Turpinot rakstu sēriju, kas veltīta Jelgavas tehnikuma 50 gadu jubilejai, uz sarunu aicinājām vairākus tehnikuma absolventus, kuri ieguvuši mēbeļu galdnieka profesiju, ko apgūt tiek piedāvāts arī šobrīd. Taču tas nav vienīgais ar kokapstrādi saistītais arods, kuru laika gaitā bija iespējams apgūt mācību iestādē. No 1971. gada varēja mācīties arī par celtniecības galdnieku, galdnieku namdari, būvgaldnieku, galdnieku un galdnieku namdari parketa licēju.
“Esam apkopojuši absolventu skaitu, kas mācījušies dažādās kokapstrādes nozares profesijās. No 1971. līdz 2018. gadam absolvējuši 1405 audzēkņi. Par pasniedzējiem gan informācija ir ļoti skopa, tikai par tiem, kuri strādājuši pēdējos 20 gadus.
Šobrīd izglītības programmā “Koka izstrādājumu izgatavošana” strādā trīs profesionālās izglītības pedagogi: Māris Blumbergs (vairāk nekā 25 gadus), Jānis Stankevičs (vairāk nekā 16 gadu) un Andrejs Kopilovs (vairāk nekā 10 gadu), kurš ir arī Jelgavas tehnikuma absolvents,” stāsta tehnikuma direktores vietnieks izglītības satura un perspektīvās attīstības jomā Uldis Sokolovs, kuru mēbeļu galdnieki atceras kā materiālu mācības pasniedzēju.
No mēbeļu galdnieka – par fakultātes dekānu
Gatis Vītols tehnikumā, kuru gan tolaik vēl tā nesauca, iestājies pirms 22 gadiem, kad pabeidzis 9. klasi Jelgavas 1. ģimnāzijā (tagad Tehnoloģiju vidusskola). “Tolaik tas bija Jelgavas Tehniskais licejs. Tad vēl datorspeciālistu nebija un varēja apgūt divas izteiktas topa specialitātes – automehāniķa vai mēbeļu galdnieka. Pēc 9. klases jau reti kurš zina, ko grib darīt tālāk, arī es īsti nezināju. Vairāki mani klasesbiedri gāja mācīties uz Tehnisko liceju, un es “pavilkos” viņiem līdzi,” savu stāstu sāk G.Vītols.
Mācījies labā grupā, un skolā bijuši strikti pasniedzēji – Māris Blumbergs, kas mācījis mēbeļu konstruēšanu un citus speciālos priekšmetus, un materiālu mācības skolotājs Uldis Sokolovs. Par mēbeļu galdnieku varēja kļūt četros gados, bet trešajā gadā uz skolu strādāt atnācis jauns informātikas pasniedzējs, kurš pratis ieinteresēt, un Gatis nosliecies vairāk uz datorzinībām, taču sapratis, ka iesāktais ir jāpabeidz. Viņš gan nolēmis, ka galdnieka profesijā nestrādās un tālāk šajā jomā neizglītosies.
LLU nesen bija atvērusies Informācijas tehnoloģiju fakultāte, un Gatis aizgāja uz turieni studēt. Studijas izvērtās 10 gadu garumā – četri gadi bakalaura programmā, divi maģistrantūrā un četri doktorantūrā. Pēc 11 pasniedzēja darba gadiem tagad G.Vītols ir asociētais profesors un vada LLU Informācijas tehnoloģiju fakultāti – ir tās dekāns.
Tehniskā liceja laiku viņš atceras ar prieku, piemēram, kā pašreizējā Jelgavas tehnikuma direktore Janīna Rudzīte mācījusi sastādīt biznesa plānu. Tur iemācījies arī kārtīgi rasēt, un tieši licejā radusies padziļināta interese par inženierzinātnēm, kas vēlāk noderējusi, arī studējot informātiku, tikai augstskolā bijis vēl jāpacīnās ar augstāko matemātiku. Liceja matemātikas skolotāja Nadežda Storožilova bijusi viena no pedagogiem, kas iedrošinājusi stāties augstskolā. Tolaik gan bijis diezgan liels retums, ka jaunietis pēc mācībām profesionāli tehniskajā skolā vai tehnikumā dodas studēt uz augstskolu, jo sabiedrībā iesakņojies stereotips, ka pēc arodizglītības ieguves ir tikai viens ceļš – ātrāk sākt strādāt. Taču no Gatim pazīstamajiem puišiem vairāki tolaik aizgājuši uz augstskolu.
