Dalībai skriešanas sacensībās bez veselīga un sportiska gara uzturēšanas ir vēl viens būtisks pluss. Piedaloties sacensībās visā Latvijā, sportiskās aktivitātes var apvienot ar skaistu vietu apskati. Sanāk pabūt daudzviet, kur bez iemesla, iespējams, nemaz neaizdotos. Pāris gados, kopš “Zemgales Ziņu” kolektīvs (komandā nu jau iesaistījušies ne tikai redakcijas darbinieki, bet arī radi, draugi un pasākumos iepazītie skrējēji un nūjotāji) aktīvi piedalās sacensībās, pabūts gan dažādās vietās zilo ezeru zemē Latgalē, startēts no Igaunijas un Latvijas robežzīmes Mulgi maratonā pie Rūjienas, līkumots pa Kurzemes jūrmalas pērļu Liepājas un Ventspils ielām, izskrieti un izstaigāti meži, pļavas un purvi tuvākā un tālākā apkārtnē. Otrs lielais pluss dalībai šajos pasākumos noteikti ir sastaptie un iepazītie cilvēki – pasākumu dalībnieki, organizatori un brīvprātīgie palīgi. Daudzi jau no vienkārši paziņām kļuvuši par draugiem. Šķiet, cilvēki, kas pulcējas šajos pasākumos, noteikti pārstāv Latvijas optimistiskāko sabiedrības daļu – lai kādas grūtības sagaidītu trasē, vienmēr uzsmaidīs, uzmundrinās, pados roku un, ja vajadzēs, pavadīs līdz pat finišam. Tā viens no Jelgavas skrējējiem Jānis Marčinkus pēdējā skrējiena “Noskrien ziemu” posmā trasē uzmundrināja mūsu komandas dalībnieci Kristīni, neļaujot viņai padoties pusceļā.
Stāsts arī ir par pēdējo šī skriešanas un nūjošanas seriāla posmu, kas pagājušajās brīvdienās norisinājās Salacgrīvā. Šogad šajā seriālā kopumā ir pieci posmi, un pirmo reizi nolemts rīkot arī tumsas posmu Salacgrīvā. Starts tika dots pulksten 16.30. Turklāt diena bija apmākusies un startēšanas brīdī jau krēsloja, bet tālāk trasē pat īsās (9,1 km) distances skrējēji devās tumsā, savukārt garākās (18,2 km) dalībnieki to jau izbaudīja pilnībā.
Tā kā šoreiz starts bija paredzēts vakarā, mūsu komanda nolēma pa tumsu nestūrēt atpakaļ uz mājām (tomēr attālums no Salacgrīvas līdz Jelgavai ir gana garš), bet gan sameklēt naktsmājas kaut kur sacensību vietas tuvumā. Mums, deviņu cilvēku kompānijai, piemērotu viesu namu atradām Tūjā. Burvīgi, ka “Mežupēs” saimniece arī piedāvāja iekurt pirti. Pēc tāda ziemas skrējiena pirts apmeklējums ir īpaši patīkams – var kārtīgi sasildīties. Tiesa gan, gluži neviens trasē jau nenosala, bet tas nemazināja prieku nopērties.
Ja reiz paliekam pa nakti kādā citā Latvijas pusē, vienmēr izmantojam iespēju arī aplūkot kaut ko interesantu. Ja naktsmītni būtu izvēlējušies pašā sacensību norises vietā Salacgrīvā, noteikti veltītu laiku arī šai vietai, kas savu nosaukumu ieguvusi no Salacas grīvas, bet pie pilsētas statusa tikusi 1928. gadā. Vēstures fakti liecina, ka Salaca izmantota kā vācu tirdzniecības ceļš vēl agrāk nekā Daugava.
Kā apdzīvota vieta Salacgrīva pastāvējusi jau 5. gadsimtā, kad pie Salacas grīvas atradusies lībiešu apmetne “Saletsa”. Lībiešu pils vietā Salacas labajā krastā vairākus gadsimtus vēlāk tika uzcelta Rīgas arhibīskapa Salacas pils, kura pirmoreiz minēta 1391. gadā Lībekas hronikā kā “Saltze”. Pils bija biežs uzbrukuma mērķis Livonijas karā, bet Lielā Ziemeļu kara laikā 1702.–1703. gadā tā uzspridzināta un vairs netika atjaunota. Ap pilskalnu vēl mūsdienās var redzēt, kur bijis kanāls, pa kuru braukuši kuģi.
Secinām, ka “Mežupes” atrodas vien aptuveni četru kilometru attālumā no Veczemju klintīm, līdz ar to ekskursijas plāns gatavs. Svētdienas rītā dodamies pastaigā uz vienu no skaistākajām Vidzemes jūrmalas pērlēm.
Kārtējo reizi pārliecināmies, ka ziema nav šķērslis ekskursijām un pastaigām, gluži otrādi – daudzas jau redzētas vietas sniegotā laikā iegūst pavisam citu šarmu. No naktsmītnes līdz pašai jūrmalai ved viegli izstaigājams ceļš. Satiksme pa to ziemā ir minimāla. Visa pārgājiena laikā mums garām pabrauc vien pāris automašīnu. Tas gan vēl jo vairāk liek pabrīnīties, ka pie pašām klintīm izvietotā kempinga automašīnu stāvlaukums arī ziemā ir atvērts un par auto novietošanu tur jāmaksā pāris eiro.
Vidzemes akmeņainā jūrmala ir 12 kilometru garš jūras krasta posms, kur apskatāmi smilšakmens atsegumi. Skatam paveras pirms 350–380 miljoniem gadu, devona periodā, veidojušies smilšakmens ieži. Tālu jūrā iestiepjas arī piekrastes sēkļi ar laukakmeņu vaļņiem un krāvumiem. Tieši skaisto dabas ainavu dēļ šeit uzņemtas tādas latviešu tautai mīļas filmas kā “Ilgais ceļš kāpās” un “Zītaru dzimta”.
Saulainā ziemas dienā nostaigājuši desmit kilometrus, varam secināt, ka pastaigas ir fantastisks laika pavadīšanas laiks arī ziemā. Pēc došanās no “Mežupēm” vēl piestājam paēst pusdienas (pēc pastaigas apetīte liek par sevi manīt) Jelgavkrastu “Sidrabiņos”. Pat ar mūsu pastaigas laikā rosināto ēstgribu nespējam tikt galā ar šajā krodziņā piedāvātajām porcijām.
Priekšā atpakaļceļš uz Jelgavu, un domas jau kavējas pie nākamā “Noskrien ziemu” posma (šoreiz gan ne tumsā), kas notiks 17. februārī Zaubē.
