Līdz šim Igaunijā būts vien divas reizes. Toreiz abos braucienos galamērķis bija Tallina un tās apriņķis, tāpēc šoreiz nolēmām doties Tartu un Narvas virzienā. Ideja par braucienu radās jau pirms kāda laika. Ja domājat, ka ziema nav piemērota ceļošanai un dabas baudīšanai, tad mēs pārliecinājāmies, ka tā noteikti nav. Netālās Igaunijas daba ir fantastiski skaista arī ziemā, pārvēršot vasaras krāšņos ūdenskritumus lielās ledus ziedu gleznās. Zinājām, ka brauksim ar mašīnu, un galvenā ceļojuma doma bija – nesteigties. Pat ja nepaspēsim kaut ko apskatīt, būs iemels atgriezties un izbaudīt šo zemi kādā citā gadalaikā.
Laikus jau gatavojāmies savam mazajam ceļojumam, sākot ar naktsmītnes meklēšanu, līdzņemamo mantu saraksta veidošanu un visbeidzot mašīnas “uzpucēšanu”, lai ceļā negadītos nekādas ķibeles. Ceturtdienas vakarā tika sarūpēti našķi, lai nebūtu jāstājas kafejnīcās vai benzīntankos.
Jelgavā pavasaris, Vidzemē – ziema
Piektdienas rīts, bāka pilna, un var doties ceļā. Izbraucot no mājas pagalma, nekas neliecina, ka jau pusceļā uz Vidzemi būs sniegs, jo iepriekšējās dienas Jelgavā ienesa saulainas pavasara vēsmas.
Ar dažām kāju izlocīšanas pieturām pirmais galamērķis – naktsmītnes atrašana Tartu. Meklējot guļvietu, vēlējāmies, lai tā atrastos netālu no centra. Svarīgi arī, lai tur būtu iespēja pašiem pagatavot ēdienu. Nama saimnieks jau gaidīja mūs, pat ledus klāto ietvi bija nokaisījis ar sāli. Ienākot naktsmītnē, jūtams, ka siltums ieslēgts vien brīdi pirms mūsu ierašanās, bet tas nekas, jo to kompensēja kamīns, kuru vakarā drīkstējām iekurt. Runājot ar saimnieku, saprotam, ka latvieši šeit nav reti viesi. Saņemot mūsu sagatavoto ciemakukuli, viņa seja gan saviebjas šausmās – atkal jau Rīgas balzams! Uzreiz arī seko stāsts par to, kā viņš reiz ar latviešu draugiem baudījis šo dzērienu un attapies brīdī, kad jau bijis krietni par daudz. Smejoties saimnieks tomēr pieņem atvestos labumus un nodod mājiņu uz divām naktīm mūsu rīcībā.
Sanesuši mantas naktsmītnē, nolemjam doties uz Tartu informācijas centru, kas atrodas vecpilsētā. Nokļuvuši līdz pilsētas centram, saprotam, ka auto novietošanai vietas pietiek, taču, kur mēs drīkstam to atstāt, saprašanas nav. Atliek cerēt, ka sodu neviens neuzliks. Informācijas centrā jauna meitene laipni ieteic, ko vislabāk apskatīt Tartu un apriņķī. Pārliecināmies, ka daži no apskates objektiem jau atzīmēti mūsu sarakstā. Protams, sekoja arī jautājums par autostāvvietām pilsētā. Minējām, kur atstājām auto, un meitene nosmēja, ka tā esot dārgākā mašīnas novietošanas zona. Svarīgi esot nolikt “pulksteni” uz priekšējā auto paneļa, jo pirmās 15 minūtes visur ir bez maksas.
Informācijas centrā mums iesaka apskatīties, iespējams, labāko skatu vietu centrā. Skatu platforma atrodas Jāņa baznīcā. Panorāma no tās iespaidīga jau vien tāpēc, ka tur blakus ir lielie baznīcas zvani. Dodoties augšā pa trepēm, ik pa brīdim ir iespēja paskatīties uz dievnama altāri no augšas. Tiekot līdz pašai augšai, kāju muskuļi jūt nelielu slodzīti. Pašiem atliek pasmieties, ka tā ir tikai pirmā brauciena diena.
Kad iespaidi gūti un trepes lejup pievarētas, uzmeklējam vīru, kurš mūs sagaidīja baznīcā, lai pārmītu kādu vārdu ar viņu, jo pamanījām, ka viena dievnama puse perfekta, taču otra šķita daudz vecāka un laika zoba skarta. Izrādās, baznīcas kara laikā spridzinātie torņi uzkrituši uz jumta, līdz ar to tas sabojāts. Pēc tam celtne netika pareizi iekonservēta, un, laikam ritot, sienas sākušas brukt. Tādēļ arī kreisā puse šodien ir atjaunota, bet labā, skatoties uz altāri, saglabājusies no 14. gadsimta, kad dievnams uzcelts. Vēl jāpiemin, ka šī ir viena no vecākajām un unikālākajām baznīcām Igaunijā un zināma visā Eiropā sava lielā terakotas skulptūru skaita dēļ. Mazās skulptūras visapkārt iemūrētas dievnama sienās.
