galvenās atšķirīgās pazīmes ir tēviņu kopulācijas orgāna morfoloģijā. Savukārt mātītes ir grūtāk atšķiramas, jāskatās zvīņu izvietojums un to krāsojums. Tomēr sugas visdrošāk atšķirt, izmantojot genoma analīzi.
Pieaugušie dzēlējodi barojas divējādi. Mātītēm olu nobriešanai nepieciešamas olbaltumvielas, tāpēc tās ir asinssūcējas, jo asinīs ir daudz olbaltumvielu, kas noderīgas olu veidošanai. Tēviņiem enerģija nepieciešama tikai lidošanai un mātīšu meklēšanai, tāpēc labākais enerģijas avots ir nektārs, kas satur daudz cukuru. Arī mātītes izmanto šo enerģijas avotu un ir apputeksnētājas, ne tikai asinssūcējas.
LEB aicina, sastopot malārijas odu vai jebkuru citu dzēlējodu, to nofotografēt un atsūtīt dabas novērojumu portālam www.dabasdati.lv, tiesa, nepieciešama ļoti augstas izšķirtspējas bilde, lai noteiktu sugu. Ja tiešām atrasts malārijas ods, speciālists sazināšoties ar foto autoru.
Bezmugurkaulnieks – mārīšzirneklis
LEB par 2019. gada bezmugurkaulnieku izraudzījusies indīgo mārīšzirnekli. Par gada bezmugurkaulnieku tas izvēlēts vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis zirneklis pirmo un pagaidām vienīgo (datēto) reizi konstatēts Latvijā 2014. gadā Garkalnē, tādēļ būtu svarīgi uzzināt par tā izplatību Latvijā. Kā otrs iemesls bijusi vēlme uzsvērt kukaiņu un zirnekļu atšķirības. Lai gan abi pieder posmkāju tipam, tiem esot dažas ļoti atšķirīgas pazīmes. Piemēram, kukaiņiem ir sešas kājas, bet zirnekļiem – astoņas, kukaiņiem ķermeni veido trīs daļas, bet zirneklim – divas. Tāpat arī lielākajai daļai kukaiņu ir spārni, bet zirnekļiem tādu nav. Treškārt, pieņemts uzskatīt, ka zirnekļi ir ar neizteiksmīgu ķermeņa krāsojumu, necili un viegli saplūst ar apkārtējo vidi, taču mārīšzirneklis izceļas.
Latvijā zirneklis tika atrasts Garkalnē virsājā uz stigas. Zviedrijā šis zirneklis manīts virsājos, saulainās nogāzēs, starp sūnām un ķērpjiem, kā arī saulainās un sausās laucītēs. Tur viņš augsnē veido piecus līdz desmit centimetrus dziļas un vienu līdz divus centimetrus platas alas, virs kuru atverēm apkārtni sedz aptuveni kvadrātmetrs haotiski novilktu dzeltenīgu vai zilganu tīmekļa pavedienu.
Galvenā mārīšzirnekļu barība ir vaboles, turklāt mātītes savas alas praktiski neatstāj, bet tēviņi klejo. Tēviņi ir astoņus milimetrus gari, bet mātītes sasniedz 15 milimetru. Tēviņiem vēders ir koši sarkans ar sešiem melniem punktiem, no kuriem divi ir mazāki. Mātītēm savukārt vēders ir melns ar baltiem matiņiem un gaišāku plankumu vēdera galā.
Mārīšzirneklis dabā ir aktīvs no aprīļa (marta beigām) līdz pat jūnija beigām (jūlija sākumam). Pārošanās noris pavasarī vai agri vasarā, un mātīte pēc tam savā alā izdēj aptuveni 50 olu. Pirmo nedēļu pēc izšķilšanās mātīte baro jaunos zirnekļus, bet pēc tam pati nobeidzas un kļūst par barību saviem bērniem. Jaunie zirnekļi pārziemo augsnē tīmekļu kambaros un pēc ziemošanas sasniedz dzimumgatavību.