Mācoties Tehniskajā licejā, viņš bijis viens no labākajiem audzēkņiem un grupas vecākais. Licejā guvis arī labu praktiska, fiziska darba pieredzi. Pirmā darba pieredze bijusi praksē SIA “Denārs”, Jelgavā, Lapskalna ielā, kur licis kopā un skrūvējis virtuves iekārtas.
Saikne ar Jelgavas tehnikumu G.Vīlolam nav zudusi, jo viņš ir valsts eksaminācijas komisijas sastāvā un eksaminē jaunos programmētājus. Esot savā bijušajā skolā un vērojot tur notikušās pārmaiņas, LLU Informātikas fakultātes dekāns secina – tās ir pamatīgas.
“Es mācījos laikā, kad jauniešiem vēl nebija banku kontu. Stipendiju saņēmām skaidrā naudā. Turklāt stipendijas izmaksas dienās nereti gadījās, ka aiz skolas stūra uzglūnēja tipiņi, kuri stipendiju gribēja atņemt…” arī tādus faktus no skolas dzīves atminas G.Vītols.
Visi pasniedzēji, kas tolaik bijuši vēl jauni, tagad ir amatos – direktore un direktores vietnieki. Viņš atceras, ka liceju absolvējis sekmīgi, tikai diplomdarbs – žurnālgaldiņš – varējis būt labāks. Tas bijis jāgatavo no koka, bet, tā kā esot praksē, puisim vairāk nācies darboties ar lamināta mēbelēm, strādāt ar koka konstrukcijām bijis grūti.
Tagad, kad, uzaicinot uz tehnikumu, lai runātu ar audzēkņiem, Gatis jauniešiem mēdz teikt, ka profesionālā izglītība – tā ir reāla patstāvīga darba pieredze, tas ir dzīves rūdījums un arī vieta, kur, ja arī tu vēl nezini, ko gribi, vari to uzzināt. “Dzīve pēc tehnikuma – tās nav tikai darba gaitas. Liela daļa no jums var turpināt mācības augstskolā” – tā es viņiem saku, sarunas noslēgumā piebilst Gatis.
Mans tēvs bija galdnieks, es – galdnieka dēls
Aigars Žuks ir 2007. gada absolvents. Arī viņš savulaik iestājās Jelgavas Tehniskajā licejā, bet pabeidza jau Amatniecības vidusskolu. Viņš atceras savu pasniedzēju un grupas audzinātāju Māri Blumbergu un praktiskās mācības pedagoga vadībā, kas saistījušas visvairāk, savukārt vidusskolas priekšmeti interesējuši mazāk.
“Kad es mācījos, mums, mēbeļu galdniekiem, darbnīcu aprīkojums nebija tāds kā mūsdienās, bet gan vecais, PSRS laika. Tagad tajā daudz investēts un ir pavisam cits līmenis,” atzīst A.Žuks. Galdniekiem mācīta arī teorija, rasēšana, materiālu mācība, bet viņš esot tendēts uz praktisko, tāpēc visvairāk paticis darboties ar koku. Ar skaidu plāksnēm, laminātu tad nestrādāja. Ar šiem materiāliem viņš strādā tagad. “Mācības skolā bija orientētas uz koku, lai mēs to izprastu. Strādājot ar skaidu plāksni, jau nav tik daudz jādomā par parametriem – kad lieksies u.c. Praktiskajās nodarbībās mācījāmies koku apstrādāt ar rokām, kā arī izgatavot atsevišķas mēbeļu detaļas un savienojumus,” atceras A.Žuks un piebilst, ka ir iegriezies tehnikumā, jo tur par pasniedzēju strādā kursabiedrs, taču jauno aprīkojumu galdnieku darbnīcās vēl nav redzējis. Tāpēc Aigaram ir doma ar bijušajiem kursabiedriem apmeklēt tehnikuma absolventu salidojumu.
