Dobeles Novadpētniecības muzejā paralēli pastāvīgajai ekspozīcijai, kas stāsta par posmu no senākajiem laikiem līdz 20. gadsimta 30.–40. gadiem, šobrīd apskatāmas vairākas interesantas izstādes. 500 fotogrāfiju un dažādi priekšmeti aplūkojami izstādē “Dobeles gadsimts”, bet Dobeles pils arheoloģiskajos izrakumos atrastie krāsns podiņi ļauj iepazīt 16.–18. gadsimta kultūru, vērot, kā tajos izpaužas renesanses, manierisma un agrā baroka iezīmes. Savukārt nostāsti un leģendas apkopotas grāmatā “Teikas par Dobeles pili”, kuru papildina Aivas Bulmeres ilustrācijas.
Kori, rūpnīcas un piemineklis
Iedvesmojoties no Nacionālajā vēstures muzejā atklātās izstādes “Latvijas gadsimts”, kas atspoguļo valsts vēsturi gadsimta garumā, Dobelē tapusi līdzīga, izliekot apskatei pilsētas muzeja krājumu. “Aprit arī simt gadu, kopš Dobele ieguvusi pilsētas tiesības. Ir gan dažādi uzskati par to, kad tās piešķirtas. Viens no variantiem ir 1917. gads, otrs – 1919. gads,” stāsta muzeja vēsturniece Beāte Orlova. Plaši izplatīts uzskats, ka 1917. gada 15. aprīlī Krievijas Pagaidu valdība vairākiem Kurzemes miestiem, tai skaitā Dobelei, piešķīrusi pilsētas tiesības. Tomēr fakta patiesība tiek apšaubīta. Iespējams, pilsētas tiesības Dobele ieguvusi 1919. gadā, kad tās apstiprināja Latvijas Tautas padome. 1919. gada novembrī presē parādās pirmie Dobeles pašvaldības ziņojumi, kas parakstīti ar vārdiem “Dobeles pilsētas dome”.
Izstādē apkopotas vairāk nekā 500 Dobeli raksturojošu fotogrāfiju. Tajās aptvertas dažādas tēmas kultūrā, izglītībā, sportā, medicīnā, uzņēmējdarbībā un citās jomās. Redzamas gan nozīmīgākās vietas, kā Dobeles pilsdrupas vai Tirgus laukums, gan personības, kā, piemēram, Augusts Bīlenšteins. Viņš bija mācītājs, Dobelē darbojies 19. gadsimta otrajā pusē un pirmais pilsdrupās veicis arheoloģiskos izrakumus.
Laikmetu raksturo arī priekšmeti, kuri saistīti ar personībām, notikumiem, pasākumiem. Izstādē ir atrodamas 1905. un 1919. gada revolūciju liecības, piemēram, 1905. gada revolucionāra Dāvida Beikas personīgās mantas. Savukārt 1920.–1930. gados Dobelē bijusi ļoti aktīva kultūras dzīve, darbojās vairāki kori. Izstādē skatāms arī padomju gados pilsētai piešķirtais ģerbonis, kas gan pēc neatkarības atgūšanas tika nomainīts uz iepriekšējo.
Izstādē aplūkojams arī arhitekta Gunāra Melberga 1980. gadā izstrādātais makets – pilsētas attīstības plāns divām tuvākajām desmitgadēm. Lielākā daļa no iecerēm, kā pilsēta varētu izskatīties, gan nav realizējušās. Piemēram, bija paredzēts rūpnīcu “Spodrība” no pilsētas centra pārcelt uz nomali, izveidojot rūpniecības punktu. Dobele ir pazīstama ar savu rūpniecību. Izstādē apskatāmas gan “Spodrības” ražojumi – košļājamā gumija (1977), grīdas vasks “Vici” (1960. gadu sākums) un dūmu svece (1966) –, gan arī “Dobelē” 1970.–1980. gados tapušās rotaļlietas.
Skatāmi arī oriģinālā Kārļa Zemdegas Dobeles atbrīvošanas pieminekļa fragmenti. Piemineklis tika kalts no 44 tonnu smaga Somijas granīta bluķa, kopā ar pamatni tas sasniedza četrarpus metru augstumu. Tas tika atklāts 1940. gada 9. jūnijā tagadējā padomju karavīru kapu pieminekļa vietā Brīvības ielā, kur Dobeles atbrīvošanas piemineklis stāvēja līdz 1950. gadam, kad pēc padomju iestāžu rīkojuma tika uzspridzināts. Tomēr pilsētas iedzīvotājiem izdevās saglabāt dažus tā fragmentus. 1996. gadā piemineklis atjaunots. Lielākais saspridzinātā fragments – karavīra galvas daļa – šobrīd apskatāms “Latvijas gadsimta” izstādē. Tāpat Dobeles Novadpētniecības muzejā aplūkojama tā pirmā izkārtne, kas izgatavota uz atklāšanu 1985. gadā. Tuvāk Dobeli iepazīt var arī Staņislava Kurmja fotogrāfijās.
Izstāde muzejā skatāma līdz 13. aprīlim.
