Turpinām jelgavnieces Emīlijas Miķelēnas (1921–2014) dzīvesstāstu, ko ar virsrakstu “Uz sliedēm dzimušās mammas stāsts” sākām 10. janvāra laikrakstā. Šajā numurā – pagājušā gadsimta 40.–50. gadi Jelgavā. Atmiņas pierakstītas 1995. un 1996. gadā.
Kolektīvs ap direktoru Jāni Preisu veidojās saliedēts un darbīgs. Direktors mani ļoti cienīja un uzskatīja: ja man būtu augstākā izglītība, varētu iznākt laba karjera. 1945. gada 11. janvāra rītā 2. nepilnā vidusskola pildījās ar bērniem. Viņi ienāca skaisti uzkoptās klasēs, kur gan pierasto solu vietā bija no dēļiem sasisti galdi un soli. Mēs bijām lieli sava darba entuziasti. Staigājām pa Jelgavas drupām un daudz ko derīgu skolai atradām. Vislielākais prieks bija par tāfeli, ko uzgājām zem bijušā Skolotāju institūta drupām. Pļavā pie pils skolotājs Lindbergs bija ieraudzījis skolas solus, ko karavīri bija izmantojuši par barikādēm. Šos solus mēs kā lielus dārgumus izkārtojām pirmajām klasēm.
1945. gada jūnijā – pirmais izlaidums. Skolotāja Briģa audzināmajā klasē skolu beidza 13 meitenes un četri zēni. Šajā laikā skolotāju kolektīvam pievienojās Alfrēds Oga, Emīlija un Jānis Krašauski, Ella Nadziņa, Elvīra Preisa un Jānis Miķelēns. Skolotājs Lindbergs izdomāja un ierīkoja automātisko pulksteni, kas nodrošināja vienlaicīgu zvanu uz stundu visās trijās ēkās.
Arī personīgā dzīve ritēja patīkami. Direktors Preiss kļuva man par vislabāko padomdevēju un skolotāju. Sadraudzējos ar Preisu ģimeni. Viņu meitas Elvīra (arī skolotāja) un Ārija kļuva par īstām draudzenēm. Draudzējos arī ar māsas jaunības dienu mīlestību Vili, kurš bija atgriezies no gūstekņu filtrācijas nometnes un dzīvoja kaimiņos.
Mana māsa un brālis jau nodibināja ģimenes. Ar viņu aiziešanu mēs savas istabas 17 kvadrātmetros palikām trīs un varējām vieglāk uzelpot. Nopirkām sivēnu, kuru turējām saimniecības ēkā. Kad pārdevām gaļu, tad nu jau kļuvām turīgi cilvēki. Par ietirgoto naudu nopirkām govi, kurai arī dabūjām ganības. Kaut gan direktora vietnieces postenis izklausījās lepni, ar manu algu iztikt nevarēja. Bet mums bija govs, un līdz ar to par materiālajiem apstākļiem nevarēja sūdzēties. Turklāt tēvs pina no klūgām groziņus, kurus nesa uz tirgu pārdot.
Dancis pa trim
Draudzība ar Vili dienu no dienas kļuva intīmāka un nopietnāka. Viņš bieži runāja, ka mums vajadzētu sareģistrēties un izveidot ģimeni. Bet es vēl nebiju par to domājusi, vēl nebija no jūtu pasaules izslēgta mana pirmā lielā pirmskara mīlestība. Kā draugu es Vili ļoti cienīju, viņš bija ļoti iejūtīgs un izpildīja visas manas vēlēšanās. Darbs mani apmierināja. Ļoti palīdzēja tas, ka biju atradusi sev labus draugus un domubiedrus. Taču ne vienmēr cilvēks var dzīvot tikai ar prātu. Ģimene mani mēģināja iespaidot, lai es ar Vili precos. Bet es vēl gribēju būt brīva un neatkarīga.
1947. gadā mūsu skolā ieradās jauns skolotājs – Jānis Miķelēns. Vācu laikā, 1943. gadā, viņš bija beidzis Jelgavas Skolotāju institūtu. Pašās kara beigās tika iesaukts vācu armijā un krita gūstā. Pēc tam Jānis bija Krievijā gūstekņu filtrācijas nometnē, no kuras tad ieradās Jelgavā.
