Tērvete Zemgales līdzenuma iekoptajos tīrumos līdzinās neskartas dabas oāzei.
Tērvete Zemgales līdzenuma iekoptajos tīrumos līdzinās neskartas dabas oāzei. Patiesībā akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» apsaimniekotajā dabas parkā vietējo entuziastu saprāts un rūpīgu roku veikums radījis paraugu tam, kā var organizēt masu tūrismu, nekaitējot mežam, apvienojot apvidus unikālo vēstures un kultūras mantojumu, iesaistot jauno paaudzi, bērnus, dabas izzināšanā un mācot to mīlēt kā savu pasaku varoņu – milžu un rūķīšu – mītnes vidi.
1922. gada vasarā Annai Brigaderei tika piešķirta jaunsaimniecība (kādreizējās ūdensdzirnavas un 20 hektāru krauju) Tērvetes upītes krastos. Nevis uzdāvināta, bet piešķirta līdzīgi kā brīvības cīnītājiem; ar laiku saimniecība bija jāizpērk. Rakstniece ilgi domājusi, kādu vārdu tai dot. Tad kādā gaišā brīdī viņas radiniekam Kārlim Zīvertam ienācis prātā pasmieties par mazo zemes pleķīti, salīdzinot to ar pasaku varoni. Tā «Sprīdīši» tikuši pie vārda.
Rakstnieces daudzie draugi literāti un kultūras darbinieki, kas tur viesojušies, stādīja kokus, arī retus, veidojot parku. Pamazām radās īsts pasaku mežs, kur katram pauguram, laipai un takai – savs pasakains vārds: Sapņu tiltiņš, Lielmātes ceļš, Iršu dārzs. Vai domājat, ka šai dārzā draudīgi lidinās tās milzu negantās lapsenes, no kuru dzēlieniem pat zirgs varot iet bojā? Nekā. Irši tie paši staltbrieži vien ir, un Tērvetē viņi dzīvo. Vēl mūsdienās.
Tērvete ir kā tīrradnis latviešu – zemgaļu – kultūrā un vēsturē. Tur ik zemes pēda glabā piesātinātu pagātni. Lai gan novads apdzīvots jau pirmajā gadu tūkstotī pirms Kristus dzimšanas, rakstos tā laika dzīve atainota tikai 13. gadsimtā. Atskaņu hronikas vēsta par ilgajām zemgaļu cīņām ar vācu krustnešiem:
«…Tā brāļi palika neizdzīti
No Svētā kalna par spīti
Un nepatiku zemgaļiem.
Viss prieks bij’ beigts nu pagāniem.
Kad uzbrukums šis nu bij’ garām,
Tad trešā dienā, lielam baram
Kopā nākot drūmos prātos,
Lepnas varonības mātos,
Zemgaļi visi vienojās,
Ka Tērveti tie nodedzinās.
Prom Rakti tie tad doties trauca,
Jo tā tur kādu pili sauca.
Nu svētkalnieši priecājās
Un Dievam līksmi pateicās.»
Kopš «pagānu laikiem» Tērveti piemeklējuši leišu un vācu, poļu un zviedru, un hercoga laiki: 1561. gadā Tērvetes atjaunotā (mūra) pils, ko dēvē par Kalnamuižu, kļūst par Kurzemes hercoga īpašumu. 1660. gadā, atgriezies no zviedru gūsta, viņš apmeties tieši Tērvetē. Kalnamuižas pilī medību laikā labprāt uzturējies hercogs Jēkabs.
Vēlāk šai apvidū karojuši vēl krievi un franči. Tagad var redzēt tikai to laiku liecības – trīs varenus pilskalnus, pilsdrupas, senpilsētu un senkapu vietas.