Latvijā unikāli priekšmeti
Muzeja radošo nodarbību telpā šobrīd ierīkota Dobeles pils krāsns podiņu fragmentu izstāde “Ornamenti Dobeles pils krāsns podiņu kolekcijā”. To veido Livonijas ordeņa mūra pilī veiktajos arheoloģiskajos izrakumos iegūtais materiāls. No 1987. līdz 2009. gadam atrasti vairāk nekā 5130 krāsns podiņu fragmenti, taču izstādē aplūkojama neliela daļa. Krāsns podiņu ekspozīciju paredzēts izvietot izstāžu zālēs, kas šobrīd tiek izbūvētas pilsdrupās. Būvniecību paredzēts noslēgt nākamgad. “Krāsns podiņi ir izlikti apskatei nevis kā funkcionējoši, bet gan estētiski priekšmeti, lai iedzīvotāji var iepazīties, kā pils iemītnieki ir dzīvojuši, kāda bijusi viņu gaume. Podiņos var redzēt dažādus mākslas stilus – no renesanses līdz manierismam un barokam,” stāsta B.Orlova.
Jau pirmajos arheoloģiskajos izrakumos Dobeles pilsdrupās 1869. gadā kā visinteresantāko atradumu A.Bīlenšteins aprakstījis kādu krāsns podiņu. Daļa 19. gadsimta pētnieku iegūto atradumu nonāca Kurzemes Provinces muzejā Jelgavā. Pēc Otrajā pasaules karā radītajiem zaudējumiem muzeja kolekcijai to atrašanās vieta nav zināma. Dobeles muzejā glabājas vēlākos gados pilī iegūtu krāsns podiņu kolekcija.
Dažas liecības par podiņu krāšņu izmantošanu Dobeles pilī atrodamas arī rakstītajos avotos. Dokumentos, kas tapuši laikā, kad Dobelē uzturējās hercogiene Elizabete Magdalēna (1643–1649), ziņots, ka podiņi jaunu krāšņu mūrēšanai 1643. gada augustā pasūtīti Rīgā. Savukārt tā paša gada rudenī podiņi un citi materiāli labiekārtošanas darbiem uz Dobeles pili atgādāti no Jelgavas.
Latvijas teritorijā podiņu krāsnis parādījās 15. gadsimta otrajā pusē. Eiropas mākslas kontekstā tas ir laiks, kad pakāpeniski vēlās gotikas stilu nomainīja renesanse. Viduseiropā šāds telpu apkures veids bijis pazīstams vismaz kopš 13. gadsimta.
Vissenākie Dobeles pilsdrupās atrastie ir dobo krāsns podiņu fragmenti. Dobie podiņi ir vieni no tiem, kas saglabājušies vislabāk. Atrasti gan glazēti, gan neglazēti podiņi. Ornamenti ir salīdzinoši vienkārši – viens veids ir neregulāra rozete, kas atgādina ziedu, otrs – divi koncentriski apļi. Vairums podiņu ir bez glazūras vai noklāti ar zaļu glazūru, taču atrasts viens dzelteni glazēts podiņš, kas liecina, ka vismaz viena krāsns Dobeles pilī bijusi dzeltena – šim laikam nav raksturīga atšķirīgu krāsu podiņu izmantošana vienā krāsnī.
16. gadsimta 30.–60. gados Latvijas teritorijā parādās renesanses iezīmes. Renesanses filozofijā galvenais ir cilvēks – arī uz podiņiem visbiežāk attēlotas gan reālas personas, gan alegoriski tēli. Tomēr Dobeles arheoloģiskajā materiālā šī iezīme nav tik izteikta. Kolekcijā ir maz renesanses laika podiņu. Iespējams, podiņu krāsnis šajā laikā Dobelē vēl nebija plaši izmantotas. Arheoloģiskajā materiālā konstatēti divi ar 16. gadsimta 30.–60. gadiem datēti ornamenti. Viens ir rotājums ar apaļu padziļinājumu, kam apkārt izkārtota robotu lapu josla. Otrā ornamentā apvienots gan cilvēka attēlojums, gan stilizētu augu elementi. Rotājuma centrā ir jokdara galva, figūrai apkārt izvietotas vāzes ar ziediem.
16. gadsimta 60. gados renesansi nomaina manierisms. Tas ir kā pretstats renesansei – nemierīgs, saspringts, grotesks, reālistiskus attēlojumus aizstāj stilizācija, subjektīvisms. Sākot ar šo periodu, Dobeles arheoloģiskajā materiālā palielinās gan podiņu ornamentu daudzveidība, gan podiņu fragmentu skaits. Domājams, ka, pilij nonākot Kurzemes–Zemgales hercogu dzimtas īpašumā (16. gadsimta 60. gadi) un to pārbūvējot, ievērojami palielinās arī podiņu krāšņu skaits. Manierisma pirmajā posmā (līdz 1710. gadam) podiņos bieži sastopamas divu veidu kompozīcijas – divu dzīvnieku figūras, kas vērstas viena pret otru, centrā novietots cilvēks vai eņģeļa sejas attēlojums, kam apkārt izvietoti stilizēti augi.
