Nu jau krietnu laiku notiek šķēpu laušana par valsts nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecību. Pats esmu grāmatu «ēdājs», tālab ar abām rokām balsoju «par».
Nu jau krietnu laiku notiek šķēpu laušana par valsts nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecību. Pats esmu grāmatu «ēdājs», tālab ar abām rokām balsoju «par». Taču ir viens «bet» (to aizguvu no pirmā premjera Godmaņa leksikas). Nebūt nenoniecinot mūsu ārzemju tautieša Birkerta grandiozo «stikla kalna» veidojumu, jānonāk pie gluži prozaiska secinājuma: ko nevar pacelt, to arī nepanesīsi. Runa ir pa aptuveni 80 miljoniem latu. Mūsu valsts budžeta situācija neļauj pat domāt par tādu summu. Lāpīšanās ar 0,0000… santīmiem no elektrības patēriņa nepārliecina. Man ar 53 latu pensiju tas ir trīs līdz četrus santīmus vairāk, jo mans rēķins «Latvenergo» ir vidēji Ls 1,50 mēnesī. Cik smagi tas skars lielos uzņēmumus (gāzes, naftas, kuģniecības, meža), jums tāpat ir skaidrs.
Uzskatu, ka bibliotēkas ēku varētu uzbūvēt arī ar citu arhitektu piedāvātajiem projektiem, daudz lētākiem un tautai pieejamākiem. Paši redzat, kas notiek ar Brīvības pieminekli, mūsu neatkarības simbolu. Tauta ziedo, cik spēj. Rezultāts? Būs, būs, atjaunos, un vairāk arī ne…
Ar nožēlu, Imants Liepiņš