Visbeidzot bija pienākuši padomju laiki. Tajos daudzus gadus Tērvetes vārds šķita aizmirsts, līdz 1958. gadā mežziņa palīgs Miķelis Kļaviņš, krustu šķērsu izstaigājis savu meža nogabalu, saskatīja tā īpatnības un vērtības. Viņš iekopa pirmo taku Iršu dārzā. Pēc tam mežkopis katru gadu paveica kaut ko jaunu. Panāca, ka Tērvetei sāka pievērst vairāk vērības ne tikai tūristi, bet arī toreizējā Mežsaimniecības ministrija, kas iedalīja pirmos līdzekļus Tērvetes parkam. Vēlāk, 1969. gadā, M.Kļaviņš sastapās un sadraudzējās ar tēlnieku Krišjāni Kugru, kas turpmākajā laikā, līdz pat 1973. gadam, kad nomira M.Kļaviņš, ik gadu radīja un uzstādīja pa jaunai skulptūrai.
Pēc Kļaviņa iesākto turpināja viņa pēctecis Visvaldis Bandziņš. Viņš saņēma mantojumā parku, kas bija 15 gadu tikai audzis un paplašinājies. Koka konstrukcijām tas ir ilgs laiks, tāpēc turpmākajos gados pūliņi un resursi bija jāveltī parka kopšanai un uzturēšanai. Vēl tagad V.Bandziņš atceras, ka «no augšas» ik gadu ticis paģērēts krāsot visus 120 parka soliņus. Katru dēlīti savā krāsā, lai izskatītos «skaisti» – raibi. To gadu kultūras izpratne sacentās ar bezdomu izšķērdību: spaiņos jauca īstas gleznotāju eļļas krāsas, tās spiežot no tūbiņām… Bet tas jau bija arī laiks, kad gan Tērvetes sanatorijā, gan tuvējā raķešu bāzē valdīja varenplašās impērijas valoda un tikumi.
Pēc tam, uzreiz pēc atmodas, iestājās drūma krīze. Tērvete, kas bija kļuvusi par populāru tūrisma objektu, tika pavisam aizmirsta. Agrākajos gados tikai «Sprīdīšiem», A.Brigaderes muzejam, vien «cauri izgāja» ap 40000 apmeklētāju sezonā (biļetes tad nebija jāpērk, visus izdevumus sedza valsts), bija dienas, kad vienlaikus bija sabraukuši pat 30 ekskursantu autobusi, bet 90. gadu sākumā kādā sezonā Tērvetē bija «piestājuši» tikai divi autobusi.
Iestājās panīkums. Cilvēkos iezagās bezcerība, zemi pārklāja kārklu un alkšņu krūmi. Deviņdesmito gadu sākumā valdīja pamestība, klusums un nabadzība. Pat vairāk nekā nabadzība: Tērvete bija piedzīvojusi arī tā dēvēto «bronzas laikmetu», kad krāsmetālu zagļi bija «savākuši» gan skulptūras, gan to kapara apšuvumus. Valdīja posts.
Vissāpīgāk šo panīkumu izjuta vietējie iedzīvotāji. Tērvete draudēja pārvērsties par cilvēku un dievu aizmirstu nostūri. Aktīvākie satikušies sprieda, ka «kaut kas» būtu jāuzsāk. Lēnām vairāku gadu gaitā izkristalizējās un tika apzinātas iespējas, kā Tērvetē dzīvot un strādāt tālāk.
Stāvokli sarežģītāku vērta īpašumtiesību maiņa. Tērvetes dabas parka teritorija, kas līdz Atmodai bija mežsaimniecību pārziņā, tagad «jādala» ar vairākiem īpašniekiem. Pamazām kļuva skaidrs, ka nepieciešams visu intereses saskaņot. Tā ar Latvijas Kultūrkapitāla fonda sākotnēju atbalstu tika radīta sabiedriska organizācija – Tērvetes attīstības fonds. Tajā darbojas pašvaldības un lielāko iestāžu un firmu pārstāvji: Tērvetes pagasta vecākais Edvīns Upītis, bijušās sanatorijas, tagad Kurzemes rehabilitācijas centra direktors Miķelis Gediņš, Tērvetes sociālās aprūpes centra direktore Daina Roze, akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» Zemgales mežsaimniecības Tērvetes iecirkņa vadītāja vietnieks Visvaldis Bandziņš, «Sprīdīšu» muzeja vadītājs un īpašnieks Jānis Rapa, grāmatnieku muzeja «Ķipi» saimniece Aija Štosa, SIA «Kalnamuiža» direktore Inese Bula. Fonda vadītājs ir Zemgales apgabaltiesas zvērinātais advokāts Ivars Niedre.
