Arita Strode-Kļaviņa fotografējusi bērnus ar invaliditāti.
“Kad mamma Inga bija Anetes gaidībās, nekas neliecināja par to, ka bērniņš varētu nepiedzimt vesels. Diemžēl dzemdības bija ļoti smagas. Trīs mēnešu vecumā tika konstatēta bērnu cerebrālā trieka – Aneti mocīja krampji, ko izraisīja epilepsija un skābekļa trūkums. Sešu mēnešu vecumā kārtējās krīzes brīdī Anetes kaklā tika ievietota traheostoma, lai atvieglotu elpošanu.” “Mazais Aleksandrs varonīgi cīnās ar smagu diagnožu kopumu. Vārds puisītim dots par godu Aleksandram Lielajam, un esmu pārliecināta – arī viņam priekšā lieli darbi un sasniegumi.” “Vienmēr esmu zinājusi – visskaistākās Latvijas gaišmates dzīvo Gulbenē. Annija ir viena no viņām – īsta princesīte. Gariem, zeltainiem matiem, mīlīga, smaidīga un jauka. Ļoti talantīga un gudra – spēlē flautu orķestrī (piedalījusies arī Dziesmu svētkos!) un dejo… tikai ratiņkrēslu dejotāju grupā. Meitenei ir “Spina bifida” (mugurkaula plaisa ar muguras smadzeņu bojājumu), kas liegusi viņai spēju staigāt – Annija pārvietojas ar rolatora palīdzību vai brauc ratiņkrēslā. Taču cik daudz viņai ir dzīvesprieka!” Tā par dažiem no saviem varoņiem raksta fotogrāfe Arita Strode-Kļaviņa. Vēl trīs nedēļas Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī skatāma ceļojoša fotogrāfiju izstāde “Neērtie bērni”, kurās autore fotografējusi bērnus ar invaliditāti un viņu ģimenes. Tuvāko divu gadu laikā izstāde apceļos vairākas Latvijas vietas – Talsus, Gulbeni, Preiļus, Vilci, Tukumu, Liepāju, Daugavpili, Salaspili –, kā saka pati A.Strode-Kļaviņa, cerībā, ka šīs fotogrāfijas darīs sabiedrību mazliet atvērtāku, saprotošāku un cilvēcīgāku.
– Pastāstiet par izstādes ideju!
Sākumā radās doma par virtuālu projektu tieši feisbuka vidē. Vienu no projekta ģimenēm jau biju fotografējusi pirms pāris gadiem – ģimeni, kurā aug puisītis ar Dauna sindromu. Toreiz daudzi mani rosināja veidot atsevišķu projektu. Tad strādāju pie savas pirmās izstādes “Neparastie latgalieši”. Kad tā bija atklāta, parādījās mazliet vairāk brīvā laika. Izdomāju, ka varētu pamēģināt. Varbūt izdodas – pirmkārt jau sarunāt ģimenes, kas gribētu fotografēties. Ievietoju savā feisbuka profilā sludinājumu, ka meklēju ģimenes, kuras būtu ar mieru fotografēties. Ģimenēm tiktu bezmaksas bildes, man savukārt – materiāls projektam. Un, ja viss izdosies, sarīkosim arī izstādi. Rekordīsā laikā pieteicās ļoti daudz ģimeņu. Principā divās dienās bija pieteikušās visas 15, ko es fiziski varēju paņemt. Tad mēs sākām. Darbojoties sapratām, ka galā būs arī izstāde.
– Divās dienās 15 pieteikumu. Tātad vecāki nebaidās runāt par savu bērnu invaliditāti un neslēpj viņus, kā varbūt varētu šķist?
Pieteikumu bija vēl vairāk, ģimenes rakstīja arī visu projekta laiku. Joprojām kāds uzraksta, ierosina ko jaunu, bet es cenšos neatkārtoties. Ja kādreiz būs vēl kāds projekts, tas būs pavisam par citu tēmu.
Iespējams, daudziem patika projekta koncepts. Es gan sākumā nevienam neteicu, ka invaliditāte vai citas atšķirības iespēju robežās netiks izceltas vispār. Daudzas ģimenes līdz šim publiski nebija teikušas, ka tajās ir bērns ar īpašām vajadzībām. Viņi riskēja, pieteicās. Bija arī daži tēti, kuri nonāca pārdomās, vai vajag piedalīties, vai viņi grib, lai fotogrāfijas publicē. Galu galā viņi saņēmās un saprata, ka ģimenei jābūt visiem kopā. Pēc tam bija priecīgi, ka ir projektā, izstādē.
Lielākā daļa projekta ģimeņu tiešām neslēpjas. Daudzas mammas aktīvi darbojas dažādos forumos, organizācijās, kas palīdz citām ģimenēm, kurās aug bērniņi ar līdzīgām problēmām. Dažām tiešām tā bija saņemšanās un pārkāpšana sev pāri.
– Izstādes nosaukums ir “Neērtie bērni”.
