Cilvēki pierod pie komforta. Lielākajai daļai pašsaprotami šķiet, ka televizoru var ieslēgt, sēžot dīvānā, jaunāko informāciju uzzināt, neizejot no mājas, picu pasūtīt pa telefonu.
Cilvēki pierod pie komforta. Lielākajai daļai pašsaprotami šķiet, ka televizoru var ieslēgt, sēžot dīvānā, jaunāko informāciju uzzināt, neizejot no mājas, picu pasūtīt pa telefonu. Bet laikam vēl nav izveidots īpašs paģiru dienests, kas apkalpotu paģirainos, atnesot uz dzīvokli tik ļoti nepieciešamo alkohola devu. Iespējams, ka arī tā nebūtu izeja, jo šādam dienestam taču būtu jādzīvo, bet tiem, kam vajag «salāpīties», visbiežāk naudas pietiek tikai pudelei. Tāpēc pašiem sirgstošajiem «jānodibina» šāds dienests, turklāt tāds, kam nevajadzētu maksāt. Krievu tautā ir teiciens, kas tulkojumā skan apmēram šādi: izmanto to, kas ir pa rokai, un nemeklē neko citu.
Pēc šāda principa bija rīkojusies kāda māmiņa, kurai vajadzēja degvīnu, bet viņa pati nekādi nevarēja to aiziet nopirkt. Ko lai dara, ja «grūtā» brīdī blakus ir tikai bērns? Turklāt viņš neprasīs par pakalpojumu neko, jo gribas taču, lai māmiņa ātrāk atkal jūtas labi.
Bet bērniņam negribas vienam iet – katru dienu jau nenākas prasīt veikalā šņabi –, tāpēc līdzi jāpaņem draudzene.
Tā visi piektdienas pēcpusdienā sastapāmies veikalā. Pārdevēja, divas meitenītes, kas vēl lāgā nevarēja redzēt pāri letei, es un kāds krietni iereibis jauneklis.
Stāvēju rindā aiz bērniņiem.
– Daiķe, pažaluista, polļitra vodki,* – meitenīte visai nedroši sacīja.
– Čevo, čevo?* – lielā izbrīnā pārjautāja pārdevēja.
– Vodku… Mame nužna, ana prasila,* – bērns atkārtoja vēl bailīgāk.
Tajā brīdī izbrīns pārņēma ne tikai mani, toties pārdevēja neapjuka, bet aizgāja pie dzeramo plauktiem, paņēma «polļitra vodki» un pasniedza meitenītei. Domāju, vai man ir tiesības iebilst. No vienas puses – ne mans bērns, ne veikals, no otras – šādā sabiedrībā dzīvoju arī es, citi bērni. Tāpēc uzdrošinājos jautāt, vai tad tiešām bērnam drīkst dot degvīnu. Pārdevēja dusmīga par aizrādījumu atbildēja:
– Ta mana kamiņiene, viņa vajaga! Es viņ pazistu!
Vairāk neko arī neiebildu. Sapratu, nav jēgas. Meitenītes dabūja puslitru degvīna, bet es nopirku desu.
Bērniem dod šņabi! Vai tā patiešām ir norma līdzīgi kā ieslēgt televizoru ar pulti? Varbūt esmu naiva, bet mēs taču zinām reklāmu, kurā meitenīte dara tieši tāpat kā mamma – cep pīrāgus, balto veļu mazgā atsevišķi no krāsainās.
Ko darīs šī meitenīte, ko viņa iemācīsies no savas māmiņas? Ne jau veļu mazgāt.
* Iedodiet, lūdzu, puslitru šņabja.
* Ko, ko?
* Mammai vajag, viņa lūdza.
