1973. gada stāsts par to, kā neuzspridzināja Sīmaņa un Annas baznīcu.
“Viens mana mūža labais darbs ir Sīmaņa un Annas pareizticīgo baznīciņas paglābšana no uzspridzināšanas 1973. gadā,” lepni saka emeritētais profesors Alberts Auzāns. Savai augstskolai LLU (agrāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijai) viņš kā mācību spēks veltījis 50 darba gadu (visilgāk Veterinārmedicīnas fakultātes Klīniskā institūta direktora amatā). Ar pareizticīgo baznīcu A.Auzāna zinātniskajai un pedagoģiskajai darbībai nav nekāda formāla sakara. Taču viņa 1973. gadā veiktā labā darba skaidrojums atklājas caur to, ka vēl aizvien, pat būdams pensijā, 83 gadu vecumā profesors ir sabiedriski aktīvs cilvēks, kuram uzticas. Viņš bieži nāk uz fakultāti, kur, tiekoties ar kolēģiem, nodod savu pieredzi (pērn viņš bija arī doktores Aijas Mālnieces promocijas darba zinātniskais vadītājs). Profesors arī brauc medībās un ar savu humoru un labvēlīgo smaidu ir sabiedrības centrā.
Sīmaņa un Annas pareizticīgo baznīca, kas, 90. gados atjaunota, tagad lepni stāv uz Akadēmijas un Raiņa ielas stūra, pēc Jelgavas kaujām 1944. gada vasarā salīdzinājumā ar citiem dievnamiem pilsētā bija vislabāk saglabājusies. Ēkas mūri un daļēji jumts apšaudēs un bombardēšanā gan bija cietuši. Veterinārmediķis Jelgavas vēstures pētnieks Modris Ziemelis savos pierakstos ir saglabājis liecības, ka pēc kara pareizticīgo mācītājs Kostko labojis Sīmaņa un Annas baznīcas jumtu. Tomēr draudzei dievnamu atgūt neizdevās. Komunistiskā režīma apstākļos tur tika ierīkota noliktava un nekoptā ēka, kas atradās tuvu pilsētas centram, izskatījās arvien bēdīgāk. Arvien uzstājīgāk izpildu komitejā pacēlās balsis, ka cietušais dievnams ir jānojauc un vieta pienācīgi jāsakārto.
Ar skatu no Pēterburgas
Baznīcas mūru spridzināšana plānota vairākkārt, taču visreālāk tā varēja notikt 1973. gada vasarā, ar ko arī saistās profesora stāsts.
1968. gadā, ieguvis zinātnisko grādu Saktpēterburgas (tolaik Ļeņingradas) Veterinārajā institūtā, A.Auzāns sāka mācību spēka darbu LLU. Tolaik viņš bija arī augstskolas Sporta kluba valdes priekšsēdētājs un turklāt ar pretiniekam smagu servi pazīstams volejbolists. Alberta kungs atceras, ka karā nopostītā Jelgava atdzima ar “hruščovkām” – necilām daudzdzīvokļu mājām, kas gan bija nepieciešamība apstākļos, kad vēl aizvien juta kara izraisīto dzīvokļu trūkumu. Sanktpēterburgā viņš bija jūsmojis par šīs varenās pilsētas vēsturiskajām ēkām un diezgan asi izjuta to, ka Jelgavā padomju laikos pilsētvidē tiek likvidēts skaistums, ko nespēja iznīcināt karš. Par to, ka tiek gatavota baznīcas mūru spridzināšana, protams, padomju cenzētie laikraksti neziņoja, taču daudzi jelgavnieki par to zināja. Tolaik A.Auzāns un vairāki viņa kolēģi dzīvoja metrus trīsdesmit no baznīcas daudzdzīvokļu mājā Raiņa ielā 3. Šīs mājas iedzīvotāji jo īpaši tika brīdināti par gaidāmo sprādzienu. Dzīvokļu logi tika noklāti ar aizsargājošu materiālu, lai sprādziena vilnis neizbirdinātu rūtis.
Satraukums auga, tomēr no “virtuves sarunām” tuvāko lokā nekas nemainījās. Beidzot kādā dienā 1973. gada vasarā, kad jau bija skaidrs, ka līdz baznīcas mūru plānotajai spridzināšanai varēja būt atlicis pavisam maz, A.Auzāna kabinetā ienāca kolēģi no Veterinārmedicīnas fakultātes docenti Oļģerts Parčinskis un diemžēl jau aizsaulē aizgājušais Artūrs Garančs. “Ar to arī sākās mūsu “krustaceļš”,” ar vieglu pašironiju saka profesors.
