Pirms diviem tūkstošiem gadu zirgs iemācījās vilkt ratus un arklu, tā kļūdams par neaizstājamu zemnieka palīgu. Kamēr vēl nebija izgudroti motorizēti spēkrati, zirgs bija arī cilvēka pārvietošanās līdzeklis.
Pirms diviem tūkstošiem gadu zirgs iemācījās vilkt ratus un arklu, tā kļūdams par neaizstājamu zemnieka palīgu. Kamēr vēl nebija izgudroti motorizēti spēkrati, zirgs bija arī cilvēka pārvietošanās līdzeklis. Mūsdienās šie dzīvnieki vairāk ir pēc dabas izslāpušo cilvēku apbrīnas objekti. Izjāde nedēļas nogalē Latvijā vēl ir samērā maz izplatīts atpūtas veids, taču pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku «saslimst ar zirgiem».
Zirgkopību neapgūst uz pilsētas akmeņiem
Viens no Latvijas zirgkopības nozares vadošajiem speciālistiem ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) zirgkopības mācību centra «Mušķi» vadītājs Guntis Rozītis. Viņam centrs ir pirmā un vienīgā darba vieta vairāk nekā trīsdesmit gadu. Jau trešajā paaudzē G.Rozītis ir «saslimis ar zirgiem». Arī abas viņa meitas ir cieši saistītas ar jātnieku sportu. G.Rozītis ir LLU docents un studentiem pasniedz zirgkopību, uzskatot, ka zinātnei jābūt cieši saistītai ar praksi. Viņš darbojas arī Latvijas Zirgaudzētāju biedrības valdē.
Lauksaimniecības augstskolas pirmsākumos 1939. gadā, kad Valsts prezidents Kārlis Ulmanis nolēma, ka jaunieši lauksaimniecību nevar apgūt Rīgā uz akmeņiem, un Lauksaimniecības un Mežsaimniecības fakultātes tika pārceltas uz Jelgavu, par zirgkopības attīstību vēl nerunāja. Līdz Otrajam pasaules karam zir-
gi piederējās tikai lauksaimniecībai – katrā zemnieka sētā bija vismaz pa vienam bērītim. Taču Latvijas zirgu šķirnes autors Mārtiņš Laže lika pamatus arī zirgkopības zinātnei. Ar jātnieku sportu gan nodarbojās tikai armijā, bet lauksaimniecības students to varēja darīt vienīgi Rīgas hipodromā.
Pēc Otrā pasaules kara, kad no 1959. līdz 1960. gadam lauksaimniecības augstskola otro reizi atgriezās Jelgavā un to darīja arī lopkopības speciālisti – zootehni-
ķi –, sākās mācību saimniecību veidošanas laiks. Jaunā «Vecauce» šķita par tālu, tāpēc pilsētas pievārtē tapa mācību saimniecība «Jelgava». Tās kantoris atradās Valdekas pilī, bet mācību bāze «Cīrulīši», kur studenti apguva zināšanas un kopa dzīvniekus, bija tur, kur tagad savā norietā stāv rūpnīca RAF. «Cīrulīšu» izveidošanas iniciatori bija studenti. Pēc tam sākās Ņikitas Hruščova laiks, kad izara āboliņu un sēja «lauku karalieni» kukurūzu, bet zirgus nokāva gaļai….
Latvijā zirgkopības nozarei sākās grūti laiki. «Cīrulīšus» likvidēja, taču uzņēmīgais zirgu treneris Alfrēds Eikins ierosināja studiju vajadzībām dzīvniekus audzēt Cenu pagasta Silgraužos, līdzās Mušķiem. Vecajā kūtī sešdesmito gadu sākumā sāka turēt zirgus, bet 1975. gadā Mušķu teritorijā uzcēla jaunu stalli. Tas nāca pašā laikā, jo mācību saimniecībā «Vecauce» zirgus likvidēja jau 1970. gadā. Tā no septiņdesmito gadu vidus līdz mūsdienām zirgkopības mācību centrs «Mušķi» kalpo kā bāze LLU studentu praktiskajiem darbiem, bet brīvajā laikā jaunieši var trenēties jātnieku sportā.
Jātnieku sports ir kā vijoles spēle
Jātnieku sportā dzīvnieks cilvēkam kalpo kā «inventārs», taču, lai gūtu panākumus, abiem – zirgam un cilvēkam – jākļūst par vienu veselu. Guntis Rozītis uzskata, ka jāt ar zirgu var iemācīties jebkurš, taču viņa meita Kristīne spriež, ka tam vajadzīga drosme un neatlaidība. Bet galvenais ir nenobīties no tā, ka zirgs jātnieku var nomest zemē. Ir jāceļas un jāturpina. Jātnieku sportā atsevišķi netiek nodalītas sievietes un vīrieši, ir tikai vecuma grupas. Klasiskajā jātnieku sportā izšķir vairākus veidus – iejādi, konkūru, krosu un trīscīņu. Iejādē zirgs izpilda dažādus soļus, kam ir savi nosaukumi, piemēram, pasāža ir augsti ieturēts riksis. Spēju izpildīt soļus zirgam iemāca, piecu sešu gadu laikā izveidojot nosacījuma refleksu. Konkūrs ir šķēršļu pārvarēšana, bet apvienotu ar iejādi to dēvē par krosu jeb lauka jāšanu. Trīs dienu sacensības sauc par trīscīņu. Klasiskie jātnieku sporta veidi Latvijā ienākuši no Vīnes, bet pasaulē vadošie konkūrā un iejādē ir vācieši. Taču arī latvieši var būt lepni, ka slavenā vācu sportiste Ulla Zalcbergere Sidnejas olimpiskajās spēlēs startēs ar Burtniekos dzimušo Rasti.
