Skolotāja Austra Kasparinska sadarbībā ar mazdēlu vēsturnieku Dāvi Beitleru uzticējusi laikrakstam savu dzīvesstāstu, kas sākas 1924. gada 18. maijā Vircavas pagasta Šalkās un turpinās Valgundes pagasta (vecā Kalnciema pagasta) Tīreļu ciema Kraujās. Dāvis teic, ka sava dzīvesstāsta pierakstus vecmāmiņa galvenokārt veikusi divtūkstošo gadu sākumā, dzīvojot kopā ar māsu Skaidrīti Ēdelnieci-Sēju dzimtas mājās Jaunsvirlaukas pagasta Ziedoņos. Rakstīts, domājot par to, ka radam rads ir jāpazīst. Taču pirms dažiem gadiem, datorā pārrakstot vecmāmiņas tekstus, Dāvis atskārtis, ka tam ir arī plašāka vērtība kā sava laika vēstures liecībai. Vietām viņš vecmāmiņas rakstīto ir papildinājis (tas avīzē slīpināts), teksts ir rediģēts un pielāgots laikraksta formātam.
Mani vecāki, vecvecāki un citi radi
Tēvs Vilis Eidemanis-Ēdelnieks piedzima 1889. gada 11. novembrī (pēc vecā stila – 30. oktobrī) Vecsvirlaukas “Smilšu krogā”. Viņa tēvs, vārdā Dāvids, ģimenē saukts tikai par Dāvi, bija uzvārdā Eidemanis. Māti sauca Lavīze, viņas meitas uzvārds Salmiņa. Mans brālis Kārlis Ēdelnieks bija izpētījis, ka mūsu rados ir arī rakstnieks un karavadonis Roberts Eidemanis, taču skaidri es to nevaru pateikt. Iespējams, Vidzemē, Lejasciemā, dzimušā R.Eidemaņa senči ir nākuši no Zemgales.
Rakstnieka, militārā un sabiedriskā darbinieka Roberta Eidemaņa (1895–1937) vārdu šodienas Latvijā zinās vien retais. Savulaik gan tas skanēja koši. Viņa vārdā bija nosaukts kuģis, par pilsētu ielām pat nerunājot. Dzejā Eidemanis nekad nav bijis Rainis vai Čaks numur divi: pantiņi vienkārši, jauki sentimentāli, bet bez dziļākas apziņas plūsmas, plašākiem filozofiskiem apvāršņiem; arī proza dižmākslas kalngalēs negozējas.
1916. gadā Pirmā pasaules kara vētras aizrāva Eidemani uz Krieviju, kur viņam bija nolemts pavadīt visu tālāko mūžu un tapt par nopelniem bagātu militāro darbinieku. Krievijas pilsoņu karā Eidemanis veiksmīgi vadīja kaujās Sarkanās armijas divīzijas un augstus amatus padomju militārstruktūrās ieņēma arī pēc kara. Daudz ir paveicis sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Būdams gan PSRS Rakstnieku savienības biedrs, gan Latvju Rakstnieku centrālā biroja priekšsēdis Maskavā, gan Krievijas latviešu izglītības un kultūras biedrības “Prometejs” centīgs loceklis, viņš aizvien tiecies sekmēt latviešu vārdmākslas prestiža un raudzes celsmi ārpus tēvzemes robežām. Droši vien šie nopelni veicināja R.Eidemaņa galu mocekļa nāvē Staļina Lielā terora gados: apsūdzēts, spīdzinot piedabūts atzīt dalību latviešu pagrīdes organizācijā un sazvērestībā pret padomju valsti, visbeidzot nošauts, līķis slepeni kremēts, un pelni iesviesti masu kapā Maskavas apkārtnē.
Mans vectēvs Dāvis Eidemanis bija jumiķis, Jelgavas pusē ļoti pieprasīts meistars. Jāpiebilst, ka viņa dzīves laikā jumtus parasti klāja no salmiem vai niedrēm. Ziņas par Dāvi Eidemani ir diezgan skopas. Zināms, ka 18 gadu vecumā viņš iekrita akā un kopš tā notikuma stipri stostīja valodu, tāpēc maz runājis. Apglabāts Bērzkroga kapos.
