Februāris Latvijā parasti nav iecienītākais mēnesis, jo ietērpies dažādu laikapstākļu sajaukumos. Slāpes pēc pavasara strauji aug, un organismam sāk pietrūkt saules un citu dabīgo vitamīnu. Par laimi, tas ir īsākais mēnesis, un to vēl iespējams samazināt, dodoties saules meklējumos kādā siltākā zemes nostūrī. Viens no pateicīgākiem un maciņam draudzīgākiem galamērķiem ir Spānija. Arī mūsu ceļojuma izvēle krita par labu Spānijas dienvidu galam, precīzāk – Andalūzijai. Vidusjūras piejūras klimats un Sjerranevadas (Sierra Nevada) kalnu grēdas klimatu dara krietni maigāku, un saule spīd 300 dienu gadā, vismaz tā solīja informatīvie bukleti un citi Andalūziju slavinoši apraksti. Protams, jārēķinās, ka februārī mēdz būt vairāk nokrišņu.
Malagas izpēte
Mugursomām nopakoti, plānās vējjakās un ērtās botās ietērpti, steidzāmies uz lidostu. Bija ļoti apmācies, un no gaisa krita kaut kas starp ledainu lietu un baltām sniegpārslām, tāpēc doma par ceļojumu šķita lieliska. Vakarā jau Malagā nāsīs varējām ievilkt krietni siltāku gaisu (pēc grādiem – plus 16). Uzreiz jāmin, ka visus maršrutus un apskates vietas pielāgojām tā, lai var piekļūt ar sabiedrisko transportu vai kājām, jo auto izīrēšana šoreiz nebija mūsu plānos.
Andalūzijas apgabalam ir ļoti bagātīga vēsture – pirmie iedzīvotāji bija ibērieši (ķeltu izcelsmes tauta), tad to apdzīvojuši feniķieši, grieķi, vēlāk tā nonāca Romas impērijas paspārnē. Pēc impērijas sabrukuma apgabalu pārņēmuši vestgoti (vandaļi un izlaupītāji, kas nežēlīgi izturējās pret pamatiedzīvotājiem), bet pēc tam garus gadus (8.–15. gs.) spāņu vēsture mijās ar mauriem jeb viduslaiku musulmaņiem. Mauru laikā Andalūzija arī ieguva savu nosaukumu no arābu apzīmējuma “Al-Ándalus”, tikai tad šī teritorija bija krietni plašāka, ieskaitot lielu daļu pašas Spānijas un Portugāles. Tādēļ visā reģionā sastopams ļoti daudz arābu izcelsmes pieminekļu un vēsturisko objektu, papildinot spāņu kultūru un atgādinot tās vēsturi.
Mūsu ceļojuma pirmā diena tika veltīta Malagas izpētei. Pilsēta atrodas Saules krasta (Costa del Sol) piekrastē un ir mākslinieka Pablo Pikaso un aktiera Antonio Banderasa dzimtā pilsēta. Plus 17 grādu, bet mākoņains un ļoti vējains. Bija ātri jāiemācās saģērbties kārtās, lai var uzvilkt ko siltāku vējā un nomest lieko, tiklīdz uzspīd saule. Apģērbu daudzveidība plaša – sastapām gan tūristus, kuri spītīgi staigāja šortos, zilām kājām nosaluši, gan pašus spāņus, ietuntulējušos ziemas jakās un zābakos. Atgriežoties pie Malagas – dienvidnieciskais palmu šarms katrā ielā mijas ar vēsturisko mantojumu no ievērojamām katedrālēm līdz modernām viesnīcām un rūpīgi kā ar šķērēm izkoptiem parkiem. Februāris arī ir laiks, kad daudzi augi ver vaļā savus ziedus, tādēļ krāšņumu, svaigi zaļu zāli un pavasara sajūtu viegli noķert.