Sākumā Jāni pieņēma skolā par darbvedi, jo vācu laika skolotāja diploms netika atzīts. Jānis tūlīt ieguva skolas direktora Jāņa Preisa simpātijas. Viņš arī neklātienē iestājās Jelgavas Pedagoģiskajā skolā (kas atradās tai pašā Skolotāju institūta ēkā) un drīz vien tika noformēts par skolotāju.
Es sāku ar Jāni draudzēties. Izrādījās, ka mēs bijām pazīstami arī pirms kara un skolas ballēs dejojuši. Jānis reiz, pavadot mani mājās no balles, pie vārtiem atvadoties, mani pat esot noskūpstījis. To gan es neatcerējos.
Darba dzīve mums ar Jāni ritēja kopīgi, taču ar laiku es jutu, ka gan Jānim, gan man gribējās būt kopā arī pēc darba. Galvenais – mums bija ļoti daudz kopīgu uzskatu par dzīvi. Turpretī arvien grūtāk man bija tikties ar Vili, kuram es neatzinos, ka man ir draudzīgas attiecības arī ar Jāni. Jānis gan arī nebija pilnīgi brīvs cilvēks. Jelgavā viņš īrēja istabiņu, kurā jau bija dzīvojis, mācoties Skolotāju institūtā. Ar dzīvokļa saimnieci Jānim bija izveidojušās draudzīgas attiecības, taču viņš pasvītroja, ka tā esot tikai draudzība, jo saimniece jau esot sieviete gados. Sākumā man tas bija pilnīgi vienaldzīgi, bet, laikam ritot, jutu, ka esmu greizsirdīga. Mūsu draudzība kļuva arvien dziļāka. Sāpēja sirds, kad, darbu beidzot, bija jāšķiras, jo katrs atgriezāmies savā dzīvesvietā.
Man bija ļoti grūti, jo es nespēju Vilim pateikt, ka manī radušās jūtas pret Jāni. Divkosīgā draudzība ilga vairāk nekā gadu. Tad Jānim atklāti, neko neslēpjot, pastāstīju par savu draudzību ar Vili. Viņš kategoriski lūdza, lai to pārtraucu. Tagad, rakstot šīs rindas, es ar kaunu atzīstu, ka biju divkosīga. Jānis man atzinās mīlestībā, un arī manas jūtas pret viņu bija augušas. Taču es turpināju slepeni tikties ar Vili. Jānim gan meloju, ka ar Vili draudzību esmu pārtraukusi. Tā tas turpinājās, līdz kādu vakaru pie manis viesojās Vilis. Pie durvīm pēkšņi pieklauvēja Jānis. Ieraugot Vili, viņš bija ļoti satraukts. Jānis izsauca Vili ārā uz pārrunām. Arī es bezgala satraucos. Sapratu, ka esmu spēlējusies ar cilvēkiem. Ko viņi tajā liktenīgajā vakarā runāja, es neuzzināju. Bet ar sevi biju tikusi skaidrībā. Ja toreiz man viņi būtu jautājuši, kuru no viņiem mīlu, es nekļūdīgi atbildētu, ka Jāni. Taču tovakar šāda izskaidrošanās nenotika, jo dzīvoju ar vecākiem vienā septiņpadsmit kvadrātmetru lielā istabā.
Domāju, ka Jānis man šos melus nepiedos. Kādu nedēļu, tiekoties ar Jāni darbā, sasveicinājāmies vien oficiāli. Turklāt pēc šī notikuma nākamajā dienā ieradās Vilis. Viņš teica, ka visu man piedod un lūdza, lai kļūstu par viņa sievu. Izrunājāmies no sirds. Es viņam pastāstīju, ka mīlu Jāni un mūsu draudzība ir jāizbeidz. Vilis to ļoti pārdzīvoja un kādu laiku pat nodevās alkoholam. Savukārt es spītīgi klusēju un domāju: ja Jānis mani patiesi mīl, tad viņam būtu jāprasa paskaidrojums par manu rīcību. Un tā arī notika. Kādu rītu satiekoties, viņš sāka mani skūpstīt, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc tam draudzīgi izrunājāmies. Es savu vainu atzinu un lūdzu piedošanu. Arī viņš piekrita, ka neesot bez vainas. Sākās visjaukākais laiks mūsu dzīvē.
