Ik gadu valsts un pašvaldību pasūtījumiem tiek iztērēti aptuveni 1,2 miljardi latu, no kuriem, pēc neoficiālas informācijas, korumpēto amatpersonu kabatās paliek 10% šīs summas.
Ik gadu valsts un pašvaldību pasūtījumiem tiek iztērēti aptuveni 1,2 miljardi latu, no kuriem, pēc neoficiālas informācijas, korumpēto amatpersonu kabatās paliek 10% šīs summas. Viens no izplatītākajām veidiem, kā šī nauda tur nokļūst, ir fiktīvu uzņēmumu dibināšana, uz kuru kontiem tiek pārskaitīta «godīgi» nopelnītā nauda.
2000. gada 7. jūlijā PHARE projekta «Kopā pret korupciju» ietvaros notika seminārs par korupcijas novēršanas gaitu Latvijā. Par korupciju dažādos kontekstos sprieda Korupcijas novēršanas padomes sekretariāta galvenā speciāliste sabiedrisko attiecību jautājumos Ingrīda Pūce, Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors Ēriks Zvejnieks, kā arī Ģenerālprokuratūras Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta priekšnieka vietnieks Aldis Lieljuksis.
Sabiedriski politiskajiem procesiem līdzi sekojošam cilvēkam var rasties jautājums, ko gan vēl jaunu var pastāstīt par korupciju Latvijā, jo «kukuļo» jau visur. Un šķiet, tieši šāds stereotips rada neveselīgu vidi cīņā pret korumpētajām valsts amatpersonām. Šāds pieņēmums tiesībsargājošajām iestādēm neveido sabiedrības atbalstu, tālab korupcijas apkarošanā netiek sasniegts vēlamais dinamisms, kā to savā ziņojumā atzina E.Zvejnieks. Jāpiebilst tikai, ka sabiedrības atbalsta trūkums var izpausties arīdzan kā kāda tās pārstāvja nokļūšana kukuļdevēja lomā, proti, gan tā saucamie «piecīšu devēji», gan arī indivīds, kas sniedz kukuli, piemēram, muitniekam, pārējai sabiedrībai rada iespaidu, ka korupcijas klātesamība valsts administrācijā ir nenovēršama un pašsaprotama. Tas neapšaubāmi neveicina cīņu pret šo kriminālo noziegumu. Līdz ar to korupcijas saknes ir meklējamas pašā sabiedrībā, nevis tikai varas institūcijās.
E.Zvejnieks bija pārliecināts, ka cīņā pret korupciju nereti atduramies tieši pie korupcijas jēdziena definīcijas, kas liedz stingri un viennozīmīgi kvalificēt valsts amatpersonas pārkāpumu kā noziedzīgu rīcību. Līdz ar to tiek bremzēta korupcijas apkarošana. Katrā ziņā tas nav normāli, ka dažādos likuma aktos, koncepcijās, programmās korupcija tiek interpretēta dažādi vai arī vispār nav minēta kā, piemēram, Krimināllikumā. Šāda dažādība ļauj palikt nesodītām amatpersonām, kuras tiešām ir bijušas korumpētas.
Bieži korupcijas jēdziens tiek sašaurināts līdz tādiem mērogiem, ka aprobežojas tikai ar kukuļdošanu, un tiek aizmirsts, ka tajā var arī ietilpt dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, dienesta pilnvaru pārsniegšana un citas nelegālas darbības. E.Zvejnieks atzina, ka grēko arī mūsu statistika, jo neuzskaita koruptīvās darbības noziegumus, pareizāk, tie tiek ieskaitīti ekonomiskajos noziegumos, izdalot vienīgi kukuļdošanu.
Taču problēmas nerada tikai nekonkrētā korupcijas definīcija, jo eksperti atzīst, ka Latvijas likumdošanā tāda nianse kā precīzs amatpersonas jēdziena skaidrojums nav, respektīvi, valsts amatpersonai ir daudz vairāk funkciju, nekā tas ietverts amatpersonas definīcijā. Tas, saprotams, nevar sekmēt cīņu pret korupciju, jo apgrūtina tās fiksēšanu, proti, kad ierēdnis rīkojas atbilstoši definīcijai, kad atbilstoši instrukcijām, kuras paplašina viņa funkcijas, un kad galu galā savtīgu interešu vadīts.
