Ar Raiti Kraslovski iepriekš bijām runājušies 2017. gada maijā, pēc Rīgas maratona, kur viņš, finišējis pēc divām stundām, 45 minūtēm un 27,2 sekundēm, ieņēma 19. vietu kopvērtējumā, astoto savā 25–29 gadu vecuma grupā un bija ātrākais no jelgavniekiem. Tovasar vēl gaidīja daži pusmaratona plāni, startējot Jelgavas Sporta servisa centra komandā seriālā “Skrien Latvija”, bet uz rudens pusi – kopā ar draudzeni Eviju iecerētā došanās gadu ilgā ceļojumā uz Jaunzēlandi.
“Aizbraucām septembrī. Vispirms uz Angliju sapelnīt naudu, jo biju dzirdējis, ka lidostā var paprasīt, vai ir līdzi vismaz 2000 dolāru sākotnējai iztikai. Dzīvojām pie manas mammas, tā ietaupot uz īri, strādājām pagaidu darbus, līdz pēc pusgada nopirkām lielās mugursomas, zābakus, matracīšus, jo bija sajūta, ka tieši tā būs jādzīvo, un devāmies ceļā. Working Holiday jeb “strādā un ceļo” vīzu, kāda bija mūsējā, piešķir uz gadu, un no piešķiršanas dienas vēl tiek dots gads līdz izbraukšanai. Vīzas bijām ieguvuši 2017. gada martā, 2018. gada februāra beigās aizbraucām.”
Atgriezies pēc iespaidiem pārpilnā cēliena, Raitis ir atsaucīgi piekritis pastāstīt par sākotnējo motivāciju, rastajām iespējām un redzēto zemē, kur mīt sportiski ļaudis.
– Kāpēc tieši Jaunzēlande?
Pirms gadiem četriem pieciem, draugu uzaicināts, nokļuvu vienā stāstu vakarā Rīgā, kur uzzināju par Working Holiday vīzu ceļojumiem uz Jaunzēlandi, Kanādu un Austrāliju. Neilgi pēc tam tūrisma informācijas centrā Jelgavas Trīsvienības tornī līdzīgā pasākumā bija stāsts tieši par Jaunzēlandi, un tā pamazām ideja attīstījās. Kāpēc? Īsti pat neatceros, varbūt vilinoši bija tas, ka tālāk no Latvijas nav kur. Iepazīšanās ar Eviju un viņas studijas pabīdīja aizbraukšanas datumu par pāris gadiem, taču tas bija tieši laikā, lai visu labāk saplānotu un kopīgi realizētu. Minētajai vīzai no Latvijas ik gadu februāra pēdējā nedēļā var pieteikties 100 cilvēku. Iepriekš pat palikušas pāri, mūsu gadā kvotas beidzās trīs dienās, bet tagad esmu dzirdējis, ka jau pārdesmit minūtēs.
– “Strādā un ceļo” – pirmais vārds droši vien ne mazāk svarīgs kā otrs?
Vīzas atvēlētā gada laikā vari strādāt, vari arī nestrādāt, bet, ja strādā, tad noteikums ir, ka ne ilgāk par trīs mēnešiem pie viena darba devēja. Mēs vispirms apmetāmies Kvīnstaunā, un sākotnējais plāns bija sakrāt naudu busiņam, ar ko varētu apceļot Jaunzēlandi. Es atradu darbu celtniecībā – komunikāciju ierīkošanā, Evija – apģērbu veikalā. Ap 1000 dolāru maksāja istabas īre, taču algas Jaunzēlandē ir samērīgas ar dārdzību. Pēc tam Kraistčērčā dabūjām darbu ar govju mākslīgo apsēklošanu saistītā laboratorijā. Bija interesanti, arī kolēģi forši. Teic, ka govju un aitu Jaunzēlandē esot vairāk nekā cilvēku. Sakrājām busiņam nepieciešamo naudu, par pieciem tūkstošiem nopirkām pilnībā aprīkotu braucamo. Tādā var dzīvot kaut vai pļavā vai ceļa malā, citādi drīkstētu apmesties tikai kempingos. Četras nedēļas pēc tam pa Dienvidu Scenic Route apceļojām salu, piestāšanai meklējot vien vietas ar dušu vai ezeru blakus.