Randiņš Skolotāju ielā
Dienas skrēja mežonīgi ātri un skaisti. Tā nemanot pienāca 1950. gada maijs. Kādu rītu Jānis skolā ieradās agrāk nekā parasti. Pirms stundām viņš atnāca pie manis un sacīja, ka mums abiem pēc divām stundām jāiet uz nodaļu darba darīšanās. Pirms tam vēl aiziešot uz mājām, tādēļ norunājām tikties uz Skolotāju ielas stūra, kur atradās Tautas izglītības nodaļa – mūsu galvenā priekšniecība.
Kad ieraudzīju Jāni jaunā uzvalkā ar puķēm rokās, man viņa nodoms kļuva skaidrs. Jānis pienāca pie manis, uz ielas noskūpstīja un teica, ka pietikšot ciesties un ka no šīs brīža es būšot viņa sieva. Runājuši jau bijām par kopā dzīvošanu un precēšanos, bet viņa izrīkošanās mani priecīgi pārsteidza. Turpat tuvumā bija Dzimtsarakstu birojs. Komiski sanāca, kad, kārtojot formalitātes, vajadzēja samaksāt nodevu. Dzimtsarakstu biroja darbiniece paprasīja katram 35 kapeikas. Skatījāmies viens uz otru un smējāmies, jo nevienam nebija līdzi naudas. Mans mīļais, pārģērbjoties jaunajā uzvalkā, uztraukumā bija aizmirsis maku vecās žaketes kabatā. Arī biroja darbiniece pievienojās mūsu smiekliem un uzticējās, ka parādā mēs nepaliksim. Viņa noteica laulības reģistrācijas datumu 1950. gada 21. maijā. Bet nu bija cita ķeza. Ne Jānis, ne arī es maniem vecākiem nebijām minējuši, ka esam nolēmuši iet kopīgu dzīves ceļu, ne arī atļauju prasījuši. Visgrūtākais bija jautājums par dzīves telpu. Es kategoriski atteicos iet dzīvot pie Jāņa (no draudzīgās saimnieces īrētajā istabiņā). Vecākus nepametīšu! Tad viņš bija ar mieru, ja vecāki piekritīšot, nākt pie manis iegātņos. Tas nozīmēja vienā istabā dzīvot četriem.
Diena beidzās skaisti. Aizgājām pie Jāņa pēc naudas, nopirkām vīnu ar kūku un devāmies pie vecākiem lūgt manu roku. Par savu vecāku izjūtām grūti spriest. Viņiem Vilis bija tuvāks, turklāt mana un Viļa draudzība bija ilgusi vairākus gadus, taču arī viņi juta, ka esmu pieķērusies Jānim. Par līgavaiņa lūgumu, lai kļūstu viņa sieva, vecāki sevišķi pārsteigti nebija. Mana māsa un brālis, kuri jau bija precējušies, dzīvoja citur. Viņi vecākus nevarēja pieņemt pie sevis. Un, lai kā tur būtu, es no saviem vecīšiem nešķīros. Jānis tam piekrita. Tā mūsu dzīve sākās ar patiesu mīlu, bet arī ar zināmām problēmām.
Dezertiera stāsts
Apkārt atkal sāka klīst baumas, ka apcietinot tos, kuri vācu laikā bijuši apsardzes dienestā. Un tagad par Jāni.