Dāvja pirmā sieva nomira, un palika divi dēli, nepilnus desmit gadus veci. Tad Dāvis apņēma otro sievu Lavīzi, kurai pūrā bija meita Grieta Salmiņa, jau padsmitos gados. Viņu laulībā arī piedzima mans tēvs Vilis. Manā vecāmāte Lavīze Pirmā pasaules kara laikā nomira ar asinssērgu. Paglabāta bēgļu gaitās, guļ Rīgā, Ziepniekkalna kapos. Bēru dienā pie kapa dēls Vilis iestādījis bērziņu, lai vēlāk varētu kapu atrast. Tomēr, kad pēc kara mātes kapu meklējis, viņš to vairs neatradis. Vējš kopiņas smiltis bija nolīdzinājis, un bērziņš tur neieauga. Kad pieauga Viļa pusbrāļi, viens aizbrauca uz Ameriku, otrs dzīvoja Jelgavā. Abi bija izmācījušies amatus – viens kurpnieka, otrs – drēbnieka. Arī pusmāsa Grieta ieguva amatu – izmācījās par šuvēju.
Jelgavas pusbrālim piedzima divi dēli. Viens strādāja Rīgā bankā, bērnu ģimenē nebija. Otrs – Viktors – dzīvoja Jelgavā un strādāja veikalā. Viņam piedzima meita Astrīda, kas izmācījās par skolotāju un apprecējās ar Kroģeri. Padomju laikā Astrīda bija sabiedriska darbiniece, bet vēlāk ilgus gadus pansionāta direktore. Astrīdai ir divi dēli.
Tēva pusmāsu Grietu apprecēja Kraulis. Pēc neilga laika viņš aizgāja strēlniekos un karā pazuda bez vēsts. Vēlāk Grieta satika Jāni Aleksandru Vizģirdu (Vizgirdas). Kara laikā viņš bija aizbēdzis uz Pēterburgu. Kad Aleksandrs atgriezās Latvijā, viņam nomira sieva, atstājot mazo meitiņu Amāliju. Grieta kļuva par viņas pamāti, bet pati Amālija uz mūžīgiem laikiem palika mūsu māsīca. Amālijas mātei uzvārds bija Gruntiņa, tāds bija arī Amālijai.
Amālijas tēvu Aleksandru Vizģirdu mēs saucām par Garo Jāni. Viņš tiešām bija iespaidīgs vīrs – garš, stiprs, melnām ūsām, vienmēr laipns un strādīgs. Godos viņa pirkstā mirdzēja liels, skaists gredzens ar aci – mēs to saucām par “klucriņķi”.
Manā bērnībā šī ģimene dzīvoja Vecsvirlaukas pagastā, Kārniņos (Piģīšos), meža un Lielupes ielokā – ķieģeļu cepļa tuvumā. Amālijas tēvs strādāja ceplī, kas piederēja māju saimniekam. Viņš labi pelnīja, un katru mēnesi ģimenei bija droša nauda. Ķieģeļi tika saulē grozīti, žāvēti un tad ar ķerru stumti uz liellaivām. Amālija šajā darbā palīdzēja. Mēs bieži braucām pie viņiem ciemos.
Vecākais brālis Arvīds veda mūs ar riteni. Es uz stangas, Skaidrīte ar Daili (Kārli) – uz bagāžnieka. Tā mēs četri ģimenē vecākie bērni braucām. Visi brīnījās par mūsu spēju sasēsties uz viena velosipēda. Jaunākais brālis Visvaldis, kas piedzima 1940. gadā, šajā četrotnē vēl neietilpa.
Ķieģeļu ceplī pie Amālijas gāja jautri. Mēs braukājām ar truļiem, un Amālija mūs mācīja airēt ar laivu Lielupē.
Grieta dzīvoja mājās. Viņa audzēja cūkas (parasti divas). Cūku barībai tika pirkti ēdienu atlikumi Jelgavas ēdnīcās un restorānos. Tos no Jelgavas Grieta veda ar laivu. Dārzā audzēja saknes. Rudenī, kad cūkas bija nobarotas, tās nokāva. Gaļas pietika visam gadam. Šajā piemājas saimniecībā cūkas izauga ļoti lielas – mēs nekad tādas nevarējām nobarot. Vienmēr braucām uz cūku bērēm, tētis palīdzēja pie kaušanas. Tad nu katrreiz pārēdāmies. Protams, vienmēr tika dots ciemakukulis, ko aizvest mājās.
Amālija mācījās Vecsvirlaukas pamatskolā, un es tur braucu uz eglīti. Vienreiz Jelgavā abas gribējām aiziet uz kino, taču mums nebija 16 gadu. Amālija bija liela augumā, un viņu jau būtu laiduši, bet man prasīja pasi. Tā no mūsu blēdīšanās nekas neiznāca.
