Tai vietā, kur Zemgales nevainojami gludajam līdzenumam uzmetusies tāda kā zosāda sīku, bet samērā stāvu, mežiem un krūmiem apaugušu pauguru veidā, atrodas viens no mazākajiem Latvijas pagastiem – Īle.
Tai vietā, kur Zemgales nevainojami gludajam līdzenumam uzmetusies tāda kā zosāda sīku, bet samērā stāvu, mežiem un krūmiem apaugušu pauguru veidā, atrodas viens no mazākajiem Latvijas pagastiem – Īle. Pašu augstāko pakalnu par savai pilij piemērotu 1711. gadā atradis vietējais barons. Pēc tam, jau mūsu gadsimtā, padomju gados, šī bijušo muižnieku ligzda tika pārveidota par dziednīcu sirds un asinsvadu slimniekiem, tad – par plaušinieku sanatoriju, bet ap «perestroikas» laiku tur tika ierīkota speciāla režīma slimnīca hronisku alkoholiķu piespiedu ārstēšanai. 1992. gadā, izmantojot Īles bijušās muižas ēku «piemērotību», tur izveidots un joprojām darbojas valstī vienīgais alkoholiķu sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas centrs.
Reiz Īles pils bijusi tiešām skaista. Tā atrodas lielā parkā kalna galā. Uz vārtiem ved stāva terase. Torņu un tornīšu gan vairs nav, jo tie gājuši zudībā dažādos nemieros un karos, bet joprojām ir ievērības cienīgs vairāk nekā 150 gadu vecs ozols īpaši mūrētā «vāzē», kas vienlaikus kalpo arī kā atklāta terase.
Tiesa, parks daudzos nevīžības gados tik pamatīgi aizaudzis, ka, pirms trīs gadiem uzsākot tā attīrīšanu, knapi spēts noteikt kādreizējo taku atrašanās vietu. Pašai pilij pamatīgi lobās apmetums, prasās jauni logi. Kopainu bezcerīgāku un drūmāku vieš vietumis spurojošās dzeloņstieples un kādreizējiem slepenas rūpnīcas standartiem atbilstoša caurlaides telpa pie vārtiem. Skatienu vēl piesaista samērā daudzās automašīnas, sporta trenažieri, glītas siltumnīcas un traktoriņš ar lemešiem.
Tur uzturas aptuveni 80 iemītnieku jeb, kā viņus dēvē iestādes direktors Leons Tiļļa, klientu. Tie ir cilvēki, kuru vairums, 70 līdz 80 procentu, mūža daļu līdz tam pavadījuši aiz cietumu restēm, dažādās sociālās aprūpes iestādēs vai arī Īlē nokļuvuši ar policijas pieņemšanas – izvietošanas izolatoru starpniecību, tas ir, klaidoņi bez noteiktas dzīvesvietas. Turklāt visiem klientiem ir kopīga kaite – hronisks alkoholisms.
«Iestādes» kontingents
Iespējams, Rūdis arī pirms tam nebija pret sīvo vienaldzīgs, taču, kopš sendienās vētras laikā uz zvejas kuģa kāds bomis viņam iebelza pa pakausi, vīrs kļuva pagalam negausīgs apņēmībā iznīcināt vai visu pasaules alkoholu.
Sākumā, kā bijušais zvejas «tupeles» kapteinis saņemdams itin brangu pensiju, viņš nelietoja neko prastāku par armēņu konjaku, patērēdams to tādos daudzumos, ka, šķiet, Erevānas rūpnīcā speciāli viņam darbināja vismaz vienu cehu. Pēc tam dzērienu karte paplašinājās, tajā iekļuva arī pašmāju produkcija, bet – laba. Gadiem ritot, Rūdis ikreiz vairāk sevī apvaldīja «feinšmekeru», un viņa roka ar laiku pierada stiepties pēc arvien demokrātiskākiem dzērieniem, līdz nesmādēja pat čigānmājās tapušo krūmu šņabi.
Bijušā zvejnieka invaliditāte nevis ar laiku pārgāja, bet padziļinājās proporcionāli izdzertā alkohola litriem. Turklāt reiz, kunga prātā būdams, viņš salauza kāju. Tika ieģipsēts. Bet, šņabja aicināts, metās laukā pa logu, piemirsis par stāvu, kurā atradās palāta. Kājai pēc šā lēciena labāk nekļuva. Pēc kāda laika kaut ko līdzīgu piedzīvoja arī otra kāja.