Viņa vecākiem Vidzemē, Vietalvas pagastā, piederēja saimniecība “Āpšalas”. Bez Jāņa ģimenē bija jaunākais brālis Arvīds un māsa Austra. Tēvs vēlējās, lai par saimnieku paliek jaunākais dēls, bet Jānis tiek skolots. 1944. gadā, kad vācieši iesāka totālo mobilizāciju, Jānis, lai izbēgtu no nosūtīšanas uz fronti, kopā ar vairākiem jaunekļiem piekrita apsardzes dienestam, kura pienākumos bija apsargāt tiltus un citus militārus objektus. Vāciešiem frontē neveicās, un apsardzes dienesta puiši, visi viņa vecuma zēni, tika nosūtīti uz fronti. Tur tikai vienu reizi, ejot uzbrukumā, viņš dabūjis izšaut. Pēc tam ievainots un ievietots netālu no Apes slimnīcā. Tā arī beidzās Jāņa kara gaitas. Savā karaspēka daļā viņš nav atgriezies, bet 1944. gada rudenī Jānim sākās bēguļošanas laiks. Viņš vēlējies nokļūt pie vecākiem. Labi cilvēki iedevuši privātās drēbes, kā arī zināmu laiku paslēpuši samērā drošā patvērumā, taču, kad dezertēšana no vācu armijas kļuva vēl masveidīgāka, Jānis negribēja ilgi palikt pie cilvēkiem, kas pret viņu izturējušies tik labi un, slēpjot dezertieri, sevi pakļāva briesmām. Tā Jānis nakts pārgājienos pa mežiem devās uz savu vecāku māju Vietalvā. Laimīgi tur nokļuvis, noslēpies dārza krūmājos un vērojis, kas mājās notiek. Par laimi, mājās armijnieki neesot bijuši. Turpat netālu dzīvojusi mātes māsa, Jāņa krustmāte Emīlija. Iestājoties tumsai, neviena nepamanīts, devies apciemot veco tantiņu. Tai arī pastāstījis, kas ar viņu noticis. Savukārt mātes māsa Jānim izstāstīja, kas bija noticis ar viņa vecākiem un māsu. Pirms kāda laika viņa ar savām meitām Rasmu un Ainu pārcēlusies uz Jāņa vecāku mājām. Jāņa vecāki, dabūjuši zināt, ka jau 1941. gadā bijuši izvedamo sarakstā, frontei tuvojoties, nolēmuši bēgt no krieviem. Kad sētā tikuši ievilkti lielgabali, sapratuši, ka citas izvēles nav. Cik nu divos zirgos varējuši sakraut mantas, tēvs, māte un māsa Austra devušies uz Kurzemi, lai, ja krievi nāktu vēl tuvāk, varētu bēgt uz rietumiem. Tas arī vēlāk izdarīts. Mātes māsa minēja, cik grūti Jāņa vecākiem bija atstāt skaisto, iekopto saimniecību un cik, galvenais, grūta bija neziņa par abiem dēliem. Par brāli mātes māsai bija zināms tikai tas, ka viņš mobilizēts izpalīgos.
Katram gadījumam tēvs mājās bija ierīkojis slēpni, lai dēlam, ja tas atgrieztos, būtu kur vajadzības gadījumā patverties. Jānis šajā slēpnī arī sagaidīja kara beigas. Bet cik gan ilgi cilvēks var dzīvot slēpnī!? Un Jānis nolēmis doties uz Jelgavu. Tur bija viņa dzīvesvieta pirms iesaukšanas armijā, kā arī personīgie dokumenti, kas pierādītu viņa personību. Tā 1944. gada aukstajā ziemā, ieģērbies tēva lielajā kažokā, Jānis caur Vidzemes mežiem devās uz Zemgali. Gājis tikai naktīs. Dienā slēpies mežu biezokņos. Jau netālu no Jelgavas meža malā ieraudzījis mājiņu, kuras logā spīdējusi gaisma. Galīgi pārguris, nodomājis riskēt un pieklauvējis. Tur viņu “viesmīlīgi” sagaidījuši čekisti. Pirmais čekistu sveiciens, pat nenoskaidrojot, kāpēc Jānis ir šeit, bija pļauka pa seju un lamāšanās, nosaucot to par fašistu. Nomierinājušies un priecīgi, ka noķēruši mežabrāli, dienai austot, čekisti Jāni aizveda uz lēģeri Jelgavā. Tur bijuši vairāki tūkstoši šādu nelaimīgo. Šo lēģeri es pati savām acīm redzēju. Tas atradās netālu no skolas, kur jau tobrīd strādāju, sagatavoju skolu darbam. No turienes arī Jānis tika izsūtīts uz filtrācijas nometni Krievijā, no kurienes atgriezās 1946. gadā un, kā jau minēju, 1947. gadā ieradās skolā strādāt.