Atšķirībā no vairuma Latvijā sastopamo zirnekļu mārīšzirneklis ir indīgs – viņa kodums var izraisīt niezi, sāpes, paātrinātu sirdsdarbību un drudzim līdzīgu stāvokli. Iepriekš minētie simptomi gan izzūd divu stundu laikā, taču vairākas dienas saglabājās koduma vietas jūtīgums. Kodums dzīvībai apdraudējumu nerada.
Mazā izmēra dēļ mārīšzirnekļi ir grūti pamanāmi, tādēļ LEB aicina iedzīvotājus būt vērīgiem, pastaigājoties pa virsājiem un priežu mežiem. Rokās zirnekli ņemt nav ieteicams, taču to drīkst iemūžināt fotogrāfijās, vēlāk par to ziņojot vietnē www.dabasdati.lv.
Augs – mazais zvagulis
Latvijas Botāniķu biedrība par 2019. gada augu izvēlējusies mazo zvaguli, kura izplatība Latvijā dabisko pļavu un ganību platību sarukuma dēļ ir samazinājusies, liecina biedrības paziņojums dabas novērojumu vietnē dabasdati.lv.
Zvaguļi ir nelieli augi ar dzelteniem ziediņiem, pēc kuru noziedēšanas izveidojas plakanas sēklu pogaļas, kurās nogatavojušās sēklas žvadz pat pēc neliela pieskāriena. Zvaguļi aug dabiskās pļavās un ganībās, nereti sastopami arī skrajās mežmalās, ceļmalās un atmatās. Dažkārt veidojas bagātīgas zvaguļu audzes. Šie augi zied visu vasaru – no maija beigām līdz septembrim.
Zvaguļu ģintī Latvijā sastopamas vismaz piecas sugas, kuras savā starpā ir ļoti līdzīgas. Visbiežāk sastopams mazais zvagulis un lielais zvagulis, kurus var atšķirt pēc zieda vainaga stobriņa.
Zvagulis ir augs, kas organiskās vielas fotosintēzē pats, bet ūdeni un minerālvielas uzņem no citiem pļavas augiem, galvenokārt graudzālēm un tauriņziežiem, tāpēc tas dēvējams par pusparazītu. Līdz 20. gadsimta otrajai pusei zemnieki to uzskatīja par kaitīgu pļavu un ganību nezāli, kas mazināja siena un zāles vērtību. Taču, sarūkot dabisko pļavu platībām un daudzveidībai, visā Eiropā kopš 70. gadiem zinātnieki pēta, kā atjaunot un izveidot dabiskās pļavas vietās, kur tās uzartas vai pārveidotas sētos zālājos. Dabas vērotāji šovasar aicināti ziņot par mazo zvaguļu atradnēm.
Putns – mežirbe
Latvijas Ornitologu biedrība par 2019. gada putnu izvēlējusies mežirbi.
Kopš 2005. gadā sākta ligzdojošo putnu uzskaite, kuras laikā secināts, ka meža irbes populācija ir samazinājusies par aptuveni 80 procentiem. Pērn arī sākta mežirbes aizsardzības plāna īstenošana.
Mežirbe ir balti raibs putns, kas ir baloža izmērā un labi maskējas. Šos putnus parasti vieglāk sadzirdēt, nevis ieraudzīt. Mežirbi var redzēt daudzveidīgos mežos, tuvāk zemei, kur ir krūmi vai lazdas. Mežirbes ārpus valsts teritorijas nemigrē, tādēļ meža daudzveidība sugas izdzīvošanai ir īpaši nozīmīga. Šīs sugas tēviņiem ir melna rīkle ar baltu josliņu apkārt, virs acs – kails sarkans pusmēness veida laukums. Savukārt mātītēm nav melnās rīkles un tās kopumā brūnganākas.
