“Es grib būt gos apakš bērz.
Es negrib nodarboties a radišan.
Es negrib zubrit jouns aplouzumprograms.
Es negrib skaidrot māts-meits būšans.
Es negrib šito vēstul stiept uz pastkast.
Es negrib zvanit Slimokass tantam.
Es negrib paturet pāta neven pinkod.
Dod man būt govei apakš bērz,
met man noguruš ād uz istabgrīd
kamin prekša.”
Kas tas ir? Tas ir Heli Lāksonenas (Heli Laaksonen) dzejolis no krājuma “kad gos smei”, kas izdots apgādā “Mansards”. Dzejoļus atdzejojis Guntars Godiņš, grāmatu ilustrējusi Aija Zariņa. Izdoto grāmatu apjoms (pat pasaules mērogos nelielajā Latvijā) ir milzīgs, nepazaudēties piedāvājumā nav viegli, īpaši tāpēc, ka visu veidu topos visbiežāk nonāk grāmatas, kuras pavada lielākas vai mazākas mārketinga kampaņas, lielu izdevniecību izdotas un reklamētas. Mazajās tapušās jāmeklē pašam. Parasti tās netiek izdotas milzīgās tirāžās un var pazust no grāmatnīcu plauktiem, pirms tās vispār izdodas pamanīt.
Tā kolēģe pa visām tirgotavām dzenā Ilmāra Šlāpina sastādīto “Latvietis. 100 nacionālās īpatnības”, kas nekur vairs nav atrodama, lai gan izdota vien 2018. gadā. Manā īpašumā nonākusi gan viņas meklētā, gan iepriekš piesauktā Heli Lāksonenas dzejas grāmata. Varu tikai priecāties, ka draugi Ziemassvētku dāvanu sagādāšanai piegājuši tik sirsnīgi, atrodot īpašas odziņas veikalu piedāvājumā.
Vasarās, aizbraucot uz Mazirbi, var ar prieku ieklausīties katrā vietējo iedzīvotāju teikumā. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ “kad gos smei” man īpaši patika, jo tuvs ir tās puses izteiksmes veids. Dzejoļu tulkojumam gan izvēlēta Vidzemes, nevis Kurzemes lībiskā izloksne, kuru tik daudz man nav nācies dzirdēt.
Kā vēstīts grāmatas priekšvārdā, dzejniece intervijās stāstījusi, ka dzejoļus raksta valodā, kurā runājusi viņas māte un bērnībā arī pati. Nevar apgalvot, ka Lāksonenas valoda ir konsekvents dienvidrietumu somu valodas dialekts, drīzāk tā ir viņas pašas radīta valoda, kas līdzīga dzimtās puses savdabīgajām izloksnēm.
Grāmatas tulkotājs Guntars Godiņš ievadā atzīst: “Īpaši svarīga man šķiet iegūtā atziņa, ka izloksnes iezīmes dzejas valodā ir patstāvīga vērtība, kas zūd, ja tās aizstāj ar literāro valodu.”
Nenoliedzami – gos smei man daudz tuvāk un saprotamāk nekā govs smejas! Var tikai aicināt dažkārt, kad laiks atļauj, papētīt grāmatu plauktos netipisko piedāvājumu.