– Vai plānos un dienas režīmā atradās vieta arī skriešanai?
Kā ierasts, turpināju trenēties sešas septiņas dienas nedēļā, darba dēļ dažreiz arī piecas, bet citādi – ar motivāciju viss bija kārtībā. Sākumā biju domājis Jaunzēlandē noskriet arī kādu maratonu, bet, kad sapratu, ka tur ir grūti atrast 100 metru ceļa bez kalniem, šis plāns atkrita. Kvīnstaunā iepazinos ar vietējā vieglatlētikas kluba treneri. Iesaistījos komandā kopā ar viņa dēlu un citiem vietējiem. Sāka mani ņemt līdzi uz sacensībām. Arī tā varēja vairāk iepazīt Dienvidu salu. Pa vieglatlētikas klubam tur ir vai gluži katrā ciematā. Un arī pa zāles laukumam ar baltām līnijām iezīmētiem skrejceliņiem. Tā arī es trenējos stadiona distancē pa zāli. Ceļošanas laikā sanāca arī pa kilometra apli vai dubļainu ceļmalu paskriet, bet – vienkārši gāju un plānoto izdarīju. Īsts stadions, kā mūsu ZOC, gan sastopams retā vietā. Viens tāds jauns pēc zemestrīces uzbūvēts Kraistčērčā, kur pāris reizes izdevās pabūt.
Savam vaļaspriekam – dejošanai – laiku un iespēju atrada arī Evija: Kvīnstaunā vadīja deju nodarbības pieaugušajiem un dejošanas skolā mācīja bērnus, Kraistčērčā četrreiz nedēļā trenējās kopā ar deju grupu un uzstājās divos lielos koncertos, pēc tam Ziemeļu salā Oklendā 10 dienas piedalījās divās deju nometnēs pie pasaulslaveniem horeogrāfiem un dejotājiem. Tajās četrās nedēļās apceļojām arī lielāko daļu Ziemeļu salas.
– Diena darbā vai pie busiņa stūres un tad vēl skriešanas treniņš – izklausās pēc pamatīgas slodzes.
Tā kā mans sporta veids nozīmē slodzi, var teikt, ka arī nogurums ir normālā stadija. Taču Jaunzēlandē tas kaut kā pat pagāja malā. Esmu no rīta divas stundas skrējis, Evija uztaisījusi brokastis un izpētījusi, uz kuru pusi mēs varētu doties. Vai varu teikt, ka esmu noguris? Stūrēju busiņu un nezinu, vai tie ir skaistie skati vai pats fakts, ka esmu Jaunzēlandē, bet nogurums pazūd kā nebijis. Dažu vakaru konstatēju, ka mans soļu mērītājs saskaitījis 50 tūkstošus. It kā esmu pelnījis būt drusku noguris, bet nākamajā dienā ar jaunu sparu sākas atkal tas pats.
– Jaunzēlandi dēvē par regbija lielvalsti, spēles prasmē tur papildinājies arī dažs labs jelgavnieks. Vai tiešām tur, kā stāsta, regbiju spēlē katrā pļavā?
Tā ir. Savas regbija un kriketa komandas bija visās darbavietās, un brīvdienās spēlē visi – vīrieši, sievietes, bērni. Vispār par jaunzēlandiešiem radās priekšstats kā par sportisku nāciju. Parki visās pilsētās aktīvu ļaužu pilni. Cilvēki iet pārgājienos, skrien, pastaigājas. Bieži notiek arī vietēja mēroga sacensības.
– Pa zāli un kalniem droši vien citi, izturīgāki sporta apavi vajadzīgi. Vai pašam pietika ar līdzpaņemtajiem?
Papildus nopirku tikai vienas naglenes, ar kurām startēju Dienvidu zemes reģionālajās krosa sacensībās. Trīs reiz trīs kilometru aplis ar dubļiem un kalnu – kā jau krosā pienākas. Vairākās vecuma grupās kopā piedalījās ap 150 cilvēku. Vīru grupā es uzvarēju un nopelnīju kausu. Ceļojošo, kas tā arī palika Jaunzēlandē, bet uz tā nu uzgravēts arī mans vārds.
– Varbūt ko apguvāt arī no turienei raksturīgajiem sporta veidiem?
