“TIEŠI LAIKĀ. Dizaina stāsti par Latviju”. Varbūt kāds no lasītājiem izstādi ar šādu nosaukumu aplūkoja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā? Ja jā, tad kopīgi varam atsaukt atmiņā dažus piemērus, ja nē, tad izstādi vairs nav iespējams redzēt, jo pirms pāris nedēļām tā slēgta. Izstāde bija viena no pasākumiem, kas ierindojās pagājušā rudens nozīmīgāko aktivitāšu vidū. Tā tika veidota Latvijas valsts simtgades pasākumu kontekstā.
Izstāde bija mērķtiecīgs Latvijas dizaina pārskats, sākot no latviskā meklējumiem etnogrāfijā, kur tieši laikā bija tādi meistari kā Ansis Cīrulis un Jūlijs Madernieks, un beidzot ar jaunāko veikumu dizainā. Ejot tālāk, skatītājs tiek vests mūsdienu virzienā, kur telpas viducī iekārtotā atsevišķā telpā gozējās jaunā dizainera Germana Ermiča inovatīvā stikla mēbele. Ansi Cīruli var dēvēt par pirmo latviešu dizaineru estētu, bet par Germana darbiem var teikt – tie ir smalku toņu un tehnoloģijas sintēzes rezultāts. Miniatūrais “Minox”, Rīgas Porcelāna rūpnīcas kafijas servīze, kas padomju laikā bija vai katrā mājā, daži iespieddarbi no smalkās grāmatu izdevniecības “Zelta ābele”, trīsritenis “Spārīte” un citi mums zināmi un pierasti priekšmeti un lietas.
Tieši laikā tikko noklausījos lielisku dizaina lekciju kursu, sākot no dizaina bērnības līdz mūsdienām, ko lieliski veica jauna dizaina domātāja, lektore un publiciste Jeļena Solovjova. Tikai viņas stāsts bija par dizaina vēsturi kopumā, ne Latvijas dizainu.
Jau no pirmajām lekcijas tēmām sapratu, ka viņas informācijas smelšanās avots ir bijis plašāks, nekā šeit ierasts. Viņa ir studējusi Milānas Politehniskajā universitātē un ir diplomēta dizainere. Lektores dzīvais un piemēriem blīvais stāstījums sakārtoja manu fragmentāro dizaina vēstures ainu vienā veselumā. Un rezumē ir šāds: dizains risina katra laikmeta un tā brīža uzdevumus, kas ir visapkārt. Vai zināt, kad radies visiem tik ļoti pazīstamais veļas knaģis no koka? Es nebiju aizdomājusies par tik pierastu priekšmetu saistībā ar dizainu. Tā ierašanās dizaina pasaulē notika ap 1850. gadu, un tā arī neviens uzvārds pie šī tik noderīgā un elementārā priekšmeta nav pierakstīts. Vēsturi iespējams pārskatīt turpu šurpu, un var redzēt, ka liela daļa progresīvi domājošo dizaineru, uztaustot problēmu un radot tās risinājumu savā laikā, paliek nesaprasti. Taču pēc 50 gadiem vai vairāk viņu radītais dizaina priekšmets sāk pastāvīgu dzīvi bez autora klātbūtnes. Arī minētajā izstādē par Latvijas dizainu redzējām savulaik lietojamus priekšmetus, kas šodien jau ir mūsu dizaina ikonas.