Amālijas tēvs Garais Jānis saslima ar kuņģa jēlumu. Reiz, stumjot smagās ķerras, viņa kuņģis pārplīsa. Kamēr ar laiviņu aizveda uz slimnīcu Jelgavā, glābt vairs nevarēja. Toreiz vēl penicilīna nebija, kas būtu saindēšanos novērsis. Nelaiķa māte, dedzīga katoliete, gribēja dēlu apglabāt katoļu kapos, bet mācītājs nepiekrita. Tas tādēļ, ka Garais Jānis savā dzīvē uz katoļu baznīcu negāja. Toties viņš gāja līdzi sievai Grietiņai uz luterāņu Svētās Annas baznīcu. Arī Amālija iesvētīta Svētās Annas baznīcā Jelgavā. Tomēr beigās Aleksandru Vizģirdu atļāva apglabāt katoļu kapos un ar katoļu mācītāju.
Palikusi atraitnēs, Grieta atstāja Kārniņus un dzīvoja Jelgavā. Arī Amālija kādu laiku dzīvoja Jelgavā, bet tad pārcēlās uz Līvbērzi, kur Bērzmuižas pagasta valdes sekretāra Viļa Cālera ģimenē pieskatīja divus zēnus un palīdzēja saimniecībā.
1940. gadā Amālija apprecējās ar Koškinu no Līvbērzes, mēs ar Arvīdu braucām uz kāzām Bērzes baznīcā.
Otrā pasaules kara laikā Amālija piedzīvoja kara šausmas, bēguļoja pa “Kurzemes maisu” līdz pat jūrmalai. Viņai bija ar tuberkulozi slims vīrs un divi mazi bērni – dēls Māris un jaundzimusi meitenīte. Drēbītes zīdainītim Amālija žāvēja, aptinot tās ap savu augumu. Vīrs kara laikā nomira un apglabāts Tukumā. Amālija pārvarēja daudz grūtību. Strādāja gan pie saimniekiem, gan uz dzelzceļa, gan pienotavā. Beidzot nonāca Kandavas internātskolā, kur dabūja pavāres darbu un palika ilgus gadus. Aizejot pensijā, viņa turpināja dzīvot skolas dzīvoklī Kandavā.
Tīreļpurvs, Sibīrija un atkal dzimtenē
Mans tēvs Vilis mācījās Grīvas četrklašu pamatskolā. Pusaudža gados strādājis Vircavas pagasta Nāreikās un Biciņos un Jaunsvirlaukas pagasta Driksnās. Agrā jaunībā viņš piedzīvoja arī 1905.–1907. gada nemierus. Nāreiku saimnieks bija revolucionāru atbalstītājs, kreisi noskaņots. Reiz Vilis, pildīdams saimnieka rīkojumu, piedalījās kādā braucienā uz vietējo mežu, kur slēpās revolucionāri, kas bija jāapgādā ar pārtiku. Toreiz tēvam ap vidukli apsēja un noslēpa zem drēbēm sarkanu karogu. Nezinu, vai pats Nāreiku saimnieks arī toreiz brauca līdzi, droši vien, ka jā. Kad pēc revolūcijas saimnieku meklēja žandarmi, Vilim tika prasīts, kur viņš ir noslēpies. Tomēr atrasts netika. Vēlāk, sasniedzot 20, 25 gadu vecumu, Vilis pārcēlās uz Kārniņiem, kur strādāja ķieģeļu ceplī.
Kad pienāca Pirmais pasaules karš, Vilim, kurš bija mātes apgādnieks, vajadzēja lozēt par iesaukšanu armijā. Viņam tad iznāca iet. 1914. gadā Vili nosūtīja uz Ņižņijnovgorodu, vēlāk viņš karoja ar austroungāriem Galīcijas frontē, bet 1915. gadā tika ieskaitīts latviešu strēlniekos. Dienējis latviešu strēlnieku rezerves bataljonā (pulkā) Tērbatā, tad 4. Vidzemes pulkā. Ir karojis Ložmetējkalnā, Tīreļpurvā, Nāves salā. 1917. gadā saslima ar asinssērgu. Nosūtīts uz Petrogradu, klostera slimnīcu. Tur slimoja astoņus mēnešus. Pēc slimnīcas, kamēr Latvijā vācieši, Vilis tika nosūtīts uz Sibīriju, kur ieskaitīts Sarkanajā armijā. Bijis Tomskā un Omskā, ticis līdz Sverdlovskai Urālos, kur nākuši baltie. Permā pieteicies gūstekņu pārvešanai uz kādu vietu, kas tuvāka tēvzemei. Tad, tuvojoties Latvijas robežai, dezertējis un atgriezies mājās. Tēvs stāstīja, ka Krievijā bija spiests palikt kāds viņa labs draugs, arī latviešu strēlnieks. Viņš krājis naudu ceļam uz Latviju, bet bijis liels kāršu spēlmanis un mīlējis arī iedzert. Lūdzis Vilim naudu noglabāt un neļaut to nospēlēt kārtīs. Vilis arī apsolījis. Bet reiz, kad draugs dzērumā mācies virsū un nikni prasījis naudu atdot, viņš nav izturējis, naudu atdevis, un spēlmanis visu arī nospēlējis, pēc tam lējis gaužas asaras.
