Divas tuvākās sestdienas – 26. janvāris un 2. februāris – Latvijas mūzikas pasaulē aizritēs autoru un izpildītāju konkursa “Supernova” pusfinālu zīmē, jo par ceļazīmi uz finālu un pēc tam iespēju pārstāvēt Latviju starptautiskajā “Eirovīzijas” dziesmu konkursā Telavivā Izraēlā cīnīsies pašmāju mūziķi.
Līdzi just un atbalstīt savējos varēs arī jelgavnieki, jo konkursā piedalās vairāki mūspuses mūziķi. Pirmajā pusfinālā jau šosestdien kopā ar Samantu Tīnu, Elzu Rozentāli, Aivo Oski, Aleksu Silveru, Līgu Rīderi, “Kris&Oz” uz skatuves kāps jelgavnieki Edgars Kreilis un Ervīns Ramiņš (E.Ramiņš rokgrupas “Laime pilnīga” sastāvā).
Savukārt otrajā pusfinālā 2. februārī uzstāsies Adriana Miglāne, Markus Riva, “Dziļi violets” un Kozmens, “Laika upe”, “Double Faced Eels”, Kristīne Pastare (Peress), “Carousel” un jelgavniece Kristiāna Bumbiere. Saspringtajā laikā pirms konkursa uz sarunu aicinājām Kristiānu, kura stāsta par savu ceļu mūzikā, pieredzi korī “Spīgo” un ieskicē nākotnes redzējumu.
– Atpazīstamību esi guvusi pēdējā gada laikā un jau esi iekļuvusi “Supernovas” pusfinālā.
Ar mūziku esmu saistīta jau ļoti sen, bet ir bijuši posmi, kad ar mūziku nenodarbojos. Pie nopietnākām, nu jau solo izpildītājas, gaitām atgriezos pirms diviem gadiem. 2017. gadā sadarbībā ar producentu Kasparu Ansonu izdevu savu pirmo oriģināldziesmu “Guiding Light ”. Dziesmai gāja diezgan labi – nokļuva gan Radio 5 “Tramplīnā”, gan uzvarēja Radio SWH “Priekšnamā”. Tas bija arī pamudinājums turpināt, iedrošinājums, ka kaut kas varētu sanākt. Soli pa solim liku kopā savas sacerētās dziesmas, un pirms diviem mēnešiem, novembrī, izdevu debijas mini albumu ar sešām dziesmām angļu un latviešu valodā. Viss ritēja savu gaitu, un nolēmu, ka viena no albuma dziesmām jāpiesaka “Supernovai”.
– Konkurss noteikti ir arī laba iespēja jauniem māksliniekiem sevi parādīt.
“Supernova” ir ļoti veiksmīgs muzikāls projekts, kas sevi pierādījis gan kā veidu, kā Latvija var atrast dziesmu, kas valsti pārstāvēs lielajā “Eirovīzijā”, gan kā iespēju jauniem māksliniekiem, pirmkārt, sevi parādīt un, otrkārt, gūt milzīgu pieredzi. Tas, kam mēs izejam cauri, gatavojoties konkursam, ir neatsverami. Dziesmu radīšanas process, mēģinājumi, skatuves noformējums, ļoti interesanta un vērtīga pieredze, atpazīstamība – tas viss nāk kopā ar šo šovu.
– Par ko ir tava dziesma “Remedy”?
Kā daudzas citas, tā ir par mīlestību, attiecībām. Tas ir stāsts par kontrastiem, pretpoliem. Dziesmas sākumā stāstu par attiecībām, kas kādā dzīves posmā bijušas jaukas, bet tad divi cilvēki saprot, ka viņiem ir grūti būt kopā. Taču pretpoli pievelkas, un, pat ja šķiet, ka nevaram saprasties un sadzīvot, kaut kas tomēr velk pie otra. Lai kā mums ir gājis, otrs cilvēks ir mans mierinājums un manas zāles, kas palīdz grūtos brīžos. Kaut arī ir bijis slikti, beigās nonākam pie tā labā.
– Viens no dziesmas producentiem ir tavs brālis. Esat muzikāla ģimene?
