Uz Jaunsvirlaukas pagasta veco ļaužu sociālās aprūpes māju «Zariņi» devāmies pēc zvana no Cilvēktiesību atbalsta tīkla Jelgavas biroja: par sliktiem sadzīves apstākļiem «Zariņos», pašvaldības negatīvo attieksmi sūdzējies pagasta iedzīvotājs V. Meinarts.
Uz Jaunsvirlaukas pagasta veco ļaužu sociālās aprūpes māju «Zariņi» devāmies pēc zvana no Cilvēktiesību atbalsta tīkla Jelgavas biroja: par sliktiem sadzīves apstākļiem «Zariņos» un pašvaldības negatīvo attieksmi sūdzējies pagasta iedzīvotājs Viktors Meinarts.
Kā stāsta biroja darbinieces, 68 gadus vecais vīrs trīs reizes, apmeklējot Cilvēktiesību un Invalīdu tiesību sadarbības tīklu, sūdzējies par Jaunsvirlaukas pagasta vadību, kas viņu gan ievietojusi sociālajā mājā, bet pēc tam no turienes izraidījusi. Dzīvoklī, kur viņš mitinājies pirms izraidīšanas, esot bijuši neciešami dzīves apstākļi – pārkāptas viņa cilvēktiesības.
Kopīgi ar Jaunsvirlaukas pagasta Padomes priekšsēdētāju Intu Savicku apmeklējot bijušajā ambulancē iekārtoto sociālo māju un tiekoties ar tās iemītniekiem, pārliecinājāmies, ka viņiem klājas labi. Sociālā māja darbojas kopš 1998. gada, un pašlaik tur dzīvo septiņi cilvēki. Vecie ļaudis pa vienam mitinās atsevišķās istabiņās, no iepriekšējās dzīvesvietas līdzi paņēmuši savas mēbeles un citas personīgās mantas. Ēdienu trīsreiz dienā viņiem piegādā no skolas ēdnīcas, bet apģērbu pensionāri regulāri saņem no Joahima Zīgerista humānās palīdzības sūtījumiem. Vecīši lasa, skatās televizoru, dažkārt aiziet līdz veikalam.Acīmredzot vaina ir pašā sūdzības autorā.
– Viktors Meinarts Jaunsvirlaukā dzīvo 15 gadu. Viņam ir dzīvoklis bezsaimnieka mājā. Tas nav ar visām ērtībām, arī malka pašam jāgādā, taču dzīvot var. Pagasts labprāt viņam piešķirtu arī meža platību malkas sagādei, – stāsta Inta Savicka.
Kopš Viktors dzīvo šajā dzīvoklī, viņš ne reizi to nav remontējis, tas netiek kurināts, ir atslēgta gāze un atvienota elektrība. Pagājušajā ziemā, lai gan deviņi pagasta deputāti balsoja pret, pēc priekšsēdētājas lūguma Viktoru Meinartu tomēr ievietoja sociālajā mājā.
Par to, kas notika tālāk, stāsta sociālās mājas darbiniece, kas vēlējās, lai viņas vārdu avīzē nemin:
– Ziemā pirmajos divos mēnešos pēc ierašanās viņš uzvedās labi. Bet, tikko saulīte sāka sildīt, tā pazuda mēnešiem ilgi. Klejoja apkārt, lietoja alkoholu un to darīt mudināja vēl vienu sociālās mājas iemītnieku. Kad Viktors pārradās, bija ļoti bravurīgs un rupjš pret personālu. Mani viņš vairākas reizes ir nosaucis necenzētos vārdos, arī kliedzis, ka personāls pret viņu slikti izturas, sociālajā mājā zogot un tāpēc viņš vairs tajā nedzīvošot. Līdz mums atnāca ziņas, ka vietās, kurās Viktors bija dzīvojis līdz šim, reizi pa reizei pazudušas mantas. Tādēļ iemītnieku istabu durvis sākām slēgt. Pirms tam to nekad nedarījām. Mēs pret Viktoru izturējāmies labi, pat slēpām no pagasta vadības, ka viņš mēdz dzert. Gan mēs, pansionāta darbinieki, gan iemītnieki baidāmies no tā, ka viņš atkal varētu atgriezties.
Tā kā Viktoru Meinartu sociālajā mājā ar pagasta Padomes lēmumu ievietoja uz pārbaudes laiku – uz trīs mēnešiem –, tad pēc šā termiņa beigām pagasts nolēma uzturēšanās laiku nepagarināt. Sociālajā mājā tiek uzņemti pagasta vientuļie vecie cilvēki, kas vairs nespēj paši sevi apkopt. Taču Viktors šajā kategorijā neietilpst, jo viņam ir sieva un divi dēli. Tiesa, tos viņš pirms daudziem gadiem pametis un par viņu likteni nav interesējies.
Intai Savickai par šo situāciju ir savs viedoklis:
– Kad pret deputātu gribu ievietoju Viktoru sociālajā mājā, viss pagasts bija neizpratnē. Man savulaik kursos psiholoģe mācīja, ka arī dzērājs ir cilvēks un pret viņu jāizturas ar cieņu. Tagad kolēģi jautā – vai pārliecinājies?
Priekšsēdētāja uzskata, ka ir cilvēki, kuriem sūdzēšanās sagādā gandarījumu, taču par savu dzīvi katram jādomā pašam, nevar gaidīt tikai palīdzību no pašvaldības vai citām iestādēm.
Intai Savickai sociālais darbs ir sirdij tuvs. Viņas moto: galvenais ir rūpes par cilvēku. Pie šādas atziņas Inta Savicka nonākusi, ilgus gadus strādājot arodbiedrībā.
– Var jau nelikties ne zinis un ļaut cilvēkam dzīvot sliktos apstākļos, bet vai tā vajag? Ja es sava pagasta vecos ļaudis ievietotu rajona sociālās aprūpes centrā «Zemgale», man par katru no viņiem ik mēnesi centram būtu jāmaksā 70 latu. Izveidojot savu sociālo māju, radās trīs darba vietas pagasta ļaudīm, bet nauda pašvaldībā atgriežas nodokļu veidā, – stāsta priekšsēdētāja.
Pagasta vadība nolēmusi sociālās mājas vēl neizbūvētajā daļā iekārtot internātu pagasta bērniem. Līdz šim nepieciešamības gadījumā bērnus uz laiku ievietoja istabiņās līdzās vecajiem ļaudīm, un izrādās, ka dažādu paaudžu pārstāvji sapratušies labi, uzņēmušies šefību viens par otru un vēlāk bijis pat grūti šķirties.
Bet sūdzības autoru «Ziņām» neizdevās satikt – uz norunāto satikšanos viņš neatnāca. Ģimenes ārste Edīte Briede stāstīja, ka Viktors Meinarts ir smagi slims, viņam ir otrā invaliditātes grupa. Uz ambulanci nākot reti, ar viņu esot grūti kontaktēties.
– Visu dzīvi viņš ir lidojis kā taurenis no zieda uz ziedu, – atzīst ārste. – Kā lai palīdz tādam cilvēkam?
P.S. Kad raksts jau tapa, Viktors Meinarts vēlreiz ieradās Cilvēktiesību atbalsta tīkla Jelgavas birojā un atvainojās, ka nav varējis ierasties uz norunāto tikšanos. Jelgavas Patērētāju interešu aizsardzības kluba vadītāja Tekla Žabova viņam ieteikusi vēlreiz lūgt pagasta vadību uzņemt sociālajā mājā. Viktors Meinarts izskatījies ļoti slims.