Trīs laimīgas ģimenes
Atgriezīšos pie mūsu kopdzīves laimīgajām dienām, kas sākās 1950. gada 21. maijā. Dzīve likās skaista, jo patiesi mīlējām viens otru. Notika kāzu svinības, kurās piedalījās māsa ar vīru un brālis ar sievu, arī tuvākie draugi un darbabiedri. Nu mēs likumīgi bijām vīrs un sieva. Tad arī vecāki mums atļāva gulēt kopā. Ar šo dienu sākās mūsu dzīve, kur laime mijās ar nelaimēm.
Te vēl vesels stāsts jāpievieno par brāli Jāni jeb Žani, kā viņu saucām ģimenē. Neilgi pirms mūsu kāzām viņš pa kluso bija apprecējies. Un tad mūsu kāzās viņš ieradās ar savu sieviņu Faniju Šmuloviču, pēc tautības ebrejieti. Brālis bija iznesīgs jauneklis un patika daudzām meitenēm. Jau ilgāku laiku viņa draudzene bija latviešu meitene Prūšu Rutiņa. Mani vecāki jau cerēja viņu saukt par savu vedekliņu, bet tad vienu dienu brālis teica, ka esot sastapis ļoti jauku dakterīti un labprāt ģimeni ar viņu iepazīstinātu. Tā bija Fanija, jaunā glītā dakterīte. Mana māte jau nu sajūsmā nebija, bet ko padarīsi! Nācās samierināties, ka Jānis par savu sievu izvēlas Faniju. Nebija jau arī slikti. Fanija visādi centās izpatikt vīramātei ar savām medicīnas zināšanām. No daudzajiem pārdzīvojumiem mātei bija stipras nervu sāpes, un tad lieti noderēja Fanijas novokaīna blokādes plecu daļā. Tā nu dzimtā mums bija izveidojušās trīs laimīgas ģimenes.
Kāzu ceļojums
Mēs ar Jāni sākām kopdzīvi ar kāzu ceļojumu. Kara beigās Jānis savās bēgļu gaitās bija slēpies dzimtajās mājās Vietalvas pagasta Āpšalās. Tur mātes māsa bija parādījusi, kur Jāņa tēvs, dīķī iemetot, bija paslēpis velosipēdu. To viņš izvilka un atjaunoja. Jānim bija zelta rokas. Jelgavā arī man viņš no dažādām detaļām samontēja jauku velosipēdu. Divās nedēļās arī iemācīja lieliski braukt. Tā atvaļinājuma laikā 1950. gada maija beigās mēs nolēmām apceļot Jāņa dzimto pusi.
