Kopš gada sākuma Glūdas Kultūras namam ir jauna vadītāja. Kultūras darbu pagastā vadīt apņēmusies jaunā un enerģiskā Sabīne Soida, kuras vārds saistāms ne vien ar Kopenhāgenas latviešu kori, bet arī vienu no galvenajām lomām mūziklā “Eslingena”. Godinot 70. gadadienu kopš lielākajā latviešu bēgļu nometnē Vācijā, Eslingenā, 1947. gadā notikušajiem Dziesmu svētkiem un ieskandinot 2018. gada novembrī gaidāmo Latvijas valsts simtgadi, 2017. gada vasarā Vācijā tika rīkots vērienīgs pasākums “Eslingenas Dziesmu svētkiem 70!”, par kura kulmināciju kļuva trimdas latviešu stāsts “Eslingena”. Dziesmu spēles–mūzikla autori ir “Čikāgas piecīšu” solists Alberts Legzdiņš, Lolita Ritmane un Andris Ritmanis. Mūzikls pirmo iestudējumu piedzīvoja pirms vairāk nekā desmit gadiem, otro iestudējumu Latvijā bija iespēja vērot pirms pāris gadiem, bet 2017. gada vasarā Eslingenas svētkos tas piedzīvoja jauniestudējumu režisora Jāņa Mūrnieka vadībā. Pērn novembrī “Eslingena” atkal bija skatāma Latvijā – Latgales vēstniecībā “Gors”. Sabīne atzīst – pēc Vācijas izrādes sapratusi, ka vēlas atgriezties Latvijā.
– Jaunajā darbavietā aizritējis pirmais mēnesis. Kā esat iejutusies?
Apkārtējie cilvēki ir ļoti jauki, man ir patīkami strādāt. Visi ir ļoti ieinteresēti jaunos projektos. Šobrīd viss notiek ļoti pozitīvā gaisotnē, vēlamies īstenot jaunas idejas.
– Kādas ir jūsu galvenās ieceres?
Gribētu ieviest tradīciju, ka vismaz reizi mēnesī uz kultūras namu atbrauktu kāds mākslinieks un sniegtu koncertu – viens varētu būt mūsu amatiermākslas kolektīvu koncerts, otrs – kur cilvēkiem vienkārši atnākt un baudīt pasākumu.
Man patīk veidot uzvedumus. Lieldienās ar vidējās paaudzes deju kolektīvu esam ieplānojuši uzvedumu ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – gaismām, skaņu. Skanēs Imanta Ziedoņa dzeja, Raimonda Tigula mūzika. Ja izdosies labi, mēs labprāt apbraukātu citus kultūras namus.
Principā uzvedumus varētu veidot arī ar citiem kolektīviem – arī uz Jāņiem noteikti tādu izveidosim.
– Kāds ir pirmais iespaids par kultūras dzīvi pagastā?
Ļoti pozitīvs. Šobrīd mans lielākais mērķis ir kultūras namam piesaistīt pēc iespējas vairāk jaunu cilvēku. Iespējams, ir daļa, kas līdz šim uz pasākumiem nav nākuši. Ļoti ceru viņus pievilināt ar jauniem projektiem. Uz amatiermākslas kolektīviem cilvēki nāk, bet viņus vajag piesaistīt arī uz citiem pasākumiem. Lai viņi ir informēti, ka būs labs koncerts, un atnāk, nevis izvēlas sēdēt mājās un skatīties televizoru.
– Kā nolēmāt pieteikties uz šo amatu?
Sludinājumu pamanīju feisbukā. Neloloju cerības, ka mani tūlīt paņems, bet piezvanīja un uzaicināja uz interviju. Līdz šim skraidīju pa dažādiem projektiem, gribēju piesaistīties vienam kultūras namam vai uzņēmumam. Ir patīkami, ka esi piekļauts vienai vietai, kur rīkot kultūras pasākumus.
– Esat rīdziniece, kuras darbavieta tagad būs laukos.
Ar Jelgavu esmu pazīstama jau kādu laiku, jo šeit ir mana otra māja, kur dzīvošu vasarā. Novads man ir diezgan labi zināms. Lauku dzīve mani nebiedē, jo cilvēki ir ļoti atvērti, un uzskatu, ka arī laukos jābūt kvalitatīviem pasākumiem. Svarīgi, lai visā Latvijā viss notiktu augstākajā līmenī un cilvēkiem būtu kur aiziet tepat, nevis jābrauc uz Jelgavu, Dobeli vai Rīgu. Būtiski, ka savā pagastā viņi var redzēt to pašu, ko sniedz lielās pilsētas blakus.
– Pasākumi laukos notiek, taču salīdzinājumā ar pilsētu bieži vien lielāks izaicinājums ir apmeklējums.
Tas ir vislielākais izaicinājums. Visi nelieto feisbuku vai instagramu, jāizvieto arī afišas, jārunā ar cilvēkiem. Vairāk strādā princips “no mutes mutē”. Informācijas izplatīšanā izmantoju vietējos cilvēkus un ļoti ceru, ka tā sasniedz visus. Šobrīd tuvākais pasākums mums ir Maksima Trivaškeviča “stand-up” komēdija “Humors pa latviski” 9. februārī. Nākotnē ir daudz iedzīvotāju, bet viņus ir jāmāk piesaistīt.