Pirmais mūsu pieturpunkts – Atarazanas tirgus (Mercado Central de Atarazanas), kas ar pārtraukumiem darbojas jau kopš 1879. gada. Tirgū pieejamas svaigas jūras veltes, augļi un dārzeņi, sieri, olīvu kalni, un pārdevēji aicina nogaršot ikkatru produktu. Iespaidīga ir arī pati tirgus ēka, kas vairāk atgādina katedrāli, nevis tirgu. Pēc tam nirām dziļāk pilsētas centrā, maldījāmies šaurajās ieliņās, devāmies garām Malagas katedrālei, kuru raksturo baroka, renesanses un gotikas elementi. Katedrāli sāka celt 16. gadsimtā uz mošejas drupām. Diemžēl iekļūšana katedrālē ir tikai noteiktos laikos, un mums nebija vēlmes gaidīt. Otrpus katedrālei pavērās skaists, iekopts dārzs un apelsīnu koki ar koši oranžiem augļiem zaros.
Ap pulksten vienpadsmitiem pēkšņi pilsēta strauji sāka piepildīties ar cilvēkiem, rīta stundās to ir daudz mazāk un izstaigāt visu var ātrāk. Ejot Pikaso muzeja virzienā, aplūkojām Romiešu teātri jeb to, kas palicis no tā pāri. Nonācām līdz mauru rezidencei Alcazaba, kas savienota ar Gibralfaro kalnu un kurā atrodas Gibralfaro pils. Abas celtnes būvētas ap 11. gadsimtu. Mūsdienās iespējams bez maksas uzkāpt 142 metrus augstajā kalnā, tikai kāpiens ir diezgan stāvs pat rūdītākam sportistam. Bet tajā noteikti jāuzkāpj! Ceļš ved caur priežu un eikaliptu stādījumiem, kuros bieži var sastapt vāveres, kas ir pieradušas pie cilvēkiem un meklē kādu našķi. No kalna vidusdaļas jau paveras skaists skats uz pilsētu, kā arī uz iespaidīgo 1874. gadā celto La Malagueta buļļu cīņu arēnu, kur vēl arvien no aprīļa līdz septembrim notiek cīņas. Andalūzija tiek uzskatīta par buļļu cīņu dzimteni, tādēļ arēnas ir teju katrā pilsētā.
Pēc pusdienām parādījās arī saule un laiks kļuva krietni siltāks. Aidā, uz vienu no daudzajām pludmalēm – Malagueta! Vējš pie pludmales milzīgs. Mazliet pastaigājuši gar jūru, garām modernai laivu piestātnei devāmies līdz SOHO kvartālam, kas slavens ar ielas mākslu. Uz gandrīz katra ēkas stūra var atrast pa kādam mākslas darbam, tiešām mākslas darbam, nevis kārtējam flakoniņu krāsas ķēpājumam (pa kādam jau arī bija). Tur redzami arī tāda ielu mākslinieka darbi kā Šepards Fairejs (Shepard Fairey), kas ir Baraka Obamas “Hope” plakāta izveidotājs. Nonācām pie CAC (Contemporary Art Museum) jeb laikmetīgās mākslas muzeja, kurā bez maksas var aplūkot mūsdienīgu mākslinieku darbus.
Pārgājiens karaļa takā
Otrā diena. Izbraucām no Malagas uz El Chorro ciematiņu, lai pastaigātu pa karaļa taku jeb (El Caminito del rey). Šī taka veidota kā kādreizējā hidroelektrostacijas strādnieku taka uz darbu. Nosaukums radies par godu karalim Alfonso XIII, kas šo ceļu 1921. gadā atklāja, aicinot turp doties pārgājienā. Šī taka uzskatāma par vienu no bīstamākajām Eiropā, jo stiepjas gar klints malu 100 metru virs aizas. Pēc vairākiem traģiskiem gadījumiem 2015. gadā tā atjaunota, pārveidota par drošu un ir pieveicama jebkura vecuma cilvēkam, kuram nav bail no augstuma. Skati iespaidīgi, bildēties gribas uz katra stūra. Laiks arī lutināja, un kopumā bija ļoti silta diena. Vienīgi, atrodoties 100 metru virs aizas, pūta spēcīgs vējš, kas radīja grūtības un bailes pārvietoties šaurākos celiņos, mazs posms lielā vēja dēļ pat bija slēgts, bet tas nekādi nemazināja šīs vietas iespaidīgumu. Lai apmeklētu taku, iepriekš obligāti jānopērk biļetes, jo uz vietas to izdarīt nevar, pat nesezonā.