Izbraucām no Jelgavas vienpadsmitos un jau vakarā bijām Ķegumā. Ceļa mērķis bija Koknese, kur dzīvoja Jāņa radinieki. Neizsakāmi skaists bija ceļojums gar mūsu Daugavas krastu. Koknesē nokļuvām vēlu vakarā. Bezgala noguruši, bijām piedzīvojuši skaistāko dienu mūsu mūžā. Taču Jāņa attāla radiniece mūs brīdināja, ka atkal uzdarbojoties čeka. Galvenokārt meklējot tos, kuri bijuši izsūtīti un tūlīt pēc kara tikuši mājās. Daudz jau esot apcietināto. Tikšanās prieks ar Jāņa radiem mijās ar bailēm, ka tik mājās neierastos kādas nakts kontroles un no tām mēs neciestu. Nakti pārgulējām un tālāk devāmies uz Ērgļiem pie Jāņa mātes māsas. Viņa no dzimtajām mājām bija padzīta, jo tās bija pārņemtas kolhoza vajadzībām. Šī jaunā ziņa mūs apbēdināja, tomēr savu maršrutu turpinājām. 3. jūnijā izbraucām uz Ērgļiem. Apkārtne bija neizsakāmi skaista. Braucām nesteidzīgi. Ja bijām paguruši, atpūtāmies. Kalni un lejas – tāda nu ir mūsu mīļā Vidzeme. Man, Zemgales līdzenumā augušai, likās pasakaini skaisti. 4. jūnijā iebraucām Ērgļos, kur Jānim bija radinieki no mātes puses. Sastapām cilvēkus, kas no sirds priecājās par mūsu laimi. Baudījām īstu vidzemnieku viesmīlību un garšīgas pankūkas, kādas sen nebijām ēduši. No šiem radiņiem tad devāmies pa Ērgļu galveno ceļu pie Jāņa mātes māsas un krustmātes Emīlijas. Pa ceļam apmeklējām Ērgļu kapus, arī mūsu dižgara Blaumaņa kapavietu. Mātes māsas Emīlijas mājas “Kranci” atradās ļoti skaistā vietā divus kilometrus no Ērgļiem – diža kalna galā ar skatu uz ezeru, kura pretējā krastā varēja redzēt Blaumaņa Brakus. Jānis izjuta neizsakāmu prieku. Te viņš bērnībā un jaunībā bija draudzējies ar māsīcām Ainu un Rasmu – gandrīz vai vienaudzēm.
Jāņa krustmāti ar māsīcām atradām pie labas veselības. Uzzinājām, ka pēc Jāņa vecāku aizbraukšanas bēgļu gaitās dzīvojuši Āpšalās. Kranci, salīdzinot ar Āpšalām, bija mazāki un necilāki. Taču vietējā vara viņas no Āpšalām bija izdzinusi un tur ierīkojusi lopu fermu. Radinieces zināja teikt, ka Jāņa vecāku mājā tagad dzīvojot viena no kalponēm un vēl kāda komunistu ģimene. Jānis ļoti gribēja savu tēva māju apskatīt, bet Emīlijas tante neieteica to darīt, jo tas varētu būt bīstami.
Krancos viesojāmies apmēram līdz 10. jūnijam. Apskatījām jauko apkārtni, arī Blaumaņa muzeju Brakos. Tuvākais Emīlijas tantes kaimiņš bija aktieris Placēns ar tēvu. Šīs dienas jutāmies priecīgi, jo mūs te mīlēja un cienīja. Diemžēl ātri pienāca laiks doties mājup. Sakārtojām savas “mašīnas” braukšanas kārtībā un sirsnīgi atvadījāmies. Atceļā Jānis tomēr gribēja kaut no tālienes redzēt savas tēva mājas. Braucām uz Pļaviņām caur Vietalvu pa kādu meža ceļu, ko Jānis ļoti labi pazina. Netālu no Jāņa tēva mājām noslēpām savas “mašīnas” un tālāk devāmies pa meža taciņām kājām. Tā nokļuvām pie šķūnīša meža malā. No šīs vietas Āpšalas bija labi pārskatāmas. Skaista divstāvu ēka, dakstiņu jumts. No dakstiņiem bija izveidoti abu vecāku vārdu pirmie burti “K” un “B” – Karlīna un Bernhards. Māja diemžēl bija ieaugusi nezālēs līdz palodzēm, ceļš, kas veda uz mājām, – lopu izbradāts. Tos turēja tēva būvētajā lielajā, pirms kara ar flīzēm izliktajā kūtī. Cilvēkus nemanījām. Nebija omulīgi skatīties, kā tēva pūliņus izmanto komunisti. Bēdīgā noskaņojumā devāmies prom no Jānim tik mīļās vietas.
Bet mūsu jaunība un mīlestība tobrīd bija stiprāka par skumjām. Drīz vien jautri caur Pļaviņām gar Daugavas krastu tuvojāmies Rīgai. Tālāko ceļu līdz Jelgavai turpinājām ar smago automašīnu, jo es vienkārši vairs nebiju spējīga braukt ar velosipēdu. Kādu nedēļu pat negribēju to vairs redzēt. Tomēr mūsu kāzu ceļojumu uzskatījām par skaistāko notikumu zemes virsū.