Ar brāli Kristapu esam daudz kopā muzicējuši, joprojām daudz kopā uzstājamies. Viņš arī ir piedalījies “Supernovā” pirms diviem gadiem kopā ar Lauru Lo. Producēšanai Kristaps pievērsies diezgan nesen – mana debijas mini albuma dziesmas ir viņa pašas pirmās producētās. Viņš sāka darbu pie dziesmas “Remedy”, ko sākumā pat nebijām plānojuši pieteikt “Supernovai”. Tad pieslēdzās otrs producents – Marka no grupas “Double Faced Eels”, kas arī piedalās “Supernovā”. Brālis ir ļoti palīdzējis dziesmas tapšanā, būs arī klāt tiešraidē un palīdzēs ar bekvokālu. Ir patīkami, ka vari strādāt kopā ar ģimeni, zini, ka vari paļauties, uzticēties un viss būs kārtībā. Tētis ir spēlējis ģitāru – tā muzikālā dzirksts ģimenē ir bijusi, un organiski mēs arī tikām virzīti uz to pusi.
– Tev ir tāds pats uzvārds kā Norai Bumbierei. Vai jūs saista radniecība?
Nē, tā ir tikai sakritība. Man bieži par to jautā.
– Esi mācījusies 4. vidusskolā un dziedājusi korī “Spīgo”, kas droši vien ir devis lielu skatuves pieredzi.
Mācījos 4. vidusskolā, vidusskolā neilgi arī Spīdolas ģimnāzijā. 4. vidusskola man ir ielikusi milzīgu interesi par mūziku. Tiku mūzikas klasē, tur bija gan solfedžo, gan klavieres, gan koris. Dzīvojot tajā atmosfērā, man ļoti iepatikās mūzika, un interese par to lielā mērā radās korī. Milzīgs paldies “Spīgo” vadītājām Lienai Celmai un Līgai Celmai-Kursietei! Viņas mani arī ieinteresēja, ka varbūt jāskatās plašāk un mūzikai jāpievēršas vēl vairāk.
“Spīgo” ir bijis ļoti nozīmīgs posms manā dzīvē. Esam izbraukājušas ļoti daudz konkursu. Tā varbūt ir cita veida pieredze, jo koris tomēr ir tas stiprais plecs, kad zini, ka tev blakus vienmēr būs atbalsts – ja kļūdīsies, kāds tev palīdzēs. Ja esi viens, tad ir pavisam citādi.
Joprojām ik pa laikam korim palīdzu lielākos projektos – Pasaules koru olimpiāde, Dziesmu svētku skates, citi pasākumi. “Spīgo” ir ļoti augstas klases koris, un darbs tur vienmēr ir ļoti interesants, nevar “haltūrēt”. Diriģente un skolotāja spēj iedot to sajūtu, kādai ir jābūt uz skatuves, ka meitenes, kuras vēl mācās skolā, var pilnvērtīgi cīnīties ar profesionāliem koriem. No šīs vides var izaugt muzikāli cilvēki. 4. vidusskola un “Spīgo” ir manas muzikalitātes pamats.
– Vai kora pieredze savā ziņā netraucē brīdī, kad nolem veidot solo karjeru? Tas tomēr ir pavisam cits žanrs.
Šobrīd vairs neesmu korī, varu pilnībā pievērsties tikai solo dziedāšanai. Jā, koris ir pavisam cits žanrs un cita veida dziedāšana. Ja to darītu paralēli, varbūt sanāktu rauties uz divām pusēm. Manā gadījumā koris ir ielicis pamatu un izpratni par to, kas mūzikā ir labs un kas nav. Pēc tam esmu tālāk darbojusies, attīstījusies un skolojusies, lai varētu uzsākt solo dziedāšanu jau bez tā stiprā pleca blakus, cīnoties pati.
– Kur vēl bez skolas esi guvusi muzikālo izglītību?