Sākumā, kad ieliku sludinājumu, ka tiek meklētas ģimenes, nosaukuma vēl nebija. Principā tas atnāca vienas divu dienu laikā. Tad es sludinājumam uzreiz pievienoju šo nosaukumu. Mammas turpināja pieteikties un piekrita, ka tas ir ļoti precīzi izvēlēts. Tādi viņu bērni diemžēl ir – gan sabiedrībā, gan arī medicīnas jomā, lai gan vajadzētu būt pavisam citādi. Šķiet, vajadzētu būt lielākai iejūtībai, uzmanībai, vieglāk pieejamiem mediķiem, taču tā nav. Prieks, ka nav radušies negatīvi momenti un pārpratumi, bet visi saprot arī to nelielo kontrastu starp nosaukumu un bildēm, kurās šis neērtums īsti pat neparādās.
– Projektam uzmanība, tai skaitā medijos, tika pievērsta jau tā tapšanas laikā. Vai jūtat kādu ietekmi uz sabiedrību?
Man grūti teikt par visu sabiedrību, bet negāciju bija ļoti maz. Gatavojāmies, ka tās varētu būt, jo cilvēki Latvijā nav īsti pieraduši publiskā vidē redzēt citādākus bērnus, citādākus cilvēkus vispār. Šobrīd ir tāds “Pinterest” un “Instagram” laikmets, kad lielai daļai šķiet, ka visam ir jābūt perfektam, uzsvars likts uz skaisto un ideālo. Mēs gaidījām, ka kādam kaut kas varētu nepatikt. Par laimi, komentāri bija ļoti labi. Cilvēki gan lieliski atsaucās par fotogrāfijām, gan rakstīja labus vārdus un vēlējumus ģimenēm un bērniem.
Pēc fotosesijas ar meitenīti, kura elpo ar traheostomas palīdzību, tiešām gaidījām, ka nu sāksies. Tas bija kaut kas neredzēts, ka tik ļoti publiskā vidē parādās cilvēks ar tik smagu invaliditāti. Bet tā bija vispopulārākā galerija – 4000 “patīk”, nerimstoši komentāri, trīs dienas nemitīgi pīkstošs telefons. Mēs ar meitenes mammu un tēti sekojām līdzi, un tas bija pārsteigums. Arī liela daļa mediju pamanīja tieši šo galeriju. Tas uzjundīja atkārtotu popularitātes vilni.
– Kāds jums pašai ir lielākais ieguvums no projekta?
Tās ir iepazītās ģimenes. Ar lielāko daļu esam ļoti sadraudzējušies, mammas arī ir sadraudzējušās. Daudzas gan bija pazīstamas jau pirms projekta, bet tās, kuras līdz šim publiski nebija parādījušās, arī ļoti ātri iekļāvās. Man liels prieks, ka desmit ģimeņu ieradās uz atklāšanu, lielākā daļa kopā ar bērniem. Prieks, ka ģimenes ir atradušas cita citu, ka es esmu atradusi ģimenes.
Mūs pamanīja arī labdarības fonds “Be Open”, un sadarbībā ar radioraidījumu “Zaļā lampa”, manuprāt, jau piecām projekta ģimenēm ir palīdzēts. “Zaļā lampa” otrdienās stāsta par konkrētu cilvēku, un tad nedēļu tiek vākti ziedojumi kādam mērķim. Šīm ģimenēm tika savākti vairāki tūkstoši, lai tās varētu aizbraukt uz ārzemēm un veikt dārgus izmeklējumus, iegādāties ļoti nepieciešamas lietas. Piemēram, lai ģimene, kurā abi ir īpašie bērniņi, varētu iegādāties profesionālos tandēmratus vai arī citā gadījumā – spio tērpu, kas ir ļoti dārgs, bet palīdz bērnam balstīt ķermeni un attīstīties.
Fonds mūs turpina atbalstīt. Gaidām, kad sadrukās lapiņas, kurās būs informācija par katru izstādes bērniņu un norādīts atsevišķs konts. Tas būs atvērts visu izstādes laiku – līdz 2020. gada beigām. Katrs izstādes apmeklētājs, ja viņam būs iespēja, varēs pārskaitīt kādu summu vienam vai vairākiem bērniem, kuri viņam būs īpaši iekrituši sirdī.
– Vai tas, ka pati esat mamma, ietekmēja projekta gaitu?
Domāju, ka cilvēks, kuram nav bērnu, šādai tēmai nesaņemtos. Fotografēt bērnus vispār nav viegli. Viņiem ir visdažādākie raksturi, noskaņojumi. Katrā vecumposmā ir kādas konkrētas izpausmes. Tā kā man ir liela pieredze, fotografējot gan pašas bērnus, gan citas ģimenes, nonācu līdz nākamajai pakāpei, kur neko īsti nevar salikt pa savam. Fotosesijās iejaucos minimāli, lielākoties strādāja vecāki ar bērniem, es ieteicu, kā un ko mums labāk darīt. Protams, skatījāmies, kā jūtas bērns. Fotosesijas neierobežojām laikā. Bija tādas, kas izdevās ļoti ātri, bet bija arī fotosesijas, kuras paņēma vairākas stundas, jo bērnam vajag pārtraukumu, vecākam vajag pārtraukumu, lai bērnu pabarotu vai vēl kā aprūpētu.