Mana māte Elza Gulbe-Ēdelniece (pilnā vārdā – Hortenzia Luiza Elza) dzimusi 1897. gada 27. decembrī Šķibes pagasta Jaunzemjos Audruves muižas strādnieka Jāņa Gulbja un viņa sievas Annas, dzimušas Purmales, ģimenē. Vēlāk man stāstīja, ka 1905. gadā, kad mans vectēvs Jānis Gulbis pēc pusotra gada prombūtnes pārnācis mājās no Krievu–japāņu kara, mana māte, tolaik septiņgadīga meitene, noaugušo un nogurušo tēvu nav pazinusi un teikusi mātei: “Dzen to krievu prom!”
Vēl viens 1905. gada revolūcijas laika ģimenes nostāsts saistās ar manu māti un viņas vecmāmiņu – Annas māti Trīni Purmali, kas daudz piedalījās mazmeitas Elzas audzināšanā. Reiz abas sēdējušas Audruves upes krastā, makšķerējot mazās zivtiņas. Tad Trīne mazmeitai sacījusi: “Meitiņ, kad nāks “melnā sotņa”, tad gan metīsimies upē: labāk kaut noslīkt nekā nonākt mellās sotņas nagos!”Trīne bija precējusies ar Kristapu Purmali. Viņš bija liels stiprinieks. Nomira no vēdera plēves plīsuma vai kādu saišu pārraušanas, smagumu ceļot.
Līgavu noskata pie kāršu galda
Mūsu māte ar tēvu iepazinās tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, kad tikko bija dibināta Latvijas valsts. Tolaik tēva un mātes ģimenes dzīvoja Kroņvircavas centrā. Tētis nebija kāršu spēlētājs, bet, lai varētu pavērot savu nākamo līgavu Elzu, viņš gāja pie kaimiņa Gulbja, kur dažkārt spēlēja kārtis. Elza bija aizņemta ar jaunāko brāļu un māsas audzināšanu un mācīšanu. Viņa arī dziedāja korī, lasīja dzejoļus, spēlēja teātri, kādi tolaik pagastā bija.
Ik pa laikam Elzai bija jāiet uz Lietuvu, lai aiznestu kādu drēbes gabalu, ko apmainīt pret pārtiku. Ar to leiši bija bagātāki. Elza mēroja garo ceļu kājām, līdz par šo apmaiņu ieinteresējās tēva māsa Grieta Kraule. Tētim bija zirgs, un viņš piedāvājās Elzu uz Lietuvu aizvest, jo arī viņam bija ko mainīt ar lietuviešiem un tika runāts, ka Elza palīdzēs apmaiņā. Tā nu Vilis ar Elzu diezgan ilgi kopā nobraukāja uz Lietuvu. Beidzot Vilis nolēma, ka tā svarīgā diena ir pienākusi. Viņš apturēja zirgu, pārskrēja pār ceļu un ar grāvī saplūktu neaizmirstulīšu pušķīti bildināja Elziņu.
Kāzas notika pirms 1919. gada Ziemassvētkiem. Viļa pusmāsa Grieta gan bija izvēlējusies brālim bagātu saimnieka meitu. Tad nu notika tā, kā redzam mūsdienu seriālos… Apsaukāšana, apmelošana, draudi, piemēram, “ieliešu verdošu ūdeni acīs, ja pie manis kūtī nāksi”. Kad 1921. gadā piedzima mans vecākais brālis Arvīds, Grieta gan nesa jaunajai ģimenei pienu (viņai piederēja govs, Vilim – zirgs). Pabāzusi trauku pa durvīm un teikusi: “Tas dēliņam!” Vēlāk, kad piedzimu es, par manu krustmāti izvēlējās Grietu. Ar gadiem viņas dusmas pārgāja. Lūdza piedošanu – it sevišķi vecumā.