– Pati esat saistīta ar mūziku, mācījusies Rīgas Doma kora skolā.
Jā, piecus gadus biju Kopenhāgenas latviešu kora diriģente. Šobrīd esmu diriģente Latvijas Kultūras koledžas Šova korī, kur mums ir vairāki projekti.
Tā kā esmu saistīta ar mūziku un pieradusi strādāt ar amatieriem, man varbūt ir vieglāk veidot dažādus uzvedumus. Ar amatieriem vienmēr ir jāstrādā kā ar profesionāļiem. Nekad viņus nevajag novērtēt par zemu. Tieši otrādi – vajag celt viņus vēl augstāk, un jebkura amatiera līmeni var pacelt pietiekami augstu. Ļoti gribu, lai arī visi Glūdas kolektīvi būtu pietiekami augstā līmenī un būtu vadītāji, kas to vēlas un ir gatavi strādāt.
– Kā nonācāt Kopenhāgenā?
Aizbraucu mācīties tūrisma menedžmentu, ko arī pabeidzu. Tajā brīdī mūzikas man bija kļuvis par daudz. Bet no mūzikas nekur neaizbēgu – mani pierunāja vadīt kori (Sabīne kori vadīja no 2012. gada vasaras līdz 2017. gada vasarai – red.), kur pirmajā gadā pati dziedāju. Sākumā biju ļoti atturīga, tagad esmu ļoti priecīga, ka Kopenhāgenas latviešu koris tiešām tika izveidots. Sākumā bijām pieci seši cilvēki, bet pēdējā skatē – jau 45. Nopelnījām I pakāpi, tā ka izaugsme piecu gadu laikā bija pamatīga. Man patīk no amatieriem, mazumiņa dabūt ārā visu, ko var.
– Ar Kopenhāgenas kori aizgājušajā vasarā piedalījāties Dziesmu svētkos. Kādus iespaidus guvāt?
Sajūtas bija ļoti patīkamas. Tajā mirklī jau biju Latvijā, bet korim tas bija vesels piedzīvojums. Tie bija svētki, pēc kuriem neviens vairs negribēja braukt atpakaļ, visi vēlējās palikt šeit, mājās. Bijām arī 2013. gada Dziesmu svētkos, un tā ir, ka pēc svētkiem ir ļoti grūti atgriezties Kopenhāgenā. Svētkos rodas tā piederības sajūta Latvijai. Un tad ir jādomā, vai tu gribi braukt atpakaļ vai negribi.
Kopenhāgenā man kļuva ļoti grūti, jo viss tomēr ir šeit, Latvijā. Lai arī strādā, pelni labi, viss ir nodrošināts, šķiet, ka varētu tā dzīvot līdz mūža beigām, kaut kā tomēr trūka. Tā bija ģimene, draugi. Arī kultūras dzīve Kopenhāgenā nav tik attīstīta kā Latvijā. Kopenhāgenā uz kvalitatīvu klasiskās mūzikas koncertu citreiz atnāk desmit cilvēku, bet pie mums praktiski vienmēr ir pilnas zāles. Tas arī bija tas lielais grūdiens atgriezties, jo gribēju visu savu dzīvi saistīt ar kultūru tieši šeit.
– Kas ir tas, ko, pārceļoties atpakaļ uz Latviju, paņēmāt līdzi no Kopenhāgenas?
Pieredzi darbā ar cilvēkiem. Līdz tam ar amatierkolektīvu strādājusi nebiju. Zinu, kāda pieeja vajadzīga, lai viņi justos svarīgi, ka viņi ir profesionāli un var izdarīt jebko. Tāpat guvu pieredzi vadībā, tāpēc šobrīd man ir vieglāk. Vadīju 40 cilvēku kori, kura priekšā stāvi un saki visu, ko domā. Esmu paņēmusi līdzi patstāvību, neatkarību.
– Glūdā nav sava kora. Vai tāds varētu izveidoties?
Ar laiku par to varētu domāt. Idejas ir, bet uzreiz arī nevar visu. Jārunā ar iedzīvotājiem, vai ir kādi gribētāji. Varbūt kaut ko izveidosim.
– Kāds ir jūsu redzējums par kultūras dzīvi pagastā?
Gribētos, lai koncerti notiek bieži, lai cilvēki nāk uz pasākumiem un kultūras dzīve ir neapstādināma. Lai nav tā, ka mēnesi gaidām vienu koncertu, pēc tam otru. Ļoti jauki būtu, ja tie notiktu katru nedēļu. Cilvēki tos gaidītu un ar prieku nāktu uz pasākumiem. Un varbūt mani kolektīvi varētu izveidot sadarbību ar kādu profesionālu dziedātāju vai aktieri, vai dejotājiem. Lai visi zina, kur atrodas Nākotne un kas ir Nākotnes kultūras nams.