Gada putna akcijas galvenais uzdevums ir iepazīstināt sabiedrību, ka šāds putns eksistē, kā arī nepieciešamību to aizstāvēt. Tāpat cilvēki īpaši aicināti ziņot šī putna novērojumus.
Dzīvotne – veci vai dabiski boreāli meži
Latvijas Dabas fonds (LDF) par 2019. gada dzīvotni izvēlējies vecus vai dabiski boreālos mežus.
Tie ir pārsvarā priežu un egļu, kā arī bērzu, apšu un jaukti meži, kuriem raksturīga neliela saimnieciskās darbības ietekme vai tā ilgu laiku nav bijusi vispār. Šādi veci un dabiski meži ar dažādu sugu, izmēru un vecumu kokiem un kritalām ir neaizstājama dzīvotne daudzām apdraudētām sugām, īpaši sūnām, ķērpjiem, sēnēm un vabolēm, kā arī putniem.
Bioloģiskās daudzveidības ziņā šī ir nozīmīgākā Latvijas mežu daļa, tomēr mūsdienās no dabiskiem veciem mežiem atlikuši vien nelieli fragmenti – tie kopumā aizņem tikai 0,5 procentus no Latvijas teritorijas vai procentu no visiem Latvijas mežiem.
Latvijā un arī citviet pasaulē vecos mežus visvairāk ietekmē kailciršu mežsaimniecība, jo ar kailcirti šī kompleksā kokaudze tiek pilnībā iznīcināta, un zaudētās funkcijas nelīdzsvaro pat saglabātie ekoloģiskie koki. Tāpat Latvijā raksturīga mežu biotopu sadrumstalošana – vērtīgo dzīvotņu vienlaidu platību kļūst mazāk, un palielinās attālumi starp to fragmentiem. Tas samazina sugu iespējas izdzīvot un vairoties, jo ne visu sugu indivīdi var pārceļot no vienas biotopa saliņas uz citu. Ierobežojot sugu populācijas nelielā platībā, samazinās to ģenētiskā daudzveidība un ilgtermiņā arī izdzīvošanas iespējas.
Viens no veidiem, kā netieši tiek aizsargātas veco mežu dabas vērtības, ir mikroliegumu veidošana tajos ligzdojošajiem lielajiem aizsargājamajiem putniem – mazajiem ērgļiem, melnajiem stārķiem u.c. Šajās teritorijās saimnieciskā darbība ir ierobežota, un īpašnieki saņem ikgadēju kompensāciju no Lauku attīstības programmas par to, ka nodrošina dabas aizsardzību savā īpašumā. LDF uzskata, ka nepieciešams uzlabot šo kompensāciju sistēmu, nodrošinot īpašniekiem iespēju saņemt arī vienreizēju kompensāciju par negūtajiem ienākumiem, un plāno arī šogad turpināt sarunas šī jautājuma virzīšanai atbildīgajās institūcijās.
LDF ieskatā veco mežu un to dabas vērtību saglabāšanai būtiski būtu noteikt, ka arī privātajos mežos pirms mežizstrādes notiek dabas vērtību izvērtēšana, lai īpašniekiem neviļus nav jāiznīcina dabas vērtības. Arī šo jautājumu fonds vēlas aktualizēt turpmākajās sarunās ar Vides un reģionālās attīstības ministriju un Zemkopības ministriju.
Koks – Krimas liepa
Latvijas Dendrologu biedrība (LDB) par 2019. gada koku izvēlējusies Krimas liepu. Tika izvirzīti divi nominanti, no kuriem otrs bija parastais skābardis.
Krimas liepas izvēle bija atbalsta balsojums Ukrainas dendrologiem. LDB nosoda Krievijas veikto Krimas pussalas aneksiju un aicina uz konflikta mierīgu atrisinājumu, atgādinot sabiedrībai par nepieciešamību stiprināt sadarbību, demokrātiju un vispārcilvēciskās vērtības Eiropā. 2006. gadā Latvijas dendrologi apmeklēja Ukrainas parkus un botāniskos dārzus, iedibinot draudzīgas attiecības ar Ukrainas kolēģiem.
