Pa vējam
Katrs ceļotājs, kuram ir bērni, noteikti labi zina uzmanības novēršanu no garlaicīgā ceļa ar paņēmienu – skaties, rekur vēja ģeneratori! Vismaz mūsu ģimenē tas jau izsenis bijis viens no ainavas elementiem, kam, dodoties cauri, piemēram, Vācijai un Nīderlandei, pievērst uzmanību garajos pārbraucienos ar automašīnu. Pieņemu, ka tā tas ir ne vienā vien ģimenē.
Tiktāl, kamēr vēja ģeneratorus redzam pa automašīnas logu ceļojumā, mums tie patīk un liekas ainavu atsvaidzinošs elements. Bet situācija krietni vien mainās, kad vēja parku kāds nolemj ierīkot mums tuvumā. To parāda laikrakstā aprakstītā situācija Dobeles novadā. To spilgti parāda reakcija uz nesen izskanējušo ideju vēja parku būvēt arī Jelgavas novadā – Elejas pusē. Par patikšanu nu vairs nav ne vārda, gluži otrādi – tiek meklēti visi iespējamie argumenti (ne vienmēr pamatoti), lai lielos elektrības ražotājus mūsu laukos neredzētu.
Nav liela māksla filozofēt par kaut ko īsti neizprotamu un situācijām, kas nav pieredzētas, tieši tādēļ “Ziņas” devās ekspedīcijā uz Kurzemes pusi, lai klātienē pajautātu – kā tad ir dzīvot zem “vēja spārniem”. 2002. gadā pie Grobiņas tapis tolaik Baltijā lielākais vēja parks ar 33 ģeneratoriem.
Valsts veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis atzīst, ka informācija par vēja ģeneratoru ietekmi uz veselību ir pretrunīga: “Visdrīzāk dominē subjektīva uztvere, jo arī ārzemju kolēģi ir atzīmējuši, ka vēja ģeneratorus kā traucējošu faktoru nekad neuztver tie, uz kuru zemēm šie ģeneratori ir izvietoti un kas par to saņem nomas maksu.”