Mūsu vecāki pēc Arvīda piedzimšanas dzīvoja Vircavas centrā pie vecā tilta, tagadējā Aptiekas mājā. 1923. gadā, kad Latvijas valstī ritēja zemes reforma un Vircavas pagastā lozēja zemi, kas bija atdalīta no muižas, mūsu vecāki kā jaunsaimnieki pārnāca dzīvot uz Pētermuižu (vēlāk – Jaunā muiža), ko padomju laikā nosauca par Šalkām). Pavisam no Pētermuižas zemes tika izveidotas 28 jaunsaimniecības (apmēram desmit hektāru zemes katrai), tai skaitā bija arī mūsu vecāku Ziedoņi. 1926. gadā tika uzcelta un pabeigta Ziedoņu dzīvojamā māja. Zeme bij krūmaina, un tai vajadzēja stipru ļaužu.
Šajā vietā vecmāmiņas A.Kasparinskas stāstīto papildina viņas mātes Elzas Gulbes-Ēdelnieces atmiņas. Viņa tās apkopoja 1970. gadā, uzrakstot dzimtai ļoti svarīgu dokumentu, ko nosauca par “Pārskatu par piecdesmit laulības gadiem”. Lūk, ko Elza mūža novakarā rakstīja: “Šis gads (1919.) bija vēl liels nemiera gads. Visur kara pēdas un izpostītas Latvijas sētas un druvas. Kara vētras izmētājušas cilvēkus. Daži vairs neatgriezās savās mājās. Bet vai tad ir bijis kādreiz tāds gads, kas spētu apturēt dzimšanu un miršanu, tāpat kā jaunu ļaužu iepazīšanos un apņemšanos iet kopā, lai nāk, kas nākdams?
Mūsu iepazīšanās nenotika ne deju zālē, ne kino klubā. Tā notika brīvā dabā, kad ziedēja ievas, kad dziedāja lakstīgala, kad smaržoja pavasarī kūpošā zeme. Mēs, toreizējie četri zemnieki, vienojāmies kopā strādāt zemi, ko katram bija tikai viens zirdziņš. Tas pats bij vājš un nevarīgs. Un tā nu mums vajadzēja kopā strādāt un iet cits citam palīgā. Tā nu, talkā ejot, vajadzēja vienmēr tikties gan kartupeļu stādīšanā, gan siena laikā, gan labības pļaušanā un savākšanā, gan kulšanā. Un, kad nu tā vasara pagāja, bijām cieši apņēmušies svinēt kāzas. Nekas mums nevarēja šo nodomu izjaukt. 1919. gada 7. decembrī pieci nopušķoti pajūgi stāvēja pagalmā ar zvaniņiem pie ilkss un, ermoņiku maršu pavadīti, braucām uz Jelgavas Nikolaja baznīcu laulāties. Lija smalks rudens lietutiņš, bērni pie katrām mājām skrēja skatīties kāziniekus. Tiem vajadzēja sviest kādu gardumu – kā jau pēc toreizējām parašām. Nebija ne grezno auto, ne orķestra, tomēr tādēļ bija ne mazāk priecīgi visiem un jautri kāzu dienā. Jelgava toreiz bija stipri izpostīta un maz apdzīvota. Darbojās tikai viena Nikolaja baznīca. Tā bija jauna. Vecs un sirms mācītājs Reinhards mūs salaulāja: “Tas patiesības un vienprātības Dievs lai jums vienus prātus dod.”
Mājās mūs sagaidīja pēc visām tolaiku izdarībām – kārts aizstiepšana un ermoņiku marši. Arī galds bija bagātīgs. Lai gan nekas nekur nebija nopērkams, mums jau pārtika bija, jo bijām taču zemnieki. Bija sautēta kazas gaļa un rupjo kviešu karašas. Vai šodien kāzās ēstu tādu mielastu? Tomēr visi bija priecīgi, dejoja, jokoja, gāja rotaļās. Toreizējās tumšajās dienās tas bija gaišs notikums.
Kad nu jautrās kāzas bija beigušās, jaunais vīrs veda sievu ar visu pūru uz savām mājām. Kāds tad nu bija pūrs – ne jau dīvāni un spoguļi, ne jau citas lepnas mēbeles. Tikai viens skapis, galds, divi krēsli un gulta ar piederumiem. Mēs tomēr bijām apmierināti un pieticīgi. Viens atgriezies no kara laukiem, kurus nācās trīs gados izstaigāt, minot tālus ceļus gan Latvijā, gan Krievijā – pilsoņu karos. Un ko tad es pa kara laiku varēju sapelnīt?! Palīdzēju mazākajiem brāļiem un māsai, jo tēvs bija armijā tālu krievu zemē un māte gulēja slimnīcā. Tā nu sākām dzīvot.
Turpinājums nākamajā numurā