A.Žuks ir no Iecavas un strādā SIA “Spals”. Šajā uzņēmumā viņš savulaik bijis praksē. Kad skolu absolvējis, turpat arī palicis strādāt. Tagad viņš ir CNC operators un apkalpo divas darbmašīnas. “Šajā uzņēmumā biju praksē 1. kursa beigās, tad 2. kursa sākumā, bet 3. un 4. kursā jau strādāju. Pirmajā praksē sāku kā palīgstrādnieks, vēlāk jau man uzticēja atbildīgākus darbus. 3. kursā nodarbojos ar mēbeļu izstrādi no MDF plāksnēm, gatavoju korpusa mēbeles, kas pēc tam tika krāsotas,” stāstījumu turpina Aigars, piebilstot, ka kursa beigās jau ticis pie CNC darbmašīnas, bet 4. kursā pilnībā strādājis tikai ar CNC. Vadītājs puisi pamanījis, un tā viņš palicis uzņēmumā, kur turpina strādāt joprojām. Darba apjoms pa šo laiku ir audzis, bet darbs apmierina un neko mainīt Aigars nevēlas. Uz jautājumu, vai jaunajiem puišiem tagad ieteiktu apgūt šo profesiju, viņš atbild, ka mūsdienās kādam ko ieteikt esot grūti, katram pašam ir jāsaprot, ko darīt. Protams, darbs galdniecībā vai mēbeļu ražošanas uzņēmumā nav tas pats, kas darbs pie datora. “Mans tēvs ir galdnieks, un es ar galdniecību esmu saistīts jau no bērnības, tāpēc uz to skatos citādi,” atzīst Aigars.
Māca jaunos mēbeļu galdniekus
Igors Iljukovičs par mēbeļu galdnieku mācījies no 2001. līdz 2005. gadam. Arī viņš iestājies Tehniskajā licejā, bet pabeidzis Amatniecības vidusskolu. Pēc skolas Igora karjera veidojusies veiksmīgi – jau piecus gadus viņš ir ražošanas vadītājs SIA “Lumahs” Jelgavā, Lapu ielā 5.
No skolas laika Igors atceras savus pasniedzējus Māri Blumbergu, Jāni Stankeviču, Uldi Sokolovu, Viesturu Šlosbergu, kuri amatu iemācījuši labi, bet, ja audzēkņi ko nesapratuši, – skaidrojuši. Tagad visu varētu izdarīt aizvērtām acīm, bet viss jaunais, kā jau katrs sākums, bijis grūts. Pasniedzēji iemācījuši mēbeļu konstruēšanu, tā ietekmē arī izvēlēts turpmākais darbs. Prakses gan tolaik bijušas tikai divas un no 3. kursa, nevis kā tagad – jau no 1. kursa. Pirmā prakse ilgusi mēnesi turpat skolā, otrajā viņš strādājis uzņēmumā “Nakts mēbeles”, kur izgatavojis arī savu diplomdarbu un strādājis vakaros pēc skolas, bet vēlāk palicis un nostrādājis divus gadus. Tur bijuši labi kolēģi, cilvēki, kuri daudz ko palīdzējuši saprast.
Igors atceras, ka diplomdarbu – žurnālgaldiņu no masīvkoka
bērza – bijis sarežģīti izgatavot, jo tam bijušas arī virpotas detaļas, kurām jābūt vizuāli vienādām, un panākt, lai galdam visas četras kājas ir vienādas, arī nav bijis viegli. Detalizāciju, aprēķinus, kā tas izskatīsies vizuāli, profesijas pamatos mācīja M.Blumbergs, savukārt tehnisko rasēšanu – Zaiga Bensone, kura tolaik bija skolas direktore. Teorija likusies sarežģīta, bet praktiskie darbi gan ne, jo, kā mēdz teikt: “Acis darba izbijās, rokas darba nebijās,” atzīst Igors. Modernu darbagaldu un mašīnu tajā laikā nav bijis, taču bijis viss galdniekiem nepieciešamais – taisnošanas, brusu ēvelmašīna, garenfrēzmašīna, frēzmašīna u.c. Pie visiem darbagaldiem audzēkņi laisti strādāt, bet pārsvarā mācīti darboties ar masīvkoku.