Manierisma otrajam posmam (17. gadsimta 20.–70. gadi) raksturīga kompozīciju pārblīvētība, neskaidrība, plastiski, atraisīti ornamenti. Joprojām raksturīgākā podiņu glazējuma krāsa ir zaļa, taču sastopami arī melni un brūni eksemplāri. Dobeles pils materiālā viens no biežāk sastopamajiem manierisma otrā posma ornamentiem ir portāls ar ziedu vāzēm, izplatīts ir arī četru antīko monarhiju cikla ornaments, kas balstīts uz Bībelē lasāmo stāstu par Babilonijas valdnieku Nebukadnecaru, kurš sapnī redz kolosu ar zelta galvu, sudraba krūtīm un rokām, dzelzs un māla kājām. Šajā periodā podiņu dekorēšanā izmantots arī tā sauktais tapešu raksts, kur podiņi ir bez paaugstinātām apmalēm un ornaments brīvi plūst.
17.–18. gadsimta mija ir pēdējais ornamentu attīstības posms Dobeles pils krāsns keramikas kolekcijā. Tas skaidrojams ar pils telpu fizisko stāvokli šajā laikā. 17. gadsimtā pili postījuši zviedru un poļu karaspēki, pakāpeniski tā kļuva neapdzīvojama, pils atjaunošanai trūka materiālu. 1736. gadā pārvaldnieks pili pameta.
17. gadsimta pēdējās trīs desmitgades un 18. gadsimta sākums saistīts ar agrā baroka stilu. Barokam raksturīga monumentalitāte, ārišķīgums, teatralitāte, vairākus gadsimtus dominējušo zaļo toni nomaina melnais. Parādās arī jauns podiņu tips – līstes podiņi, kuru glazējuma krāsa varēja atšķirties no krāsns pamatkrāsas. Šo parādību atspoguļo Dobeles pils inventarizācijas protokoli, kas uzrāda vairākas melnas un brūnas krāsnis ar baltiem rotājumiem. Tomēr šo dokumentu datējums ir nedaudz agrāks par tradicionāli pieņemto agrā baroka periodizāciju.
Dobeles pils arheoloģiskajā materiālā izšķiramas divas plašākas agrā baroka ornamentu grupas – ziedu pušķi un cilvēku attēlojumi. Cilvēku attēlojumu grupā ietilpst portreti un alegoriskas figūras.
“Kolekcijas izpētes gaitā atklājām, ka mūsu krājumā ir vairāki unikāli krāsns podiņi ar rotājumu, kas nav zināms nevienā citā Latvijas viduslaiku–agro jauno laiku pilī,” atklāj B.Orlova.
Izstādi muzejā iespējams apskatīt līdz 31. maijam.
Milži un iemūrētās jaunavas
“Reiz dzīvojuši divi milži, viņi sarunājuši pilis celt. Viens cēlis Zilajā kalnā, otrs Dobelē. Kad Dobeles pils bijusi gatava, milzis aizgājis uz Zilo kalnu pie otra milža. Viņš gājis palīdzēt pili uzcelt. Abi cēluši vienu briesmīgi lielu akmeni, pārrāvušies uz pusēm, un milži nomiruši. Ļaudis milžus paglabājuši Zilajā kalnā. Tai vietā vēl tagad ir palikuši divi apauguši kalniņi,” vēsta 1936. gadā Dobelē pierakstīta teika. Līdz pat vasarai Dobeles Novadpētniecības muzejā skatāmas Aivas Bulmeres ilustrācijas, kas veidotas grāmatai “Teikas par Dobeles pili”.
Pašlaik Dobeles pilsdrupās norit rekonstrukcija, kuras laikā senie pils kapelas mūri iegūs jaunu veidolu. Pārmaiņu gaidās tapis novada pašvaldības izdevums, kurā apkopotas teikas par seno Dobeles pili, izmantojot Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves kolekciju.
A.Bulmere Dobeles Mākslas skolā māca zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju, datorgrafiku, keramiku un citus priekšmetus. Viņas zīmējumos var ieraudzīt populārākos Dobeles pils teiku tēlus: milžus, kas cēluši pili, iemūrēto jaunavu, suni, kas sargā pils bagātības, balto sievu, kurai jāpiedur pirksts, un citus. Izstādē apskatāmas arī darbu skices.
Grāmata “Teikas par Dobeles pili” paredzēta kā Dobeles novada pašvaldības prezentācijas izdevums.
Gada nogalē muzejā notika arī mākslinieces un rakstnieces Hildas Vīkas romāna “Dobeles karalis” atklāšanas svētki. Romāns sarakstīts pagājušā gadsimta 50. gados Dobelē, un par tā eksistenci zinājuši tikai daži cilvēki. Vairāk nekā pēc 60 gadiem klajā nācis romāna pirmizdevums, kas publicēts pēc Dobeles Novadpētniecības muzeja krājuma manuskripta. Romānā saglabāta autores izmantotā leksika un rakstība. Izdevumu papildina H.Vīkas zīmējumi, kas tāpat apskatāmi muzejā.