Tāpat eksperti atzīst, ka ļoti svarīgs faktors, kas bremzē korupcijas apkarošanu, ir nozieguma pierādīšanas smagnējais process, jo korupcijas sfērā ir grūti savākt pietiekami daudz pierādījumu, lai varētu ierosināt kriminālvajāšanu pret vainīgo amatpersonu. Šajā problēmā būtu steidzami jāatrod efektīvs risinājums. Kaut arī amatpersonas tiek atbrīvotas no kriminālatbildības tad, ja pašas atzīstas kukuļošanā, būtu naivi paļauties, ka tās vairumā atzīs savu korumpētību kādā konkursā valsts pasūtījumam. Naivi, jo Latvijas politikas morāle vēl nav tādā brieduma stadijā.
E.Zvejnieks uzsvēra, ka nevajag, protams, visu arī pārspīlēt, sak, ņems padarīs bargāku sodu par korupciju. Prakse rādot tieši pretējo, soda bardzība nelīdz sasniegt vēlamo mērķi. Runājot vispār par soda veidu, kādu izvēlēties pret korumpētajām amatpersonām, liela daļa ekspertu atzīst, ka visefektīvākie šajā gadījumā būtu piespiedu sabiedriskie darbi, taču diemžēl Latvijā praktiski nav izstrādāts mehānisms, lai šāds soda veids darbotos.
A.Lieljuksis, runājot par noziedzīgo līdzekļu legalizācijas novēršanas problēmu un risinājumiem, bija visai tiešs un atklāts, sacīdams, ka viņam nav saprotama kavēšanās, piemēram, kaut vai tajā pašā dīzeļdegvielas kontrabandas lietā, tas ir, kālab netiek veikta izmeklēšana Valsts ieņēmumu dienestā, kur slēpjas pats vainīgais, kas devis kontrabandistiem licenci šīs dīzeļdegvielas ievešanai Latvijā. No A.Lieljukša teiktā varēja noprast, ka šeit ir iejauktas pārāk augstu stāvošas amatpersonas.
Faktiski visi preventīvie pasākumi nokļūst strupceļā, kad korumpētas tiek tieši augstu stāvošas valsts amatpersonas, kuras ar savu pieeju ļoti dažādiem resursiem var izkrāpt no valsts maciņa neiedomājamas summas.
Arī A.Lieljuksis zināmu trūkumu korupcijas apkarošanā saskata tiesu darbībā, jo uz tiesāšanu rindā stāv septiņas «miljonu lietas», kurām ir saistība ar korupciju un valsts naudas piesavināšanos īpaši lielos apmēros, taču tās ir iejauktas starp daudzām ne tik nozīmīgām, un, protams, tiesnesis ķersies klāt mazāk nozīmīgo noziegumu atšķetināšanai, jo tāda nu ir cilvēka psiholoģija. Līdz ar to lielie noziegumi jau gadiem netiek tiesāti, jo, redz, lielāka uzmanība ir jāpievērš dažnedažādu piparbodīšu īpašniekiem, kamēr īstie «šeftmaņi» izvairās no atbildības.
Rodas iespaids, ka varas institūciju cīņa pret korupciju vēl joprojām izpaužas visādu koncepciju un apakškoncepciju apstiprināšanā, aizmirstot par rīcību. Ne tik bieži dzirdams, ka Korupcijas apkarošanas padome vai, piemēram, Finansu policija būtu atklājusi kādu milzīga mēroga korupciju kādā valsts institūcijā. Varētu domāt, ka Latvijā tādas korupcijas nemaz nav, tomēr tas, ka pēc starptautiskās pretkorupcijas organizācijas «Trasperency International» 1999. gada pētījuma Latvija pasaulē ieņem 57. vietu pēc korupcijas līmeņa, neliecina par šāda uzskata patiesumu. Pagaidām Latvijā cīņa pret korupciju aprobežojas ar institucionālās un tiesiskās bāzes izveidi. Ar to ir par maz, lai iznīdētu korumpētību «balto apkaklīšu» vidū. Sabiedrība gaida reālus rezultātus.
Mārtiņš Kaprāns, LLU Humanitārā institūta students