Krimas liepa Latvijā ir svešzemju koku suga, precīzāk, parastās un Kaukāza liepas starpsugu hibrīds, kas kā kultivārs dendroloģijā tiek izdalīts no 1838. gada. Gada koka izcelsmes areāls ir Austrumukrainas teritorija, Krima. Koks sasniedz 25 metru augstumu un veido aptuveni astoņu līdz 10 metru platu, pārkarenu cilindriskas formas zaru vainagu. Īpašā koka pazīme ir vidēji lielās un spīdīgās lapas, kas koku izceļ apkārtējo vidū. Rudenī lapojums krāsojas gaiši dzeltenos toņos, saglabājot raksturīgo spīdumu. Lapas plātne pie pamata izteikti asimetriska, lapas mala ar akotainiem, gaišiem zobiņiem. Zied jūlija beigās – augusta sākumā, ziedi salīdzinoši lieli, ar intensīvu smaržu. Koki veido stabilus stumbrus ar simetrisku zarojumu, piemēroti pilsētu augšanas apstākļiem, jo nav izvēlīgi grunts prasību ziņā, ir sausumizturīgi, piemēroti formēšanai un cirpšanai, tiem ir maz kaitēkļu un slimību. Tomēr Krimas liepai ir viena slikta īpašība – ziedēšanas laikā tā izraisa pastiprinātu kameņu un bišu bojāeju. Krimas liepu mēdz jaukt ar Kaukāza liepu, kam atšķirībā no Krimas liepas lapas apakšā dzīslu stūros matiņi ir balti, nevis brūngani.
Kopumā viena no skaistākajām liepām, ko Latvijā audzē jau no 19. gadsimta beigām. Vairāk izplatīta Latvijas centrālajā un rietumu daļā. Kaut arī piemīt laba ziemcietība, koka taksons apstādījumos sastopams nepamatoti reti. Tā kā Krimas liepa ir Latvijas kokaudzētavu sortimentā, biedrība aicina šos skaistos kokus plašāk izmantot apstādījumos kā soliterus, grupu un ceļmalu stādījumus. Sākot ar 1,9 metru stumbra apkārtmēru, tiem ir īpaši aizsargājamu koku (dižkoku) statuss. Dižākās Krimas liepas Latvijā sasniedz aptuveni 2,5 metru stumbra apkārtmēru.
Dzīvnieks – alnis
Latvijas Dabas muzejā, piedaloties Dabas aizsardzības pārvaldes vecākajam ekspertam Vilnim Skujam, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētniekam Jānim Ozoliņam un Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājam Valteram Lūsim, vakar īpašā pasākumā tika atklāts “Gada dzīvnieks 2019”. Tituls piešķirts Latvijas lielākajam dzīvniekam – alnim.
Alnis ir pārnadzis, pieder briežu dzimtai un ir lielākais Latvijas savvaļā sastopamais dzīvnieks. Aļņi ir mežu iemītnieki, bet mēdz uzturēties arī purvu malās, izcirtumos un kultūrainavā. Tiem raksturīgs plats purns ar garu un platu augšlūpu, ķermeņa apmatojums tumši brūns, kājas gaišas. Lielais aļņu tēviņu lepnums – ragi – aug no aprīļa līdz jūlijam, augustā tos attīra no ādas, bet no oktobra beigām līdz decembrim, pēc riesta, tos nomet. Aļņu govīm mazuļi dzimst maijā, un mātes dzīvo kopā ar tiem. Piedzimstot mazuļiem, iepriekšējā gada teļi māti atstāj un, meklējot jaunu dzīvesvietu, sāk klejot. Latvijā aļņu dabiskie ienaidnieki ir vilki.
Aļņi ir aktīvi visu gadu, barojas galvenokārt no rīta un vakarā, ziemā – arī dienā.