Maldās tas, kas domā, ka fonds ir liela naudas lāde, no kuras var pasmelt katrs, kam gribas. Šī sabiedriskā organizācija ir drīzāk ideju inkubators, kur, prātus kopā salikuši, pagasta rosīgākie cilvēki formulē radušās ieceres, pārveido tās konkrētos projektos, kurus savukārt aizstāv dažādos, arī starptautiskos, konkursos. Tikai šādā veidā iespējams piesaistīt investīcijas Tērvetes attīstībai. Un tagad būtu ļoti grūti, sarežģīti un laikam arī nevajadzīgi nodalīt, kam nopelnu ir vairāk, – akciju sabiedrībai «Latvijas valsts meži», minētajam fondam vai vēl kādam citam. Akciju sabiedrība (pateicoties Dobeles rajona virsmežziņa Aivara Ķirsona izpratnei un atbalstam) tagad vairāk var atļauties ieguldīt līdzekļus dabas parka uzturēšanā un iekopšanā, tomēr cer ieguldīto reiz atgūt ar uzviju. Bet tas iespējams tikai, ja savas ieceres veiksmīgi īstenos Tērvetes attīstības fonds. Auglīga simbioze.
Fonda pirmais reālais darbs 1997. gadā bija lielā cīņa ar krūmiem. Tā bija tik vērienīga, ka pavisam īsā laikā Tērvetes pilskalni šķita nometuši nevīžīgos kankarus un agrīna rudens miglā nomazgājušies tīri un gludi. Kad krūmu pinkas bija apcirptas, Tērveti varēja atkal rādīt sabiedrībai. Attīstības fonds īstenoja pirmo vērienīgo projektu «Tērvete skan». Pēc tam sekoja citi. Pērn un šogad virs Tērvetes krāšņi uzziedēja gaisa balonu spilgtie pūšļi, pirms tam tika ierīkots bērnu spēļu laukums ar daudz dažādām atrakcijām, ezera krastā uzbūvēta, bet nu uz centru pie bijušās pagastmājas pārceltā un ar deju grīdu papildinātā estrāde. Gulbju ezerā (jā, tieši ezerā, nevis krastā) uzcelta mājiņa putnu novērošanai. Uz to ved pāris simtu metru gara, šaura laipa. Par «Latvijas valsts mežu» līdzekļiem tapusi Rūķīšu meža pirmā iela, tur uzbūvētas Zemes un Meža rūķu mājas, top miteklis Melderrūķiem. Šo rūķu ciemu paredzēts vēl vairāk paplašināt.
Atsevišķa stāstījuma vērta būtu tērvetnieku sadarbība ar Rīgas Amatniecības vidusskolas Koka mākslinieciskās apstrādes nodaļu. Kā dzīvē daudz kas, arī tā aizsākās nejauši, satiekoties diviem vīriem, kuri jaunībā tika strādājuši arheoloģiskajos izrakumos Tērvetē. Attīstības fonda vadītājam Ivaram Niedrem un Būvamatniecības tehnoloģiskā centra vadītājam Egilam Baumanim, kas ir arī Amtniecības vidusskolas pasniedzējs. Vidusskolas Koka mākslinieciskās apstrādes nodaļas vecāko kursu puiši ar Arvīdu Verzu vadībā Tērvetē aktivitātes izvērsuši pamatīgi: grāmatniecības muzejā «Ķipi» uzmeistarota veranda, Tērvetes sociālās aprūpes centrā ierīkota kapela, bet Rūķīšu mežā Tērvetes dabas parkā uzradušies 12 jauni iemītnieki, par kuriem «Ziņas» jau rakstīja šajā otrdienā. Tiesa, V.Bandziņš lūdza atvainoties, ja kāds, gribēdams jaunos rūķus sastapt, nav nevienu atradis: lai saulē neplaisātu koka «āda» un nemestos dažādas «pumpas», rūķīši aizgādāti uz «pirti», kur tos «mazgā» ar dažādiem šķīdumiem, lai sausums, slapjums un aukstums tiem nenodarītu pāri. Apmēram pēc nedēļas rūķīši jau būšot savā mežā.
