Noslēgums.
Sākums iepriekšējā numurā
Turpinot skrējienu cauri Andalūzijai, bija pienākusi piektā diena. Ceļojums tuvojās noslēgumam – piedzīvojumu un iespaidu bagāža jau vēlās pāri malām, bet plānā bija apmeklēt vēl pāris iespaidīgus galamērķus. Bija silts rīts, saule mijās ar mākoņiem, mākoņi gan šajā rotaļā dominēja. Mūsu piektās dienas mērķis bija aizbraukt līdz pašam dienvidu galam – Gibraltāram. Skolas laikos šis zemes pleķītis, kura platība ir vien 6,8 kvadrātkilometri, vairākkārt pieminēts, jo tā teritorija ir Apvienotās Karalistes pakļautībā, nevis Spānijas, kā tas sākumā varētu šķist.
Līdz pēdējam magotam
Cerību pilni un mazliet satraukti devāmies pusotras stundas braucienā uz Gibraltāru, no kura varot redzēt Āfriku. Starp abām šīm pasaules daļām atrodas jūras jeb Gibraltāra šaurums, mazākais attālums starp Eiropu un Āfriku ir vien 13 kilometru, turklāt tas savieno Vidusjūru un Atlantijas okeānu. Gibraltārs eksistējis jau antīkajās grieķu leģendās – šeit atradies viens no Herkulesa pīlāriem (otrs – Āfrikā), un tika uzskatīts, ka aiz šiem pīlāriem, kas veidoja vārtus, tālāk atrodas pasaules mala. Teritorijas izdevīgās atrašanās vietas dēļ to daudzi gribējuši iekarot. Kādreiz Gibraltārs piederējis Andalūzijai un sākumā bijis mauru pārvaldībā, tikai ap 15. gadsimtu to pārņēma spāņu karaspēks. Pateicoties tieši mauriem, Gibraltārs arī ieguva savu nosaukumu. Ieņemot teritoriju, par godu karavadonim Tarik ibn Zijad viņi to nosauca par Tarika klinti. No Andalūzijas tas atdalīts 18. gadsimta sākumā, kad to pārņēma britu karaspēks. Spāņi (un ne tikai) vairākkārt vēlējušies šo teritoriju atgūt, bet britiem izdevās noturēt savu pārspēku. Gibraltāra iedzīvotājiem 1967. gadā tika dota izvēles iespēja, bet viņi nobalsoja par palikšanu Apvienotās Karalistes paspārnē, kas savukārt vēl vairāk saasināja attiecības starp Spāniju un Gibraltāru, un 17 gadu robeža starp abām teritorijām bija slēgta.
Mūsdienās robeža ir atvērta, sniedzot iespēju ātri no Spānijas nokļūt Apvienotās Karalistes teritorijā. Robežu šķērsojam kājām, un tas aizņem burtiski minūti, jo dokumentus pārbauda diezgan pavirši, arī rindu nav. Gibraltārā pirmais pārsteidz lidlauks. Ir jāšķērso lidmašīnu skrejceliņš, lai tiktu tālāk Gibraltārā. Ja lidmašīna paceļas vai nolaižas, tad, protams, satiksme tiek apturēta, un gājējiem, autovadītājiem ir iespēja redzēt lidmašīnas nosēšanos vai pacelšanos tuvplānā.
Gibraltārā ir atviegloti nodokļu nosacījumi, piemēram, netiek iekasēts PVN, kas preces padara krietni lētākas. Ceļojuma laikā bijām novērojuši, ka spāņiem brokastis nav svarīgākā ēdienreize. Pārsvarā līdz 12, ja kāda vieta, kur paēst, vispār bija atvērta, tad vienīgais, ko varēja dabūt, bija saldas bulciņas. Savukārt Gibraltārā nobaudījām kārtīgas angļu brokastis, gan ne visai veselīgas, bet porcija milzīga – olas, ceptas desas, bekona šķēles un kartupeļu nageti, arī tostermaizes, pupiņas un tomāti.
