Turpinām 28. marta numurā iesākto skolotājas Austras Kasparinskas (dzimusi Kroņvircavā 1924. gadā) un viņas mazdēla vēsturnieka Dāvja Beitlera (viņa vēstītais slīpināts) kopīgi veidoto stāstu. Tas atsākas ar A.Kasparinskas mātes jaunsaimnieces Elzas Gulbes-Ēdelnieces vēstījumu “Pārskats par piecdesmit laulības gadiem”. To Dāvja vecvecmāmiņa rakstījusi 1970. gadā.
Kas to prasīja, vai grūti?
1919. gadā bija ļoti laba ziema, tāpēc jaunais vīrs iejūdza savu zirdziņu un sāka braukt peļņā mežā pie koku vešanas (to šodien padara auto), jo taču vajadzēja naudas. Sapelnīja arī labu rublīti. Ko nu pirkt par sapelnīto? Varbūt kādas mēbeles vai jaunus uzvalkus un mēteļus? Par to nu gan nedomājām. Pirmkārt bija ļoti vajadzīga govs, jo kas gan ir zemnieks bez govs. Tāpat bija vajadzīgas lauksaimniecības lietas. Tad nu arī centāmies, lai to panāktu. Arī citiem mūsu darbabiedriem vajadzēja govis. Mēs nopirkām to labāko, kaut gan tā bija dārgāka, un pašā spēkā trešo teļu. Bijām ļoti priecīgi par pirkumu, jo govs bija laba. Bet nepagāja ilgs laiks, un govs saslima. Jāmeklē ārsts – izdevumi, kavēšanās. Apskatīja, teica, ka sasaldējusies. Tomēr nelīdzēja nekas. Govs nebija glābjama, arī gaļa nekur nederēja. Tā bija ieēdusi drāti, kas iedūrās sirdī. Tā nu visa ziemas lielā peļņa bija vējā. Palikām bez govs. Cilvēks jau nezina, kādas bēdas, kādus priekus liktens dzīves kausā lej.
Bet tādēļ nedrīkstējām ne pārāk noskumt, ne arī apstāties. Nāca pavasaris, vajadzēja art un sēt, un cerēt uz jauno ražu. Nāca otrais gads; gan jau iegādāsimies – domājām. Piedzima dēls, kā arī izlozējām zemi. Nu bija liels prieks, līdz ar to jaunas rūpes. Ir atkal ziema, atkal jābrauc peļņā, lai būtu nauda, jo pavasarī jāiet uz savu zemi – savu kaktiņu, savu stūrīti. Senais zemnieku gaidītais brīdis ir klāt – pašam sava zeme! Tā nu jūdz atkal zirdziņu ragavās un brauc meža darbā. Viss veicas labi, ir iebraukts un atlicināts krietns rublis. Bet tad nelaime klāt. Vienā dienā ved manu jauno vīru ar lauztu kāju ciskā. Ļoti grūts pārdzīvojums. Aizvedam uz slimnīcu, lai glābj, kas glābjams. Visu jau dara, bet tas maksā lielu naudu – trīs latus par dienu. Sagulēja deviņas nedēļas, ilgāk nevarēja, jo nebija tik daudz ko maksāt. Dziedinājām mājā.
Ir jūlija diena, pārbraucam dzīvot uz jauno dzīvesvietu savā izlozētajā zemē. Sākas atkal grūtas dienas. Nevaram ne viens, ne otrs tā strādāt, kā vajadzētu. Puisītis mazs, nav kas pieskata. Pats saimnieks nespēj stingri paiet, jo vēl stipri klibs. Bet zeme taču negaida, tai vajag mēslu. Tomēr arī šeit bija jātiek pāri. Un pāri arī tikām. Kas to prasīja, vai grūti?
Tagad jauna ziema, bet nu vairs nav vaļas peļņā braukt. Jāgādā pašam baļķi un būvkoki. Kas palīdzēs? Viens taču nevar, jāņem palīgi par naudu. Tā sākās īstā dzīve, tomēr prieka un cerības pilna. Dienas bija jaukas, veicās arī darbs. Uz priekšu, uz priekšu, ne atpakaļ. Un izdevās. Tās klizmas vairs nebija tik lielas kā pirmajos pārbaudījumu gados. Auga bērni, bija palīgi. Varējām iegādāt visu, kas bija vajadzīgs. Uzbūvējām būdas. Greznas jau nebija, tomēr dzīvot varēja. Bērni beidza skolu. Atdevām valstij par kokiem, kā arī par zemi aizdevumu. Nu bija rokas brīvas. Varējām darīt, ko gribējām. Stādījām dārzu, gādājām lauksaimniecības mašīnas.