Bijušais jūras vilks, kā jau šīs sugas īstens pārstāvis, kažoku varbūt arī varēja mainīt, bet tikumu vairs ne. No ģimenes cilvēka kļuvis sākumā par šķirteni, bet vēlāk – par vientuļu ļaužu pansionāta iemītnieku, Rūdis arvien vairāk apauga gan ar bārdas rugājiem, gan dažādām fiziskām kaitēm, ko pats sev arvien cītīgi prata sagādāt papildus jau neatgriezeniskai diagnozei – «alkoholiķis». Apceļojis vairākus vecu ļaužu pansionātus, veltīgi nestās dzīves nastas nogurdinātais vīrs nokļuva Īlē. Tur viņš, sastapies caur un cauri ar sev līdzīgiem, nu jūtas atdūries kā sienā, kurai pāri tikt vairs nav ne spēka un veselības, ne īstas vēlēšanās. Varbūt viņam vēl palikusi ticība, ka viņu šai iestādē rehabilitēs, ka viņš, atguvis cilvēcību, varēs atgriezties kādā no iepriekšējām dzīvesvietām, lai arī tie ir – pansionāti, no kuriem viņš izdzīts? Varbūt viņš vairs vispār nevēlas neko?
Un vispār, viņš varbūt nemaz nav Rūdis. Vai nav vienalga, kā viņu tagad sauc, šo Īles iemītnieku.
Direktora rūpju nasta
Īles centra direktors Leons Tiļļa iepriekš strādājis tiesībsargājošās struktūrās, policijā. Tagad atlicis vairs tikai gads, ko studēt Jelgavas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē un vairāki gadi – otrā augstskolā Rīgā, lai iegūtu sociālā darbinieka kvalifikāciju. Īles «iestādes» vadību viņš pārņēmis pirms trim gadiem. Šajā laikā lielākoties L.Tiļļa noņēmies ar saimnieciskiem jautājumiem. Ēkām nepieciešams remonts, šim nolūkam prasītas investīcijas 2001. gadam. «Labā» Labklājības ministrija atteica. Tad direktors uzrakstīja pieprasījumu piešķirt līdzekļus vismaz remontam nepieciešamāko materiālu iegādei. Atkal atteica. Tāpēc tagad L.Tiļļa apņēmies remontu kādreizējā pilī veikt pašu spēkiem: parkā jau nolūkoti un meža darbinieku notaksēti vajadzīgie koki, iecerēts ierīkot galdniecību, kur varētu izgatavot visnepieciešamākās lietas – logu un durvju rāmjus, vienkāršākās mēbeles –, bet pēc tam kādreiz, iespējams, ar šo «rūpalu» arī pelnīt, ar šāda veida produkciju apgādājot apkārtnes iedzīvotājus. Līdzīga pieredze jau ir, iekārtojot siltumnīcas. Tajās praktiski augu gadu tiek audzēti dārzeņi pašu galdam, ar stādiem un ziediem tiek nodrošināti ne vien rehabilitācijas centra, bet arī apkārtnes iedzīvotāji, tādējādi gluži labi nopelnot. Visi līdzekļi tiek ieguldīti saimniecībā.
Lai arī saimniecisku rūpju pārņemts, L.Tiļļa labprāt runā arī par «iestādes» sūtību un darbu.
– Līdz 1992. gadam, kad šeit bija slimnīca, pacientus nosūtīja piespiedu kārtā, ar tiesas spriedumu. Ārstēja medikamentozi. Tagad atrašanās pansionātā ir brīvprātīga. Neārstējam ar medikamentiem, bet gan ar psihoterapiju un sniedzam sociālo rehabilitāciju. Tā ir būtiskākā atšķirība. Varbūt būtu bijis labāk līdzīgu iestādi būvēt no jauna, jo vecas pils istabas un pakāpieni nav piemēroti veciem cilvēkiem, kas pārvietojas ar kruķu vai ratiņu palīdzību. Jāņem vērā, ka Īlē uzņem tikai tos (galvenokārt) pensijas vecuma cilvēkus, kas ir otrās vai pirmās grupas invalīdi, turklāt visi – alkoholiķi. Tomēr šeit daudz kas bija iekārtots atbilstoši prasībām darbam ar mūsu kontingentu. Un tas pārsvarā ir tāds, ka pastāvīgu disciplīnas pārkāpumu dēļ vajadzējis izvēlēties: vai nu uz visiem laikiem izstāties no vispārējā tipa pansionāta, vai arī uz laiku ierasties pie mums. Te ir izredzes pēc zināma perioda (ne mazāka par pusgadu) gūt psiholoģisko korekciju, kas balstīta uz mūsu iestādes iekšējās kārtības noteikumiem. Savukārt bijušie klaidoņi, tautā saukti par «bomžiem», tiek rehabilitēti sociāli. Tas ir, viņi tiek legalizēti, jo tiek sagādāti dokumenti, mūsu darbinieki mēģina noskaidrot viņu iepriekšējās darba vietas, lai varētu noformēt pensiju.
Iemītniekiem visgrūtāk ir ievērot iekšējās kārtības noteikumus, ko viņi gan apņēmušies darīt, iestājoties parakstīdami līgumu. Katram klientam iekārtota disciplinārā «lieta», kur tiek atzīmēti visi kārtības pārkāpumi, īpaši akcentējot tos, kas izdarīti dzērumā.