Vakarpusē Malagā saule turpināja lutināt un vēlreiz devāmies uz Gibralfaro kalnu, lai noķertu saulrietu un apskatītu pilsētu no augšas tumsā. Šajā dienā izjutām Spānijas īsto sauli un ieguvām sarkanus vaigus.
Trešā diena. Rīts vēl mazliet Malagā. Ārā silts un saulains jau no paša rīta (ap plus 19 grādiem). Kā vēlreiz neaiziet līdz pludmalei! Malagā ir lieliska iespēja izīrēt elektriskos skrejriteņus, kurus ar aplikāciju telefonā izīrē, paņem no vienas vietas un pēc tam, reģistrējot kartē, var atstāt jebkur citā vietā pilsētā. Gar pludmali stiepjas garš pastaigu celiņš, kurā arī izbraukājāmies ar skrejriteņiem. Bijām jau izģērbušies līdz krekliņiem un alkām pēc šortiem un iešļūcenēm – tieši tik karsts ir saulainā dienā Malagā.
Pēc pusdienām bijām gatavi doties uz nākamo pilsētu – Marbellu. Ceļojuma plānošanas laikā mazliet bažīgi raudzījāmies uz šo pilsētu, jo tā tiek uzskatīta par vienu no ekskluzīvākajiem, aristokrātiskākajiem un stilīgākajiem vasaras kūrortiem Eiropā un tieši šeit atpūšas kinozvaigznes, karaliskās ģimenes un biznesa elite. Tā kā mēs abi esam vairāk dabas bērni un mierīgu pilsētu cienītāji, baidījāmies, vai patiks, bet Marbella atradās labā vietā, lai tālākais ceļojums ritētu pēc plāna. Un, izrādās, nevar ticēt visam, kas rakstīts, pirms neesi pārbaudījis pats. Iespējams, sezonā Marbellā ir cits skats, bet februārī jauki. Krietni mazāka par Malagu, attiecīgi mazāk cilvēku, pilns ar dienvidnieku raksturīgajām šaurajām ieliņām. Un cik daudz zaļumu un augu! Jau tā šaurās ieliņas piepildīja neskaitāmi puķupodi, pār balkoniem vēlās nokarenu augu izvirdums, pie baltajām sienām daudzviet izkarināti zilas un sarkanas krāsas puķupodi, kas pilsētu padarīja ļoti krāsainu un bērnišķīgi nebēdnīgu. Nevarēja nepamanīt arī spāņu lielo ticību – gandrīz katrā logā pa kādai svētlietai. Pilsētas centru iespējams izstaigāt ātri, iemūžinot skaistās ieliņas. Nesteidzīgi virzoties uz piekrasti, priecājāmies par pilsētas parkiem, konkrēti par Parque de la Alameda, kur no rakstainām flīzēm izveidoti soliņi, kā arī pats parks viscaur izklāts ar marmora flīzēm, piešķirot tam neierastu skatu. Izejot cauri Salvadora Dalī veidotu skulptūru alejai, nonācām līdz piekrastei, kur varēja izjust kūrorta atpūtnieku noskaņas. Nakts dzīve šeit noteikti krāšņa, jo ir vairākas jahtu piestātnes, pie kurām izveidotas terases ar skatu uz jahtām un citiem ūdens transportlīdzekļiem, bet zem terases pilns ar klubiem un bāriem. Diena bija diezgan karsta, un piekrastē saule siltumu izslāpušos latviešu bērnus spēcīgi karsēja. Mūsu mērķis bija nonākt līdz koka laipai, kas kādu gabaliņu stiepās jūrā, tāpēc devāmies tālāk gar palmu ieskautu piekrasti, kur vienā pusē šalkoja jūra, bet otrā pusē mudžēja no bāriem un rosības. Vietām pa kādam tukšam bāram, kas vēl nestrādāja, jo taču sezona, bet mums tas patika, jo mazāk cilvēku un zemākas cenas. Laipa patiesībā nebija nekas īpašs, bet saulriets ūdeni un debesis iekrāsoja visu veidu koši zilos toņos un viļņiem “uzsedza” zeltainu putu sedziņu. Lielisks Valentīndienas noslēgums!
