Uguns
Lai gan ziema tā pa īstam vēl negrib atkāpties, ik pa brīdim atsūtot mums vēsākus rītus, aukstāku vēju un pat sniega pārslas, pavasara tuvošanos tomēr jūt. Dodoties pastaigā, dzirdi, kā virs galvas sasaucas putnu kāši, tālumā klaigā dzērves. Bet tas nav viss – katru gadu kā neatņemamu pavasara piedevu jūti arī dūmu aromātu. Labākajā gadījumā tur kāds kopj dārzu un dedzina sausās pērnā gada augu paliekas, bet reālākajā – kaut kur atkal tiek svilināta kūla.
Man jau izsenis patīk dažādi seriāli par policistiem, neatliekamās palīdzības mediķiem un ugunsdzēsējiem. Tie ir gana iecienīti daudzās pasaules valstīs laikam jau tādēļ, ka ļauj “parastiem” cilvēkiem ielūkoties īpašo arodu veicēju ikdienā. Cik no tā ir scenāristu safantazēts, cik realitāte, klāt nebijušam grūti spriest, bet var iedomāties, ka ikdienā šie darbi nebūt nešķiet tik romantizēti. Lai kāda būtu seriālu līdzība ar realitāti, skaidrs, ka visi cilvēki, kas strādā šajā jomā, ir jānovērtē un jāuzslavē, ko nereti aizmirstam. Šajā laikraksta numurā piedāvājam iespēju ieskatīties Kalnciema ugunsdzēsēja glābēja Andra Bēma ikdienā, intervijā ar viņu – par darbu brigādē, pieredzēto un ielāgoto.
“Viena no baisākajām pieredzēm ir autoavārijas. Liepājas šoseja ir bīstama, daudzi “nesas” pārāk ātri. Gadās, ka avārijā mašīna ir tā satriekta, ka tu nevari saprast, kuru ķermeņa daļu no auto lūžņiem ņemt ārā vispirms. Taču ir jāsaņemas, jo neviens cits to nedarīs, kādam tas darbs ir jādara,” intervijā teic Andris. Savukārt mums atliek atcerēties pateikt paldies viņam un citiem, kas šo darbu patiešām dara.