Pēc skolas absolvēšanas Igors strādājis arī uzņēmumā “Denārs”, kur izgatavojis korpusa mēbeles, “Lumahs” ir viņa trešā kompānija. Sākumā uzņēmums nodarbojies galvenokārt ar mēbeļu furnitūras un mēbeļu plātņu izgatavošanu, bet kopā ar direktoru attīstījuši arī pakalpojumu sniegšanu un mēbeļu ražošanu.
Izvēlētā profesija Igoram patīk, un viņš nenožēlo, ka kļuvis par mēbeļu galdnieku. Varbūt ar laiku vēlētos izveidot pats savu uzņēmumu. Jelgavas tehnikumā bijis pirms mēneša, lai ar sertifikātu iegūšanu apsveiktu trīs puišus no Lietuvas, kuri Eiropas Savienības apmaiņas projektā savu lielo praksi izgāja SIA “Lumahs”. Līdz šim praktikantu no Jelgavas tehnikuma uzņēmumā nav bijis, šis ir pirmais tāds projekts, skaidro Igors. “Pilnībā viss ir mainījies. Man likās, ka esmu iegājis pavisam citā skolā. Pat nezināju, kā tikt uz otro stāvu, lai gan četrus gadus tur nomācījos,” viņš smejas.
Skolotājs tikpat vecs, cik audzēkņi
Arī Andrejs Kopilovs ir mēbeļu galdnieks un Jelgavas Amatniecības vidusskolas absolvents, kurš skolu 3. kursā pabeidza kā eksterns (četrus kursus trīs gados ) un aizgāja studēt uz LLU, lai jau 18 gadu vecumā kļūtu par pedagogu un mācītu jaunos galdniekus – savus vienaudžus. Tagad Andrejam ir 32 gadi, un viņš turpina Jelgavas tehnikumā pasniegt visus speciālos mācību priekšmetus topošajiem mēbeļu galdniekiem.
Andrejs ir pateicīgs skolai par doto iespēju. “Sākums bija interesants. Pedagoģisko darbu sāku septembrī 18 gadu vecumā. Man iedeva arī audzināmo grupu, kurā puiši bija gadu jaunāki par mani. Arods man bija, spējas arī, un tā mēs skolu absolvējām kopā,” viņš atceras.Kāpēc izvēlējies pedagoģiju? “Pedagoga darbs nekad nebūs vienmuļš, vienmēr kaut kas attīstīsies, būs jaunas iekārtas. Skolotājiem tiek rīkoti semināri, mācības, viss rit uz priekšu vienā lielā, nebeidzamā ritenī. Man patīk koks, darboties ar to, eksperimentēt, mācos pats un mācu audzēkņus. Nāk jauni instrumenti, audzēkņi ģenerē jaunas idejas, un es pats nenovecoju. Man šajā jomā vēl ir daudz ko apgūt,” stāsta A.Kopilovs.
Nodarbojas ar mēbeļu restaurāciju
Rihards Stīrijs Jelgavas Tehnisko liceju kā mēbeļu galdnieks absolvēja 1996. gada pavasarī. “Skola kā skola, mācījāmies. Galdniecībā strādājām,” viņš sākumā ir vārdos samērā skops, taču, pieminot praktisko pusi, atceras, ka visas prakses izgājis Rundāles pilī, jo ir no Rundāles un viņa tēvs strādājis Rundāles pilī. Jau tolaik Rihardu vairāk interesējusi mēbeļu restaurācija, nevis izgatavošana, daudz mācījies no vecmeistariem Rundāles pilī, arī skolā iegūtās zināšanas noderējušas. Taču diplomdarbā bija jātaisa jauna mēbele, un Rihards izgatavojis konsoles ampīra stilā – palīdzējis prakses vadītājs. Tagad viņš ir pašnodarbinātais un Rīgā nodarbojas ar mēbeļu restaurāciju.
“Grupas audzinātāja mums bija Zaiga Bensone, kura vēlāk kļuva par direktori. Kolektīvs draudzīgs. Žēl tikai, ka ar vidusskolas priekšmetu apguvi gāja tā sliktāk, taču bija laba ķīmijas skolotāja, vēstures un vizuālās mākslas skolotāji,” atceras Rihards.