Jāšanas iemaņas var apgūt gada laikā. Guntis Rozītis to salīdzina ar vijoles spēli, jo zirgs jāizjūt gluži tāpat kā instruments.
– Tikai tad, kad būsi divus gadus nokratījies zirga mugurā kā tāds auzu maiss un tas jau sāks apnikt, sāksies īstais sports, – skaidro zirgkopības centra vadītājs.
Pašlaik no 30 Mušķu zirgiem jāšanai izmanto pusi. Aktīvi sportisti ir ap 20 pilsētas un tuvējās apkārtnes bērnu, kurus trenē Kristīne Rozīte. Viņa stāsta, ka bērni, kas sākot trenēties vienpadsmit divpadsmit gadu vecumā, vēlāk sportā var sasniegt labus rezultātus. Ja arī jaunietis nekļūst par izcilu sportistu, viņš nereti izvēlas mācīties LLU par veterinārārstu. Visu gadu – lietū, vējā, putenī vai svelmainā karstumā – «Mušķos» treniņi notiek zem klajas debess, jo slēgtas manēžas nav. Arī sava zirga katram jaunajam sportistam nav – diviem trim bērniem jāiztiek ar vienu. Taču īstus entuziastus no sportošanas tas neattur.
Zirgs ir dārgs sporta «inventārs»
Kristīne jātnieku sporta pamatus sākusi apgūt 1. klasē un zirga mugurā ir jau 15 gadu. Viņa pati gan teic, ka «zirgiem pa kājām maisīties» sākusi krietni agrāk. Sportistes augstākais mērķis, protams, ir piedalīties olimpiskajās spēlēs. Taču jau starts pasaules kausa izcīņā sagādā ne mazums raižu, jo jātnieku sports ir dārgs. Ceļam vien vajag ap 500 dolāru, bet sacensību starta nauda svārstās no 70 līdz 125 dolāriem. Sportiste uz sacensībām dodas kopā ar savu «inventāru» – zirgu. Bet tam vajadzīgs speciāls transporta līdzeklis – treileris –, arī barība jāgādā pašai. Tāpēc pasaulē jātnieku sportu atbalsta.
Arī Latvijas Jātnieku sporta federācija neiztiek bez sponsoru palīdzības. Šogad 29. aprīlī ikgadējā federācijas konference notika Mušķos, un par tās prezidentu tika ievēlēts uzņēmējs Vasilijs Meļņiks. Viņš šajā amatā nomainīja «Aldara» prezidentu Vitāliju Gavrilovu, kas savulaik palīdzēja Kristīnei Rozītei aizbraukt uz vairākiem pasaules kausa izcīņas posmiem.
Latvijas Jātnieku sporta federācija ir Starptautiskās Jātnieku sporta federācijas biedre kopš 1932. gada, bet līdzdalība tajā atjaunota 1992. gadā. Tā ir organizācija, kas nosaka jātnieku sporta attīstību pasaulē un stimulē sportistu piedalīšanos starptautiskās sacensībās un olimpiskajās spēlēs.
Zirgkopības centram «Mušķi» reklāma nav vajadzīga, jo tie, kam interesē zirgi, ceļu atrod paši. Nedēļas nogalēs uz turieni brauc arī automašīnas ar ārvalstu vēstniecību numuriem. Daži ārzemnieki vēlas tikai baudīt atpūtu dabā un pavērot zirgus, bet citi grib privātstundās apgūt jāšanas prasmi. Rietumos arvien vairāk cilvēku vēlas atgriezties pie dabas. Bagāti ļaudis tur zirgus, dodas izjādēs, medībās. Mācēt turēties zirga mugurā ir prestiža lieta. Taču, arī Mušķu staltajiem jātniekiem un zirgiem parādoties kādā pilsētas sarīkojumā, pavadītāju pulciņš līdz pašam zirgkopības mācību centram ir nodrošināts. Nu nevar latvietis iztikt bez zirga!
Kristīne Rozīte, 23 gadi
Beigusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, strādā par treneri LLU zirgkopības mācību centrā «Mušķi», par iejādes treneri agrofirmā «Tērvete» un Jelgavas rajona Sporta centrā.
1999. gada Latvijas čempione iejādē.
2000. gada Baltijas kausa izcīņā ieguvusi zelta medaļu.
Minskā pasaules kausa izcīņas Eiropas posmā mazajā balvā – 3. vieta.
Jūlijā dosies uz pasaules kausa izcīņas posmu Polijā, bet septembrī – Maskavā.