Mūsu tālākais mērķis – izpētīt pašu Gibraltāra klinti un tās dabas rezervātu. Līdz dabas rezervāta “Upper Rock” ieejai var nokļūt kājām, ar mašīnu vai pacēlāju. Pašā teritorijā iespējams ieiet pa Mauru cietokšņa vārtiem, no pussalas dienvidu gala – pa Ebreju vārtiem, bet, ja izmanto pacēlāju, uzreiz nonākt klints augšā. Dabas rezervātā iespējams pārvietoties kājām vai izmantot ekskursiju autobusus, kas pieved pie visām galvenajām apskates vietām. Mēs sākam ceļu no teritorijas ziemeļu puses jeb no Mauru cietokšņa. Ieejot teritorijā, mūs sagaida pirmais pārsteigumu – magots. Magoti ir vienīgie savvaļas pērtiķu pārstāvji Eiropā, un tieši Gibraltārs ir vienīgā vieta Eiropā, kur tos var sastapt brīvā vidē. Magotu dzimtene ir Atlasa kalnu reģions Marokā, Alžīrā un Tunisijā. Ir vairākas leģendas, kā magoti nokļuvuši Gibraltārā, bet ticamākā versija – tos atveduši mauri, kad tie sāka ierasties Eiropā. Ir izveidojies ticējums, ka Gibraltārs piederēs britiem tik ilgi, līdz tajā būs dzīvs pēdējais magots.
Koncerti alā
Pats mauru cietoksnis ne ar ko īpaši neizceļas, vien tik daudz kā vēstures liecība. Kāpjot augstāk kalnā, nokļūstam pie nocietinājuma tuneļiem (Great Siege tunnels), kas izveidoti klintī un kalpojusi kā spēcīga aizsardzības sistēma uzbrukumu laikā. Šie tuneļi sākumā kalpojuši munīcijas transportēšanai un uzglabāšanai. Tuneļiem sākotnēji nebija ambrazūru, vien nelielas spraugas ventilācijas vajadzībām, bet ar laiku tos sāka izmantot pretinieku karaspēka apturēšanai, ventilāciju spraugas tika izmantotas šaušanai pa pretinieku, tā ka tie nesaprata, no kurienes nāk uzbrukums. Nākamajos gadsimtos tuneļu sistēmas turpināja plesties, tajos ierīkoja militāru pazemes kompleksu ar vairākiem tuneļiem, noliktavām, komandpunktiem un sakaru sistēmām. Kompleksa kopējais garums pārsniedza 50 kilometru.
Pie nocietinājuma tuneļu ieejas paveras skaists skats uz Gibraltāra ziemeļu daļu, Spānijas Lalinejas (La Linea) pilsētu un lidlauka skrejceliņu, kas stiepjas pāri robežai. Kāpjot uz augstāko klints punktu, manām trīs magotus draiski spēlējamies uz kāpnēm, lecot no koka uz koku, tad atkal cīnoties uz kāpnēm. Esam brīdināti, lai uzmanāmies, kad viņi tā dara, jo tad tie var būt agresīvi. Pašā klints augšā izkāpj tie, kas izvēlējušies braukt ar pacēlājiem. Tur pērtiķu ir vēl vairāk! Tie lēkā pa mašīnām, dauzās, sastopam arī pērtiķu mazuļus. Pavisam jaunie pielipuši pie vecākiem, tie, kas mazliet paaugušies, cenšas no tūristiem izprasīt našķus. Barot pērtiķus ir stingri aizliegts, par to var uzlikt 500 mārciņu lielu sodu. Pašā augšā ir no klints izvirzīta stikla platforma. Milzu vējš kļuvis vēl spēcīgāks un pūš nost no platformas, bet klintis un fonā rotaļīgus pērtiķus negadās redzēt bieži. Kāpjot augstāk, nokļūstam Douglas lookout ceļā, kur drosmīgie var uzrāpties pašā virsotnē un no abām pusēm apjūsmot klints varenību. Saulainā dienā un sezonā tur droši vien mudž no cilvēkiem, mēs bijām tikai divi vien, kādu mirkli apbrīnojot mātes dabas varenību.
Vēl viens aizraujošs apskates objekts ir Svētā Mihaila ala (Saint Michael’s Cave). Alas dziļums sasniedz 62 metrus, tā slavena ar interesantiem, lieliem stalaktītu veidojumiem. Lielākajā alas zālē izvietotas vairāk nekā 100 sēdvietas un tiek rīkoti koncerti un citi pasākumi, jo alā ir īpaša akustika. Arī alai piedēvēti vairāki nostāsti. Viens vēsta, ka tieši caur alu Gibraltārā nonākuši pērtiķi – tie ieradušies pa tuneli, kas savieno alu ar Maroku. Savukārt senie grieķi domājuši – tā kā ala atrodas netālu no Herkulesa pīlāra un šī vieta ir pēdējā pirms pasaules malas, tad tā ved uz pazemes valstību jeb elli. Mūsdienās ala ir izgaismota, gaismas mainās un dažkārt pat traucē izbaudīt gadsimtos radušos dabisko eleganci. Katrā alas nostūrī ir ko apbrīnot. Pie alas ieejas ir arī diezgan daudz pērtiķu, kas meklē pēc kāda tūrista, kurš kaut ko ēd. Arī mums atlika tikai nočabināt papīru, kad no visām pusēm uzradās pērtiķi, viens pat pārlēca pāri mašīnai. Sapratām, ka te ēšanas nebūs. Nonākot pie dienvidu gala izejas jeb Ebreju vārtiem (noguruma dēļ izlēmām izlaist vienu apskates objektu – Mediterranean Steps), mūs sagaidīja spoža saule un piemineklis minētajam Herkulesa pīlāram.