Pār Tērveti uzslējies arī varens tornis. Vēl grūti viennozīmīgi noteikt formālo īpašnieku, taču skaidrs, ka tas kalpos gan mežu uzraudzībai, gan kā skatu tornis tūristiem, kas varēs aplūkot Zemgali no Īles puses robotajiem mežiem līdz leišmalei un vēl tālāk.
Darbojoties tandēmā ar a/s «Latvijas valsts meži», tērvetnieki izstrādājuši vairākus jaunus projektus. Ir doma, ka varēs piesaistīt PHARE līdzekļus, gūt citu starptautisku organizāciju atbalstu. Baltijas un Amerikas partnerattiecības programmas ietvaros tika iegūts Sorosa fonda finansējums Tērvetes attīstības fonda informācijas centra izveidei. Jau iekārtotas telpas (bijušajā Tērvetes pagastmājā) un iegādāta biroja tehnika. Vēl paredzēts organizēt semināru ciklu tiem interesentiem, kam šķiet perspektīva ar tūrismu saistīta biznesa attīstība. Šajā bezmaksas seminārā klausītāji apgūst zināšanas mazo uzņēmumu plānošanā un vadīšanā, grāmatvedībā, lauku māju piemērošanā tūrisma vajadzībām, semināru amatniecībā…
Klausītāju vidū ir Tērvetes un apkārtējo – Auru, Naudītes, Zaļenieku – pagastu aktīvākie iedzīvotāji, kurus tērvetnieki «saindējuši» ar ideju par vienotu Zemgales tūrisma centru. Tā gan ir tikai nākotnes vīzija, tomēr sasniedzama. Tērvetes attīstības fonda trīs gadu darbība it kā nemanāmi, tomēr «sapurināja» iedzīvotājus. Tieši sabiedriskais fonds deva impulsu arī mežinieku apsaimniekotā dabas parka straujai atjaunošanai, kultūras dzīves priekšnoteikumu radīšanai pagasta pašā centrā (šodien pat Tērvetē brīvā dabā skatāma Ā.Alunāna Jelgavas Tautas teātra brīvdabas izrāde «Gaisa grābekļi»).
Bet ieceres parasti apsteidz iespējas, jo tās atkarīgas no investīcijām. Ļoti ticams, ka pēc neilga laika Tērvetē varētu būt arī Rietumu standartiem atbilstoša treileru pieslēguma sistēma kanalizācijai un citām komunikācijām. Līdz šim tāda Latvijā ir vienīgi Lejaskurzemē, Liepājas pusē.
Tūrismā ieguldītus līdzekļus labākajā gadījumā atpelnīt var sākt tikai pēc pieciem gadiem, tomēr šis laiks pienāks ātrāk tieši par tik, par cik ātrāk nauda tiks investēta. Tērvetnieki meklē dažādas iespējas. Viena no tām ir reklāmas bukletu izdošana. Jaunākā bukleta 1000 eksemplāru tika aizsūtīti arī uz izstādi EXPO-2000 Hannoverē, taču šā daudzuma izrādījās par maz: Latvijas paviljona apmeklētājos Tērvete izraisījusi tādu interesi, ka vajadzējis iespiest vēl 5000 eksemplāru un steidzami nosūtīt uz Vāciju.
Tērvetes attīstības fonda telpās ierīkota arī neliela ekspozīcija, kur katrs interesents var iepazīties ar vietējās faunas un floras pārstāvjiem, bet, ja ekskursija tiek pieteikta iepriekš, tiek nodrošināts arī ornitologa stāstījums par visai retiem putniem, kas sastopami un pat mīt Tērvetē un tuvējos ezeros. Informācijas centrs darbojas praktiski bez pārtraukuma septiņas dienas nedēļā un, kā jau minēts, atrodas Tērvetes bijušajā pagastmājā pavisam tuvu «Sprīdīšiem».
