«Mūsu karalis ir pircējs, tas ir visa sākums un gals,» tā aizvakar, tikdamies ar Zemgales graudaudzētāju iniciatīvas grupas dalībniekiem, sacīja zemkopības ministrs Andris Rāviņš.
«Mūsu karalis ir pircējs, tas ir visa sākums un gals,» tā aizvakar, tikdamies ar Zemgales graudaudzētāju iniciatīvas grupas dalībniekiem, sacīja zemkopības ministrs Andris Rāviņš. «Ja viņam negaršo ‘Latvijas brūnā’ bullēna ciska, tad neviens, arī valdība nepiespiedīs viņu to pirkt un ēst. Īpaši vēl, ja viņam naudiņas maz. Ja zemnieks to vēl nav sapratis, man žēl…»
Ministra teiktais bija arī daļēja atbilde uz vienu no svarīgākajiem zemnieku jautājumiem – vai tad valsts nav spējīga piespiest privatizētos dzirnavniekus iepirkt no zemniekiem graudus un par pieklājīgām cenām? «Nē, valsts nevar piespiest. Ja būs vajadzība pēc graudiem, tad dzirnavnieki tos pirks. Pārtikai mums vajag ap 160000 tonnu kviešu. Bet par cenām – būs jāiet uz tādām, kādas ir Eiropā. Turot augstākas, mēs mudināsim graudus ievest no citām valstīm, kur par tiem maksā mazāk.»
Daudziem mūsu zemniekiem liela daļa graudu vēl glabājas klētīs, tāpēc ir saprotamas viņu bažas, vai vispār tos kāds pirks. «Pirks, kur šie paliks,» sacīja ministrs. «Pēc diviem trim mēnešiem pirks graudus. Cenas? Tās būs atkarīgas no graudu daudzuma valstī.»
Ir skaidrs, ka zemniekiem jāslēdz gudri līgumi ar pārstrādātājiem, jo tikai līgums reglamentē viņu abpusējās attiecības un pienākumus. Pat Lauksaimniecības likums, kas nosaka arī piegādāto graudu apmaksas kārtību, piebilst – ja līgumā nav paredzēts citādi. Tāpēc arī zemkopības ministrs mudināja zemniekus veidot asociācijas, lai pārstrādātājam pie līgumslēgšanas galda pretim stājas tūkstošu tonnu pārstāvis, ne piectonnieks.
Zemkopības ministrija, gribēdama zemniekiem palīdzēt, ir izstrādājusi graudu piegādes parauglīgumu, pie tā arī vajadzētu turēties, vienojoties ar graudu iepircējiem. Taču cik daudz no tā būs palicis abu pušu parakstītajā, atkarīgs tikai no zemnieka spējas un prasmes aizstāvēt savas intereses.
Andris Rāviņš skaidroja arī citus lēmumus un ierosinājumus, kas ministrijā tapuši, izpildot Ministru prezidenta Guntara Krasta 26. septembra rīkojumu sagatavot programmu labības tirgus sakārtošanai. Par ļoti svarīgu tiek atzīta trīspusēja – graudu ražotāja, pārstrādātāja un bankas – līguma noslēgšana. Vairākas Latvijas bankas ir izteikušas vēlēšanos piedalīties graudu biznesā. Nākamajai sezonai paredzētā norēķināšanās kārtība par graudiem tad būtu vienkāršāka – zemnieks, dzirnavniekam graudus atdevis un saņēmis par to parādzīmi, iet uz banku un par noteiktiem procentiem (iespējams, septiņiem) saņem naudu, lai varētu atkal sēt. Ir paredzamas izmaiņas graudu pārstrādātājiem. Rēzeknieši, piemēram, no mūsupuses labības iepirkšanas esot atteikušies, tas nozīmē, ka Zemgalē aktivizēsies citi pircēji – Rīgas, Daugavpils, Dobeles dzirnavnieki. Pagaidām amatpersonas atturas no alus miežu pirkšanas solījumiem, jo lielākais alus ražotājs «Aldaris» iesalu ved no aizrobežas – tur tas esot daudz kvalitatīvāks un mūsu alum piemērotāks. Bija gan projekts par iesala rūpnīcas būvi Pastendē, taču «jāvārdu» teikt neviens neuzņemas, jo kurš gan galvos, ka uzbūvētajā ražotnē iesala kvalitāte atbildīs «Aldara» tā brīža vajadzībām? Mazliet drošāka nākotne rādās tiem, kas paredzējuši sēt auzas, griķus, jo «Rīgas dzirnavniekā» saimniekojošie zviedri plānojot ap 200 miltu produkcijas veidu, kā ražojot viņu valstī.
Ministrs skaidroja arī nākamā gada subsīdiju politiku. Tās paredzētas par vēl nepārdoto graudu glabāšanu (iespējams, lats par tonnu), jaunās tehnikas un tehnoloģiju iegādei, zemes pirkšanai, meliorācijai un meliorācijas sistēmu kopšanai, kā arī jauno zemnieku pabalstīšanai. Nākamgad subsīdijas nepiešķirs par 3. ataudzējuma sēklu, mazākas tās būs arī par otro un pirmo ataudzējumu. Iespējams, ka atbalstu gūs arī Sidrabenes pagasta zemnieku organizatores Velgas Lejnieces ierosinājums maksāt subsīdijas nevis par apsētiem labības hektāriem, bet gan realizētām graudu tonnām.
Zemnieki un ministrs sprieda vēl par daudzām citām svarīgām lauku lietām. Kā tās notiek pie mums un kā – citur. Un lai gan Velga Lejniece sacīja, ka mēs, latvieši, jo apspriede, jo izskatāmies dumjāki, taisnība viņai nebūs vis. Jo aizvien vairāk un vairāk lauksaimnieki runā par ražošanas intensifikāciju, kvalitātes uzlabošanu, precīzas uzskaites nozīmi, izglītošanos, vārdu sakot, – par kārtību, kā to vienā vārdā nosauca rajona zemnieku apvienības valdes priekšsēdētājs Modris Jansons. Ir skaidrs, ka maizi var cept no kviešiem ar lipekli ne mazāku par 24 – 26 procentiem. Ja tādu graudu nav, pats vainīgs. Tāpat ir skaidrs, ka, ievācot no hektāra 25 centnerus, tiktikko var noturēties «uz nullēm» un par peļņu nav ko domāt. Ja kādam mājās ir graudi un viņš to slēpj no valsts, tad loģiski, ka valsts atļauj maizes cepējiem kviešus ievest pār robežu. Ja zemnieki slēpj, cik hektāros iesējuši labību, kā lai valsts prognozē graudu daudzumu? Varbūt pietiks, bet varbūt jāslēdz pirkšanas līgumi ar, piemēram, Ukrainu? Patlaban sanktpēterburgieši meklē pārtikas kartupeļus. Valstī uzskaites nav, jo zemnieks taču nesaka, cik un kas viņam stirpās un pagrabā. Pie kā sūtīt?
Taču ne jau no zemnieka vien kārtība atkarīga. Arī valsts institūcijās tā jāievieš. Un par to atbildību zemnieki prasa no valdības un ministrijām.
Labības audzētāju un ministra tikšanās bija vērtīga abām pusēm. Lai gan palika arī neatbildēti jautājumi, tomēr pie skaidrības laucinieki tika daudzās lietās, tāpat kā daudz no viņiem uzzināja ministrs.