Saulainā Ronda
Sestā diena. Dienas plānā ir nokļūt Seviljā, bet pa ceļam apskatīt tik daudz pieminēto Rondu. Pēc laika ziņu prognozēm, dienai jābūt ļoti siltai, un jau no rīta spīdēja spoža saule, kas mūsu enerģijas izsīkstošās rezerves strauji papildināja.
Ceļš no Marbellas līdz Rondai ir skaists un vijas cauri kalniem. Pa ceļam atkal izbaudām Spānijai tik ļoti raksturīgos baltos ciematiņus, kas slēpjas katrā kalnu pakājē. Tālāk kalnu zaļumu sāk nomainīt mazliet izkaltušākas ainavas, krūmāji un pa kādām ganību baram. Rondā mums paredzētas tikai trīs stundas, tāpēc uzreiz uz galveno apskates objektu – Puente nueve jeb jauno tiltu. Īsumā par Rondu – tā izvietojusies uz divām augstām un stāvām klintīm, kas atdalītas ar Taho aizu. Vienā klints pusē – senā pilsēta, otrā – relatīvi jaunā daļa. Rondu uz klints dibinājuši mauri, pilsēta arī ilgstoši bija pēdējā mauru pārvaldītā vieta.
Saules ieskauti, apbrīnojam vareno un nozīmīgo tiltu. Tas ir ko vērts! Iekoptu lauku plašums paveras lejā no klints, un tilts iemieso sevī senu, varenu un ļoti nozīmīga objekta statusu. Apbrīnojami, ko cilvēki spējuši panākt tajos laikos. Ļaujamies aizmirst par plāniem un vienkārši staigājam gar klints malu. Lai gan nav sezona, tūristu ļoti daudz. Izdodas atrast vietu, kur var nokāpt lejā, un aplūkot tiltu no cita skatupunkta. Cik sīciņš ir cilvēks! Pastāv leģendas, ka Franko valdīšanas gados no tilta mesti aizā tie, kas nav paklausījuši vai kā citādi kaitējusī spāņu vadonim.
Kāpelējot pa šaurajām un stāvajām ieliņām, sasniegta Mauru karaļa pils (Casa del Rey Moro). Patiesībā šī ēka būvēta 1709. gadā, kad par mauru valdīšanu jau sen bija aizmirsts, bet tā tapusi vecas bagāta arāba mājas vietā, un tauta to tā nokristījusi. Otrpus aizai, pārejot pāri vecajam tiltam, nokļūstam vecpilsētā. Pie aizas plešas dārzs, kuru bez maksas var izstaigāt, aplūkot karaļa pili no otras puses, kā arī novērtēt veco tiltu (Puente viejo), kas arī ir gana iespaidīgs un mauru laikā bijis vienīgais, kas savienoja pilsētas daļas.
Klejojot pa veco pilsētu, valdzina baltās pēc mauru tradīcijām balsinātās mājas. Diena karsta, nogaršojām spāņu auksto zupu – gaspačo. Paredzēts saulītē vēl izbaudīt Sevilju, bet svētdienās autobuss kursē citādi, un nācās uzkavēties Rondā. Pasēdējām parkā, uzēdām saldējumu un pasauļojāmies. Bija arī laiks izstaigāt suvenīru veikaliņus un priecāties par rakstainajiem (ar arābu ietekmi) traukiem, kas Andalūzijā nopērkami ik uz stūra.
Seviljā aptuveni pēc divās stundām ieradāmies jau tumsā. Izkāpjot uzreiz jūtama pilsētas varenība un kāpēc tik daudzi bija ieteikuši šo vietu. Lai gan svētdienas vakars, pulka tūristu, bet galvenokārt ielas piepildīja paši spāņi – viņu skanīgās balsis bija dzirdamas visur.
