Savās mājās Bezvainīgās Jaunavas Marijas katedrāles kūrijas namā 17. februāra svētdienas rītā mūžībā aizgāja daudzu cienītais bīskaps Antons Justs. Viņu augsti godāja par Ekselenci. Atbilstoši tam A.Justu guldīs zemes klēpī nevis kapos, bet gan pie katedrāles.
Aizgājēja personībā bija daudz cilvēciskas sirsnības, kas arī paliek sirdīs. A.Justs piedzima 1931. gada 22. novembrī Latgalē, Varakļānu pagasta Šķēļu sādžā. Otrā pasaules kara beigās viņa ģimene bēga uz Vāciju. 1949. gadā, pateicoties bīskapam Boļeslavam Sloskānam, A.Justs ieradās Beļģijā un iestājas Senttronas Klasiskajā ģimnāzijā, ko ar izcilību beidza 1953. gadā. Mācības viņš turpināja Luvēnas Tomistiskās filozofijas augstākajā institūtā, kuru ar uzslavu, iegūstot licenciāta grādu, absolvēja 1957. gadā. No 1958. līdz 1962. gadam studēja Insbrukā Austrijā, kur ieguva licenciāta grādu teoloģijā. Priestera kārtā A.Justu iesvētīja bīskaps B.Sloskāns 1960. gadā.
Savas dzīves aprakstā bīskaps minējis, ka par kalpošanu Dievam viņš izšķīries jau bērnībā deviņu gadu vecumā, kad vēl dzīvoja dzimtenē. Toreiz mazais Antons bija smagi saslimis. Tad arī viņš sev apsolījis: ja Dievs atļaus dzīvot, tad kalpos Jaunavai Marijai visu mūžu. Vēlāk, jau kalpojot Jelgavā, bīskaps atcerējās, ka 1945. gada janvārī bēgļu kolonnā kopā ar ģimeni gājis pa šauru zemes strēli starp Gdaņskas līci un Baltijas jūru. Toreiz bēgļi vairākkārt apšaudīti no kara lidmašīnām, daudzi nevainīgi cilvēki krita, tomēr Justu ģimene laimīgi sasniedza mērķi. “Tas droši vien bija tāpēc, ka tu biji izlēmis kļūt par priesteri,” toreiz sacījusi māte.
Kļuvis par garīdznieku, 30 gadu A.Justs nokalpoja ASV, kur deva stiprinājumu un ieguva lielu cieņu trimdas tautiešos sešās draudzēs. Drīz pēc Latvijas valsts atjaunošanas 1992. gadā pēc kardināla Jāņa Pujata aicinājuma A.Justs atgriezās Latvijā. Sākumā viņš šaubījies, vai ir tam gatavs. Tad emeritētais bīskaps Jānis Cakuls, rosinot izlēmību, teicis: ”Kad būsi gatavs, tad varbūt tu vairs nebūsi mums vajadzīgs.”
Tūlīt pēc atgriešanās viņš sāka kalpot Rīgas metropolijas garīgajā seminārā, 11 gadu – no 1994. līdz 2006. gadam – bija tā rektors. Līdztekus 1996. gadā A.Justs jau kā bīskaps uzņēmās jaundibinātās un no 58 draudzēm sastāvošās Jelgavas diecēzes vadību. Par bīskapu A.Justu konsekrēja pāvests Jānis Pāvils II Zvaigznes dienā 1996. gada 6. janvārī Romā, Svētā Pētera Bazilikā.
Par Jelgavas diecēzes bīskapu A.Justs kalpoja līdz 2011. gadam, kad, sasniedzot 80 gadu vecumu, ieguva emeritētā bīskapa titulu. Šajā amatā viņu nomainīja bīskaps Edvards Pavlovskis.
2010. gadā A.Justa priesterības 50 gadu jubilejā Jelgavas diecēzes kūrija izdeva grāmatu “Ceturtā zvaigzne”. Tajā ietverta draudzes locekļa arhitekta Venta Grietēna pateicība, ka ar bīskapa atbalstu izdevies pārvarēt dažādas dzīves grūtības un krīzes, izejot no tām nevis kā zaudētājiem, bet gan kā uzvarētājiem. Savukārt no draudzes locekļa mūziķa Jāņa Keiča ir stāsts par to, ka līdz ar A.Justu Jelgavā ieskanējās jauniešu kustība, ekumenisms, sapratnes veicināšana starp kristiešiem. Bīskaps iedibināja tradīciju gada sākumā, kad Ziemassvētkus nosvinējuši arī pareizticīgie, pulcināt draudzes Baltajā mājā dažādu konfesiju garīdzniekus, uzņēmējus, pašvaldību darbiniekus, politiķus, pedagogus, juristus un arī trūkumcietējus. Savulaik Ziemassvētkos un Lieldienās A.Justs sveica arī “Zemgales Ziņu” lasītājus.
Jelgavas katoļu draudzes svētdienas skolas vadītāja Marija Ruščaka stāsta, ka līdz pēdējam, kamēr vien spējis, bīskaps centies būt sabiedrībā, turējis Svētās Mises. Viņa kalpošanas prioritāte bijusi jaunieši, bērni un veci cilvēki. “Rietumu un Austrumu materiālisms piedāvā, ka viss, kas cilvēkam nepieciešams, ir manta, bet dvēseles izaugsmi var atstāt novārtā. Būsim zemes sāls un iedosim “ticības garšu” mūsu bērnu un mazbērnu paaudzei! Iesim baznīcā paši vedīsim tur arī savus bērnus… Lai Dievs svēta mūsu bērnus, mazbērnus, jauniešus un studentus!” A.Justs rakstīja grāmatā “Ceturtā zvaigzne”.