Ziemeļu salā ir pasaulslavena sērfošanas pludmale, kur sastapām vēl divus latviešus. Viens no viņiem bija strādājis arī par sērfa skolotāju. Vakarā sarīkojām picas ballīti, bet nākamajā dienā sākām mācīties sērfot. Vienu dienu ar instruktoru, pēc tam divas dienas jau paši ņēmām dēli un iemācījāmies noķert vilni. Tas bija jautri. Viļņi trīs līdz piecus metrus augsti. Un promenādē okeāna krastā haizivju zvans. Sākumā domāju, ka tā ir instalācija, bet tad uzzinājām, ka arī norobežoto un glābēju uzraudzīto teritoriju mēdz apciemot baltās haizivis, un tās pamanījušais tad ar zvanu dod signālu. Mēs gan tikai, par laimi, redzējām, kā sērfotājus krastā izdzen dusmīgs ronis.
– Busiņš atvadoties laikam tāpat kā ceļojošais kauss palika, kur bijis?
Uzticamo busiņu pārdevām Oklendā nākamajiem ceļotājiem un 500 dolārus pat nopelnījām. Pēc tam lidojām atpakaļ uz Kvīnstaunu, kur nodzīvojām pēdējās sešas nedēļas. Es strādāju vīnogu audzētavā un Evija vecajā apģērbu veikala darbā. Atpakaļceļā lidojām caur Austrāliju un pabijām nedēļu Sidnejā. Apskatījām dzīvniekus zoodārzā, redzējām tūkstošiem papagaiļu un sikspārņu vakaros pilsētas parkā. Tā atkal ir pavisam cita daba un pasaule. Pēc tam māju virzienā caur Ķīnu, kur, 21 stundu gaidot lidmašīnas reisu, aizdevāmies līdz miljonu pilsētas Čangšas centram. Tas savukārt bija īsts kultūršoks.
– Pēc ziņām sociālajos tīklos – savu sportisko formu esi jau paspējis pārbaudīt Eiropā?
Pirms trim nedēļām biju uz pusmaratonu Londonā. Todien tur bija vētra, un personīgo rekordu 1:14:57 pārspēt nesanāca. Tādas lietas diemžēl nevar paredzēt un mainīt.
– Līdzīgi kā maratona distancē, kur rezultātu ietekmē gan attiecīgās trases reljefs, gan tābrīža laikapstākļi, bet vienlaikus pastāv arī it kā neatkarīgi rekordi. Varbūt ir tādas vietas, kur “skrienas” ātrāk un vieglāk?
Pēdējie pieci pasaules rekordi ir sasniegti Berlīnes maratonā. Tur trase līdzenāka, tur arī sportisti mēdz braukt pēc rezultāta. Ņujorkā savukārt skrien pāris minūtes lēnāk. Lielie maratoni pozitīvi arī ar to, ka distance ir vienā aplī, līdzjutēju siena gar malām. Valensijā, kur skrēju 2017. gadā un gribētu arī šoruden, ir laba personīgo rekordu programma. Tiem, kas skrien maratonu zem 2:20 vai pusmaratonu zem 1:06, apmaksā līdzdalību, piedāvā attiecīga tempa turētājus. Jo labāks rezultāts, jo vairāk durvju atveras. Domājot par skriešanu – aizveru acis un sapņoju par labākiem sasniegumiem. Nupat paziņots Tokijas olimpisko spēļu maratona normatīvs – 2:11:30. Latvijas rekords ir 2:14:23, kas pieder Valērijam Žolnerovičam. Mans labākais rezultāts ir Valensijā sasniegtais 2:38:22. Treniņi un sacensību rezultāti rāda, ka progress ir, taču ne tik straujš, kā gribētos. Pēc pusotra gada prombūtnes atkal sastapu savus trenerus Jāni Višķeru un Jāni Razgali. Gatavojos 28. aprīlī skriet Londonas maratonu. Ja tur noskrien zem 2:30, paveras durvis uz mazākiem maratoniem. Bet pirms tam vēl noskriešu pusmaratonu Sporta centra komandas sastāvā “Skrien Latvija” pirmajā posmā Liepājā. No citiem plāniem – esmu sācis Rīgā apmeklēt programmēšanas kursus. Gribu apgūt profesiju, kas ļautu nākamā ceļojuma laikā strādāt ko fiziski vieglāku nekā celtniecība.