Arhitektūra un flamenko
Septītā diena. Laika ziņas vienīgo dienu divu nedēļu laikā solīja lietu. Gribējās iepriekšējo dienu +21 grādu siltumu, bet visu nevar gribēt. Dienu sākām ar Triānas kvartālu. Šajā kvartālā atrodas keramikas veikals/muzejs, kurā var gan iepazīties ar keramikas vēsturi Seviljā, gan iegādāties traukus, bet diemžēl pirmdienās šī mazā Andalūzijai raksturīgās keramikas paradīze ir slēgta. Pie pašas upes slejas Zelta tornis (Torre del oro), kas kādreiz kalpojis kā sargtornis, tagad apmeklētājiem iespējams uzkāpt tā augšā un aplūkot pilsētu. Pirmdienās daudzi muzeji un apskates vietas ir bezmaksas, bet noteiktos laikos vai iepriekš reģistrējoties. Zelta tornis ir bezmaksas visu dienu. Savukārt Spānijas laukumā (Plaza de España) jāapbrīno katrai lielākajai valsts pilsētai veltītā keramikas flīžu mozaīka. Flīžu mozaīkas izvietotas gan uz tilta, gan uz tilta un pils margām un atrodamas arī pils terases griestos. Vareni, grezni un ļoti krāsaini! Seviljā un vispār Andalūzijā ļoti izplatītas ir flamenko dejas, uz katra stūra var redzēt pa kādam dejotājam, katrā suvenīru veikalā iegādāties flamenko tērpus vai vismaz tajos nofotografēties. Arī Spānijas laukumā uzstājas flamenko dejotāji, priecējot ar iespaidīgiem deju ritmiem un degsmi.
Pilsētas centrā pārvietoties sanāk diezgan lēni, jo uz katra stūra ir pa kādai elegantai ēkai, skaisti izdekorētam balkonam vai citam mākslas darbam. Sevilja sevī iemieso senumu, centrā ir daudz vēsturisku ēku, protams, tās ir atjaunotas, bet atjaunotas ar cieņu pret vēsturisko mantojumu. Arhitektūras cienītājiem te noteikti būtu ko darīt vairākas dienas. Seviljas katedrāle ir vēl viens arhitektūras šedevrs. Tā ir lielākā viduslaiku gotiskā katedrāle Eiropā, celta, pārbūvējot mošeju. Turpat netālu atrodas arī Seviljas alkazars (Reales Alcázares), kas popularitāti guvis pēc seriāla “Game of Thrones” (“Troņu spēles”), kura vairākas ainas filmētas tieši šajā ēkā. Tā ir mauru būvēta ēka Spānijas karalim. Ēkā un pagalmā iespējams tikt tikai ar biļetēm, pirmdienās vienu stundu gan bez maksas. Bija lasīts, ka rindas uz šo objektu ir lielas un labāk iepriekš nopirkt biļetes internetā, bet savā naivumā cerēju, ka vēl jau nav sezona. Diemžēl smagi kļūdījos – rinda milzīga gan ar biļetēm, gan bez. Arī bezmaksas stundā iepriekš internetā jānopērk viena eiro biļete vietai rindā, jo bez tās nemaz nelaiž tālāk. Pret tādu pašu bezgalīgu rindu iznāk atdurties arī pie Casa de pilatos, kas bija plānota kā alternatīva alkazaram. Arī šeit nolemjam negaidīt, varbūt kādreiz sanāks atgriezties Seviljā.
Dienas pēdējā apskates vieta – Metropol Parasol. Tā ir vācu arhitekta dizainēta koka konstrukcija, ko paši spāņi tās formas dēļ dēvē par lielām sēnēm (La setas de Sevilla). Savādās konstrukcijas nultajā stāvā ir muzejs, kurā redzami romiešu un mauru celtņu fragmenti, pirmajā stāvā izvietojušās kafejnīcas, veikaliņi, bet no celtnes augšas var aplūkot pilsētu 360 grādos. Kāpnes un ceļu līkloči ved cauri koka konstrukcijai, valdzinot tūristus. Pienācis vakars, saulrietā pilsēta ietinas saules un mākoņu segā un dodas pie miera.
Piedzīvots vienā ceļojumā, iespējams, pārāk daudz, bet ar laiku katra diena sadalīsies atsevišķās skaistās atmiņās. Apmeklējot Andalūziju, tomēr iesaku izīrēt mašīnu. Ceļi gan ir šauri, kalnu ceļi – līkumaini un ļoti stāvi, bet, ja tas nebiedē, varēsiet noķert apbrīnojamus un elpu aizraujošus skatus. Ja plānojat kāpt kalnos, doties taku pastaigās vai citās aktivitātēs, tad februāris ir piemērots laiks, jo ir gana silts, nebūs ne milzu svelmes, ne pārlieku auksts. Mums septiņu dienu laikā tā arī nesanāca sastapties ar nokrišņiem, bija vien pāris mākoņainas dienas un pa kādai ļoti vējainai. Andalūzija ir apbrīnojami skaists galamērķis, ko izvēlēties savam ceļojumam jebkurā gadalaikā.