Kalnu izaicinājums
Ceturtā diena. Ceļojums jau apmēram pusē, un piemeklējis pirmais nogurums. No rīta arī laiks apmācies, pat šķiet, ka varētu līt. Apmācies laiks nederēja, jo dienas plānā bija kāpt Sjerrablanka (Sierra Blanca) kalnu grēdās, kur ir daudz dažādu grūtības pakāpju kalnu taku. Uzmanību piesaistīja (La concha) virsotne, par ko biju izlasījusi vairākus rakstus (vēlāk gan noskaidrojās, ka ne gana). Šī izrādījās ceļojuma smagākā diena, bet noteikti skaistākā – tā, kura tiks atstāstīta simtiem reižu. Un, ja būtu jāizvēlas kaut ko mainīt, es droši vien neko nemainītu, ja nu vienīgi izraudzītos piemērotāku apģērbu.
Papētot laika ziņas, sapratām, ka neko diži grozīt plānos nevaram – vai nu kāpjam šodien, vai nekāpjam vispār. Ar sabiedrisko transportu ir diezgan sarežģīti nokļūt līdz takas sākumam. Aizbraucām līdz tuvākajam ciematam, no kura bija jānokļūst līdz “Refugio de Juanar” viesu namam. Palūdzām šoferim, lai izlaiž mūs nedaudz aiz ciematiņa (šoferis nesaprata angļu valodu, bet spāņi nepazīst valodas barjeras un ātri sameklē veidu, kā sazināties), un tad tālāk bija jāiet seši kilometri, kas šķita tīrais nieks. Seši kilometri it kā nav daudz, bet tā nav pastaiga pa taisnu ceļu, visu laiku sanāk kāpt mazliet slīpumā, turklāt laiks arī kļuva tikai sliktāks, kas situāciju krietni saspīlēja. No gaišās puses – ceļš skaists, kalniem ieskauts un mierīgs, daba mums ir mīļa, tāpēc tas mūs glāba.