Kad pabeidzu skolu, iestājās tukšais periods – studēju un no mūzikas biju atkāpusies. Divus trīs gadus mācījos vokālu pie Ervīna Ramiņa Jelgavas Bērnu un jauniešu mūzikas klubā. Interesanti, ka pirms kāda laika pie viņa mācījos dziedāt, bet šogad satiekamies “Supernovā”. Pēc tam sāku mācīties vokālu pie savas tagadējās pasniedzējas Annijas Ueidžanas (Oueijan), kura arī ir no 4. vidusskolas. Viņa deva lielu grūdienu tam, ka ar savām dziesmām esmu sākusi piedalīties konkursos un arī “Supernovā”. Annija ļoti motivēja piedalīties visur, kur varu, rādīt visu, kas man ir, un neko neslēpt. Darīt pēc iespējas vairāk, jo tikai tā varēs pēc iespējas vairāk sasniegt.
– Jau pieminēji, ka rudenī iznāca tavs debijas albums.
Kad 2017. gadā izdevu savu pirmo dziesmu, man vēl nebija vīzijas par albumu. Bet bija dziesmas latviski un angliski, koncertos tās bijām spēlējuši. Bija sajūta, ka varētu apkopot kādu daļu no tām, lai man pašai būtu atskaites punkts, ko esmu padarījusi, un lai varu ķerties pie nākamajām. Šajā albumā apkopoju trīs dziesmas, kas jau bija iznākušas. Tās ir debijas “Guiding Light”, dziesma “Flashbacks”, ko pieteicu iepriekšējai “Supernovai”, bet līdz pusfinālam netiku, un “Vētras” latviešu valodā, ko izdevām pavasarī. Pielikām klāt trīs jaunas dziesmas. No šīm sešām, starp kurām četras ir angļu, bet divas latviešu valodā, sanāca mini albums – gana atšķirīgs un krāsains. Divas dziesmas producējis Kaspars Ansons, kas ir manas pirmās dziesmas producents, četras “taisījis” brālis Kristaps. Piepalīdzēja Marka no “Double Faced Eels”.
– Kas ir tavs iedvesmas avots?
Iedvesmojos no tā, ko pati esmu piedzīvojusi, bet nevarētu teikt, ka visas dziesmas, ko rakstu, ir par mani. Iedvesmojos arī no tā, kas notiek man apkārt. No savu draugu pieredzes, par dziesmu var pārvērsties sajūtas, kas radušās pēc iespaidīgas, emocionālas filmas noskatīšanās. Kādreiz dziesma pie manis atnāk, kad es vienkārši sēžu pie klavierēm un kaut ko spēlēju.
– Cik lielu daļu tavas ikdienas aizņem mūzika?
Šobrīd pārsvarā nodarbojos ar mūziku. Bija brīdis, kad šķita, ka varbūt mūzika nav domāta man un jāpamēģina kaut kas cits. Mācījos sabiedriskās attiecības un kultūras menedžmentu un biju no mūzikas galīgi prom. Pirms pusotra gada, kad iznāca manas pirmās oriģinālās dziesmas, nolēmu, ka mēģināšu sevi īstenot tikai mūzikā. Vēl darbojos ar projektiem – pasākumu vadīšanu un organizēšanu “Mūziķu telpā” Rīgā, kuru ir atvērusi mana vokālā mentore Annija Ueidžana. Ikdiena paiet ļoti radoši, darbojoties gan mūzikā, gan projektos. Tā ir mainījusies. Mūzika man bija sapnis, kas varbūt kādreiz varētu īstenoties, bet vienā brīdī es nolēmu – kad tad vēl, ja ne tagad, un vienkārši jāsāk strādāt. Jo vairāk strādāju pie savas mūzikas un koncertpiedāvājumiem, jo vairāk viss sāk notikt veiksmīgi.
– Vai nākotnē redzi sevi tikai mūzikā?
Redzu sevi kā mūziķi, bet vai tikai kā mūziķi… Ir vēl daudz citu lietu, kas mani interesē un kuras es labprāt daru. Ik pa laikam tie ir ar mūziku nesaistīti projekti un darbiņi sabiedriskajās attiecībās. Mūzika noteikti nepazudīs no manas dzīves, turpināšu gan rakstīt un izdot dziesmas, gan koncertēt. Tā būs ļoti svarīga joma manā dzīvē arī turpmāk.