Neiztiek bez paradoksiem
Jā, zaļais pūķis neatstājas no «kontingenta» ne sitams pat aiz šīm sienām. Tas gaidīt gaida katra mēneša divdesmitos datumus, kad pienāk pensiju saņemšanas dienas. Katrs iemītnieks tad saņem 15 procentu no savas pensijas (pārējā daļa tiek ieturēta uzturēšanai). Summa nav liela, katram dažāda, toties tās tēriņa objekts lielākoties ir viens – šņabis. Un ne jau kaut kāds tur smalks destilāts, bet pati primitīvākā «krutka», ko iemītnieki steidz iegādāties tuvējās «točkās». Tādu iedzēruši, alkoholiķi nereti paliek turpat, nopļauti uz vietas. Tādos gadījumos skaidri pierādoties, ka caurlaides režīmam ir liela jēga: iespējams maksimāli precīzi nofiksēt «grēkāža» pazušanu, lai maksimāli ātri uzsāktu meklēšanu. Tajā iesaistoties profesionāli štata darbinieki. Sekmes esot proporcionāli atkarīgas no operativitātes, īpaši ziemā, jo neesot retums, kad nosalušajam žūpam dzīvību izglābt izdodas, diemžēl rokas vai kājas – ne vienmēr.
Savukārt dzeloņstieples cik necik pasargājot «iestādes» īpašumu no izlaupīšanas: klienti nešķiro savu mantu no svešas, tāpēc izmanto katru iespēju kaut ko iznest ārpus teritorijas, lai pārvērstu vienīgajā kārumā – alkoholā.
Līgums, ko katrs klients noslēdz ar administrāciju, ir juridisks dokuments, kas nosaka, no vienas puses, klienta statusu un, no otras puses, tās institūcijas pienākumus, kas klientu uz Īli nosūtījusi. Galvenokārt tās ir pašvaldības.
Līguma sākotnējais termiņš esot viens gads. Tas gan nenozīmē, ka jau pēc īsāka laika nevarētu no Īles šķirties – ja vien ne mazāk kā pusi gada nav bijis neviena disciplīnas pārkāpuma (kas esot sociālās rehabilitācijas galvenais rādītājs). Taču bieži vien gadās otrādi, cilvēkiem vienkārši neesot kurp doties. Viens no iemesliem, kas to sekmējot, esot noteikumi par pašvaldību savstarpējiem norēķiniem. Saskaņā ar tiem, piemēram, klienti, kas «iestādē» atradušies 1998. gada 1. janvārī, automātiski esot Īles pagasta iedzīvotāji. Tas nozīmē: lai pārceltos uz citu, vispārējā tipa sociālās aprūpes, iestādi, par to jāmaksā Īles pagastam…
Cīņa ar vējdzirnavām un donkihoti
Dodoties uz Īli, biju naivi iedomājies skatīt varbūt ne pārāk idilliskas sadzīves ainiņas, tomēr kaut ko ne tik smagu. Nē, rehabilitācijas centra klientiem netika darīts pāri ne fiziski, ne arī materiāli. Par viņiem rūpējas. Daudziem Īles iedzīvotājiem centrs ir vienīgā iespējamā darba vieta, brauc darbinieki arī no Dobeles. Pieņemu, ka ne visi pašaizliedzīgi mīl savus pienākumus, taču veic tos vai nu ierasti, vai arī tiešām ticēdami, ka šie, būtībā deklasētie, sirmgalvji vēl spēs atgriezties sabiedrībā. Laikam nevienā darbā nevar strādāt, ja netic panākumiem. Leons Tiļļa arī ir optimists, ciktāl tas attiecas uz rehabilitācijas centra attīstību: gan varbūt arī bez valsts papildus naudas izdosies sakārtot saimniecību. Tomēr viņš nav tik cerīgs, ja jautā par klientiem. Jā, esot iespējams, ka ar laiku, kļūstot bagātākiem un rehabilitācijas darbā izmantojot Rietumos pieejamas metodes, varbūt izdosies psiholoģisko korekciju padarīt iedarbīgāku. Taču direktors nav pārliecināts, ka pēc kāda laiciņa, atgriezies savā, vispārējā tipa, pansionātā, bijušais klients atkal nesāks bojāt apkārtējo dzīvi un nenonāks atpakaļ Īlē? Aplis sāksies no gala. Jo diemžēl, uzskata L.Tiļļa, mūsu sabiedrība kopumā arvien dziļāk grimstot alkoholismā. Viņš neizslēdz, ka pārredzamā nākotnē būtu nepieciešams ierīkot vairāk Īlei līdzīgu centru, turklāt – arī sievietēm… Jo konstantais daudzums – 80 iemītnieku – esot pārāk mazs, bet rindas uz brīvajām vietām arvien augot.