Vēss vakars zvaigžņotās Tartu ielās
Kad izlūkoti igauņu veikali, pusdienas notiesātas, var doties vakara pastaigā. Mīnus desmit grādi, ledus uz ietvēm, cimdi un cepures uzvilktas. Visvairāk vēlējāmies redzēt skatu plačus, kuri Tartu ir pat vairāki. Dodoties kalnā, jāuzmanās no paslīdēšanas. Igauņi gan uz ledus uzkaisījuši smalkus akmentiņus, kas rada drošāku pārvietošanās sajūtu nekā sāls uz mūsu ielām. Tā kā aizraujamies ar slēpņošanas (geokešinga) aktivitāti, jāpārbauda arī, vai tuvumā nav kāds punkts. Viens tāds atrodams tieši pie pirmā skatu plača. Pakāpjoties augstāk, paveras ne pārāk panorāmisks skats uz pilsētu, taču ieraugām, ka blakus ir Tartu Universitātes muzejs/Doma baznīca. Dodoties tuvāk, redzam vien necilu ieeju bez durvīm un sajūtas, ka pavērsies iespaidīgs skats ar zvaigžņotām debesīm. Ejot dziļāk drupās, sirds sāk dauzīties arvien vairāk, gribas apstāties, atspiesties pret sienu un skatīties augšup. Ne jumta, ne logu, vien skaidras zvaigžņotas debesis. Uzreiz ir skaidrs, ka vakars bija labākais laiks Tartu apskatei.
Tartu ielās nav daudz cilvēku, vien pārīši, kas bauda mierīgo piektdienas vakaru. Klīstot pa mazajām ieliņām, secinām, ka nav skaļu nakts klubu vai spēļu zāļu, pie kurām drūzmējas manāmi iereibuši ļaudis, vien divas kafejnīcas, kur redzams, ka ģimenes ietur kopīgas vakariņas.
No angļu uz krievu valodu
Otrās dienās plānā – Narva, bet pirmā pieturvieta – pie Peipusa ezera. Tas pārklājies ar biezu ledus kārtu un ar neredzamu horizonta līniju vēl priecē zemledus makšķerniekus un sniega motociklu cienītājus.
Vietējā veikalā, uzrunājot pārdevēju, uzreiz top skaidrs, ka tuvojamies Krievijas robežai – jau šeit pārdevējas labprātāk vēlējās runāt krievu valodā, nevis angļu. Veikaliņā atradām lietuviešu “Pergale” konfektes ar skaistu Igaunijas bildi uz kastes, kas ir kā jauks ciemakukulis, kuru aizvest mājās. Tikai kāpēc lietuviešu konfektes?
Līdzīgi kā Tartu, arī šeit informācijas centrs ir pirmais pieturas punkts. Pirmās un vienīgās grūtības mums sagādāja Narvas viadukts – lai no tā izbrauktu, apļa vidū jāapstājas, par ko liecina STOP zīme, kuru pamanījām vien tad, kad sapratām, ka ir jābremzē. Veiksmīgi, bez avārijām, nokļuvām pie informācijas centra, kas atrodas blakus robežkontroles punktam, kas savieno Igauniju un Krieviju, Narvu un Ivangoradu. Šeit, protams, igauņu valoda vispār nav dzirdama. Pirmais apskates punkts – turpat esošais Narvas cietoksnis. Nav pat nepieciešams kāpt Hermaņa tornī, lai pāri upei redzētu Ivangorodas cietoksni, kas jau atrodas Krievijas pusē. Nesteidzīgi staigājot pa cietokšņa teritoriju, kādā stūrī netīšām atradām Ļeņina pieminekli. Novērtējuši padomju laiku atliekas, dodamies saulainā pastaigā pa Narvu.
Savukārt pie stāvkrasta – Valastes ūdenskrituma – šoreiz baudāms leduskritums. Tuvojoties šim objektam, manāma rosība – cilvēku plūsma tur ir nepārtraukti, taču tas netraucē baudīt dabas meistardarbus. Vītņveida trepes ļauj apskatīt krāšņo leduskritumu no malas. Izrādās, Valastes ūdenskritums radies padomju laikos kā meliorācijas blakne.
Dienas pēdējais apskates objekts – Kohtlas raktuves. Jau pirms tam, braucot uz Narvu, manīti vareni melni kalni. Šajā galamērķī ieradāmies īsi pirms pieciem vakarā. Līdz ar to paspējām pārmīt tikai dažus vārdus ar gidi, kura motivēja mūs noteikti atgriezties un izbaudīt raktuvju burvību. Kundze pat pagodināja mūs ar dažām latviešu frāzēm un izteica vēlmi, ka ļoti labprāt iemācītos mūsu valodu. Iespaidīga bija pati raktuvju ēka, kurā aplūkojama neliela ekspozīcija. Tā nu nākamā Igaunijas ceļojuma viens no galamērķiem mums jau ir skaidrs. Pilsēta gan šķita ļoti klusa, pat pamesta. Gide atklāja, ka cilvēki šeit vēl dzīvo, taču viņiem īsti vairs neesot darba, jo pilsēta būvēta strādniekiem, kas strādāja raktuvēs.
Liels prieks ir par skaisto saulīti, kas pavadīja mūs abas dienas. Trešās dienas galamērķis – mājas Jelgavā, līdz ar to laikapstākļi vairs nav tik nozīmīgi. Nelielajā izbraucienā piedzīvots daudz, un jau iekrātas idejas nākamajai vizītei Igaunijā, varbūt pat lielākā draugu kompānijā. Secinām, ka, dodoties ceļojumā ar mašīnu, pa ja apskates punktu nav tik daudz, tas tiek izbaudīts nepārtraukti, tāpēc šādi braucieni mums patīk visvairāk. Tuvojoties vasarai, noteikti nedēļas nogales būs aizpildītas.