Tobrīd licies, ka dievnamu glābt neizdosies, tomēr sportiskais raksturs neļāva padoties. Vispirms kolēģu trijotne devās uz Jelgavas kompartijas komiteju, kas tolaik faktiski bija augstākā lēmējvara pilsētā. Viņus pieņēma partijas sekretāre Valentīna Dobelniece, kas uzskatīja, ka baznīcas mūrus nevajadzētu spridzināt, jo baznīcas ēka, ja to atjauno, varētu būt skaista. Atbilstoši padomju laika nostādnēm tā varētu pat kalpot kā ateisma vai mākslas muzejs un katrā ziņā saderētu ar blakus atjaunoto “Academia Petrina” ēku, kur jau bija ierīkots pilsētas muzejs. Partijas darbiniece bija vienisprātis ar atnākušajiem augstskolas mācību spēkiem, tomēr atzina, ka viņa nespēj ietekmēt augstāk pieņemto lēmumu par baznīcas mūru spridzināšanu.
Pēdējais ceļš – uz redakciju
Kaut arī atbilde bija nomācoša, A.Garančs un A.Auzāns turpināja cīņu. Abi devās uz Rīgu, kur Kalnciema ielā atradās Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības birojs. Gadus četrpadsmit vēlāk ar dabas un pieminekļu aizsardzības idejām sākās atmodas laiks. Tolaik gan to vēl nemanīja. Arī biedrība nevarēja mainīt varas kabinetos pieņemto lēmumu. “Es neatceros, kas mums deva padomu vērsties laikraksta “Cīņa” redakcijā, kas tolaik atradās pretējā Daugavas krastā, Blaumaņa ielā,” stāsta profesors.
Redakcijā viņus pieņēma Vēstuļu nodaļas vadītāja Aina Kārkliņa. Redakcijas darbiniece jautājusi: “Kad gatavojas spridzināt baznīcu?” Kad abi atbildējuši, kas tas plānots tuvākās nedēļas laikā, tūlīt pat redakcijas viesu klātbūtnē zvanījusi augstai priekšniecībai un klāstījusi par jelgavnieku neapmierinātību ar gaidāmo baznīcas spridzināšanu. Vēl viesiem likusi saprast, ka ar mutisku sūdzību šoreiz nepietiks – ir nepieciešams to noformēt rakstiski. Tā arī turpat pretī redakcijai strādājošajā pasta nodaļā viņi uzrakstījuši vēstuli. Pastā tā gan netika iemesta, bet iedota A.Kārkliņai tieši rokās.
Ateiste, kam mācītājs sniedza ziedus
Vēl aizvien aktīvais žurnālists mūsu novadnieks un agrākais A.Kārkliņas kolēģis Voldemārs Hermanis atceras viņu kā laipnu, sabiedriski aktīvu cilvēku, kas nu jau ir aizsaulē. “Viņa bija Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes absolvente, labi zināja vācu valodu, tāpēc viena no pirmajām “Cīņas” redakcijā brauca apmaiņas programmā uz Rīgas sadraudzības pilsētu Rostoku,” raksta V.Hermanis. A.Kārkliņa bija ievēlēta “Cīņas” redkolēģijā un partijas pirmorganizācijas birojā. Augsti tika vērtētas viņas profesionālās spējas. Tieši A.Kārkliņai tika uzdots intervēt pasaulē ļoti populāro pirmo kosmonautu Juriju Gagarinu, kad tas viesojās Rīgā.
Vēl citi agrākie kolēģi atceras, ka viņa “Cīņas” redakcijā bija atbildīga par antireliģisko jeb ateistisko propagandu, taču šajā darbā bijusi cilvēcīga un reiz pat no kāda mācītāja saņēmusi pateicībā ziedus.
Domājot par A.Kārkliņas lomu toreizējā problēmsituācijā, A.Auzāns nešaubās, ka tikai viņas nopelns bija tas, ka dažas dienas pēc vēstules uzrakstīšanas un nodošanas “Cīņas” redakcijā mājām Jelgavā pareizticīgo baznīcas apkārtnē tika noņemti logu rūšu aizsargi un spridzināšana atcelta. Tas gan nebija beidzamais dievnama novākšanas mēģinājums.
Galu galā postīšanai punktu pielika mākslas zinātniece Valda Vilīte (par viņu“Ziņas” rakstīja pērn augustā), kas 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā Imanta Lancmaņa uzdevumā puslegāli strādāja arhīvos Maskavā un Sanktpēterburgā. Viņa atklāja, ka šī baznīca (vismaz daļēji) ir pēdējais izcilā Krievijas arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli darbs. Tādējādi pēc PSRS kultūras ministra vietnieka G.Ivanova rosinājuma tam paātrināti tika piešķirts arhitektūras pieminekļa statuss, kas nozīmēja, ka arī padomijai vajadzētu rūpēties par tās saglabāšanu. Īstas rūpes par dievnamu īstenojās tikai pēc Latvijas valsts atjaunošanas.