Pēc apmešanās viesu namā sekojām norādēm uz “La concha”. Šķita, ka tālāk norādes viegli sapratīsim, bet nokļuvām vietā, kur uz visām četrām pusēm iet savs ceļš un ir tikai takas nosaukums, nevis galapunktu rādītāji. Tikai ar trešo mēģinājumu nonācām pareizajā takā un, izejot cauri olīvlaukam, beidzot ieraudzījām pirmo norādi uz virsotni. Prieks, un uzreiz naskāks solis, bet ne uz ilgu laiku, jo norādes ir diezgan neprecīzas, turklāt bijām zaudējuši ļoti daudz laika. Ceļš cauri mežam, tad pa akmeņainiem krāvumiem, cauri krūmiem, diezgan mežonīgs. Liels mīnuss spāņiem – norādes, jo samērā grūti saprast ceļu un vai vispār virzījāmies pareizi. Uzkāpjot aptuveni pusē, ietināmies milzu miglā un dūmakā, šķita diezgan bezjēdzīgi iet tālāk, bet vēl bezjēdzīgāk – atpakaļ. Ar asarām acīs biju gatava doties atpakaļ, bet mans kompanjons bija spītīgs par mums abiem. Ik pa mirklim migla izklīda un varēja nedaudz saskatīt elpu aizraujošus skatus, bet laiks noteikti nebija pateicīgs kalnos kāpšanai. Kad tikām pāri kalnam, skats kļuva gaišāks, uzspīdēja pat pa kādam saules staram, bet sapratām, ka kāpiens būs vēl grūtāks, jo nu jau burtiski jāložņā pa klintīm, vietām piesietas ķēdes, pie kurām pieturēties, lai nenokrīt lejā. Tā ložņājām pāri vienam pakalnam, otram, bet gala kā nebija, tā nebija. Pat sastapām kalnu kazas. Ik pa mirklim mākoņu sega izklīda, ļaujot iemūžināt pa kādam skatam, arī saule palutināja. Pašā spicē laiks atkal iegriezās ar stipru vēju, bet bija arī norādes līdz pašai virsotnei – vēl 500 metru. Tie bija skarbi 500 metru, un lasītais, ka no virsotnes skaidrā laikā pat var redzēt Gibraltāru un Āfriku, protams, izpalika, jo kādā mirklī knapi redzēju tālāk par savu degungalu. Tomēr sasniegtā virsotne bija vārdos neaprakstāms notikums, sākām izprast, kāpēc cilvēki riskē ar dzīvību, lai kāptu kalnos. Tagad tikai nācās sameklēt otru taku, kas veda uz Istán ciematu lejā, jo pa šo pašu ceļu doties atpakaļ galīgi negribējām. Atradām norādes, marķējuma bija krietni vairāk, bet ceļš – uz pusi stāvāks un viscaur tikai kāpelējams pa akmens krāvumiem. Toties šajā kalna pusē saule mums nolēma pievienoties, varēja izšķirt krāsas, viss nebija tikai pelēkos toņos. Lejup kāpiens bija daudz smagāks, bet neaprakstāmi skaists. Visu situāciju sarežģīja tikai tas, ka vakars ļoti strauji tuvojās, un galvā sākām atkārtot izdzīvošanas pamatprasmes. Ciematiņu varēja redzēt jau no pašas augšas, bet taka veda līkločus cauri pakalniem, katrs nākamais šķita, ka būs lejupceļš, bet nē – atkal taka iegriezās atpakaļ dziļāk kalnā un uz nākamo izcilni. Saule jau sāka rietēt, skats, protams, visa šī kāpiena vairāk nekā vērts. Uz mirkli pat atļāvāmies aizmirst par laiku, uzēdām līdzpaņemtos gardumus un vienkārši baudījām dabas varenību un spēku. Ciematiņā ieradāmies pilnīgā tumsā, nesaprotot pat, kur jāiet un vai vispār kursē autobuss uz Marbellu. Internetā sameklējām, ka pēdējais autobuss ir pēc piecām minūtēm, bet mums nebija ne jausmas, kur ir stacija. Par laimi, ciemats bija faktiski ar vienu galveno ielu. Kaut kādu izdzīvošanas instinktu mākti, sagrabinājām pēdējos spēkus un skrējām, ko kājas nes. Paspējām. Un neglābjams atvieglojums mūs pārņēma.
Kopā bijām pieveikuši 28 kilometrus, dienu sākām pulksten 12 un beidzām 19.45. Taka no kalna virsotnes līdz ciematiņam norādīja 4,9 kilometrus. Bija jāsmejas, jo noteikti nebija tik maz. Bet, kā jau teicu, tas bija smagākais un arī skaistākais pārgājiens, kur nenokļūst kurš katrs, un ar mašīnu tādus skatus ieraudzīt nevar.
Turpinājums nākamajā numurā