Protams, projekts ir mainījis manu uztveri par ģimenes lietām, jo tikai tie, kuri bijuši saskarē ar bērniem, kam ir invaliditāte, novērtē, cik viņiem paveicies, ka viņu bērniem nav šādu problēmu. Visu šo ģimeņu ikdiena ir ļoti smaga. Tas, ko mēs redzam fotogrāfijās, ir gaišie momenti un prieka brīži. To gaišumu arī gribējām saglabāt, bet grūtos brīžus atstāt citām reizēm.
– Kā jūs pievērsāties fotogrāfijai?
Kad piedzima otrais bērns, izdomāju, ka gribas savam albumam kvalitatīvākas fotogrāfijas. Kad puikam bija četri mēneši, aizgāju uz fotokursiem pie Jura Zēberga. Samācījos pašus pamatus. Laikam galvenais ieguvums no šiem kursiem bija tas, ka viņš motivēja turpināt bildēt. Pamazītēm sāku par nelielu samaksu piedāvāt savus pakalpojumus citiem. Tā tas aizgāja, un vairs nebija atpakaļceļa. Fotografēju jau četrarpus gadu.
– Šī ir jūsu otrā izstāde. Pirmā – “Neparastie latgalieši” – tepat Sv.Trīsvienības baznīcas tornī tika atklāta pirms gada.
“Neparastie latgalieši” arī bija foršs projekts, diezgan izvērsts, arī publicēts feisbukā. Projekts ilga gadu, lai fotogrāfijās tiktu iekļauti visi četri gadalaiki. Periodiski braucu bildēt interesantus Latgales cilvēkus – mūziķus, māksliniekus, podniekus, tetovētājus un citu radošu profesiju pārstāvjus –, kuri Latgalē atgriezušies pēc dzīves Rīgā vai citās pilsētās vai arī nekur nav devušies un netaisās, jo Latgalē ir visforšāk. Šī projekta mērķis bija parādīt, ka Latgale nav tāds sūnu ciems, kā daudziem joprojām šķiet. Ka tur cilvēki var dzīvot, veidot savu biznesu, audzināt bērnus un būt ļoti laimīgi. Šī arī bija ceļojošā izstāde. Sākām Jelgavā, tad braucām uz Mērsragu, Gulbeni, Lūznavas muižu, noslēdzām manā dzimtajā pilsētā Viļānos.
– Nepietrūkst dzimtās puses?
Pietrūkst. Iespēju robežās braucam, jo abiem ar vīru tur ir vecāki, bet, reāli domājot, saprotam, ka darbs mums visvairāk ir šeit – Jelgavā, Rīgas apkārtnē. Latgalē būtu jāsāk kaut kas pilnīgi cits vai arī tad būtu tā lielā braukāšana gan vienam, gan otram. Skatīsimies.
– Kā nokļuvāt Jelgavā? Vai tāpat kā liela daļa, kas uz dzīvi šeit izvēlējušies palikt pēc universitātes absolvēšanas?
Studēju Latvijas Universitātē baltu filoloģiju, Rīgā arī iepazināmies ar vīru. Kad pieteicās pirmais bērns, sapratām, ka mums vajag lielāku dzīvokli. Rīgā īres cenas strauji auga, un sākām skatīties kaut ko apkārtnē. Vīram bija darbs Tīrainē, Jelgava šķita ērti izbraukājama.
– Mammas māksliniecisko talantu, šķiet, mantojusi jūsu meita – esat izveidojuši zīmolu, kur piedāvājat produkciju ar viņas zīmējumiem.
Pagaidām Rasa zīmē tikai kaķus, tāpēc mums ir zīmols “Rasa Cat”. Piedāvājam krūzītes, krekliņus, mazuļu bodijus. Ar gatavošanos izstādei šobrīd tas viss norit mazliet mierīgākā režīmā. Pastāvīgi domājam gan par jauniem produktiem, gan jauniem mākslinieces zīmējumiem. Viņa gan neko speciāli nezīmē – kaut kas top, to pārzīmējam datorā un mēģinām drukāt.
– Vai ir iecerēts kāds jauns fotoprojekts?
Pagaidām gaidu to kritienu no skaidrām debesīm, kā tas bija ar šo projektu, tā nosaukumu un pilnīgi visu, kas ar to saistīts. Ja būs ideja, būs arī turpinājums. Primāri jāatrod laiks – nezinu, kā īstenojām šo projektu. Sākām bildēt aprīlī, septembrī beidzām. Tas notika paralēli karstajai fotogrāfa sezonai – bija kāzas, fotosesijas, ballītes, nodošanas termiņi. Bija tik skaista vasara, ka gribējās arī šo projektu pagūt, jo zināju, ka rudenī un ziemā būs daudz grūtāk. Daudzi bērni rauj nost cepures, cimdus, tad būtu jāmeklē telpas, jāpārdomā koncepts. Siltā laikā vasarā jau ir vienkāršāk. Bija liela motivācija, un tas arī izdevās.