Gan Ļeņina, gan Triju Zvaigžņu ordenis
Pirms turpināt vecmāmiņas stāstu par viņas bērnību jaunsaimnieku Ēdelnieku ģimenē, atgādināšu, ka tajā piedzima piedzima pieci bērni: 1921. gada 5. maijā Jānis Arvīds Kristaps Ēdelnieks (miris 1998. gadā), 1924. gada 18. maijā Austra Laimdota Grieta Ēdelnieks, 1927. gada 12. augustā Kārlis Tālivaldis Dailons Ēdelnieks (miris 2003. gadā), ģimenē dēvēts par Daili, 1929. gada 9. aprīlī Skaidrīte Anna Elvīra Ēdelnieks (vēlāk precējusies Sēja, mirusi 2007. gadā) un 1940. gada 24. aprīlī Visvaldis Jēkabs Ēdelnieks (miršanas gads mums nav zināms).
No visām ģimenes atvasēm Ēdelnieku uzvārdam vistālāk izskanēt licis Kārlis – viens no padomju Latvijas pedagoģijas dižozoliem, novadpētnieks, publicists. Viņa nopelni savulaik tirzāti samērā plaši, atziņas atklātas laikrakstu slejās, viņam veltīts šķirklis vismaz vienā respektējamā uzziņu izdevumā – enciklopēdijas “Latvijas jūrniecības vēsture” 2. sējumā (2003. gads). Padomju laikos K.Ēdelnieka darbs novērtēts ar Ļeņina ordeni, 1997. gadā arī ar Latvijas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. K.Ēdelnieks bijis ilggadējs un, galvenais, sekmīgs Kandavas internātskolas un Engures vidusskolas direktors. Turklāt Engures vidusskolā viņš izveidoja jūrniecības klasi un pat atjaunoja savulaik Krišjāņa Valdemāra dibināto jūrskolu, ko savā paspārnē pieņēma Latvijas Jūras akadēmija. K.Ēdelnieks ir arī vairāku brošūru par Jūrmalas un Tukuma apkārtnes vēsturi autors, savās lauku mājās – Engures Ēdelveisos – viņš bija savācis senos zvejas rīkus, kā arī citus etnogrāfiskos priekšmetus, kas bija pieejami publiskai apskatei.
No pieciem Ēdelnieku bērniem Otrā pasaules kara laikā svešumā nokļuva Elzas un Viļa pirmdzimtais Jānis Arvīds, kurš aizsaulē aizgāja 1998. gadā Hamburgā. 1943. gada pavasarī viņš bija iesaukts leģionā.
Divi brāļi vienā karā, bet pretējās frontes pusēs
“Lauku Avīzes” 1999. gada 8. maija numurā publicēts žurnālista Andra Strēļa raksts par Kārli Ēdelnieku. Tajā Kārlis, stāstot par savām kara gaitām, min, ka “mums ar brāli (Jāni Arvīdu) liktenis bija lēmis Otrajā pasaules karā katram būt frontes pretējās pusēs”. Tajā laikā, kad iesauca leģionā Jāni, Kārlis mācījās Jelgavas Hercoga Pētera zēnu ģimnāzijā. “Atceros, ka pēc vairākiem iesaukumiem vecākās klasēs palika tukši soli, palika tikai slimie un jaunāko klašu skolēni,” Kārlis stāstīja “Lauku Avīzes” žurnālistam.
1944. gada pavasarī tolaik sešpadsmit gadu veco Kārli vācieši paņēma nocietinājumu būvei Iecavas pusē. Taču 1944. gada 16. augustā viņš jau bija mobilizēts Sarkanajā armijā. Laimīgā kārtā sākumā Kārlis tika norīkots rakt ierakumus, nevis atmīnēt Lielupes krastus, kur vairāki viņa skolasbiedri gājuši bojā. 1944. gada rudenī Kārlis tika nosūtīts uz Jelgavas dzelzceļa depo darbā par kurinātāja palīgu. “Apgādājām fronti ar visu nepieciešamo un izvedām ievainotos.
Latviešu leģiona divīzija dislocējās posmā Džūkste–Lestene–Jaunpils. Artilērijas apšaudes rajons bija no Apšupes stacijas (pie Tukuma) līdz Dobelei. Šo iecirkni apšaudīja Voldemāra Skaistlauka komandētā leģiona artilērija. Intensīvā artilērijas apšaude izjauca vairākus sarkanarmijas izplānotos uzbrukumus. Tieši šo piefrontes rajonu apkalpoja Kārļa Ēdelnieka kurinātās lokomotīves sastāvi. “Vairākas reizes mūs apšaudīja artilērija. Krievi sauca: “Latiši streļajut.” Es jau zināju, ka tur otrā pusē Kurzemē bija 19. leģiona divīzija, un zināju, ka mans brālis dienēja artilērijā. Tad pie sevis domāju un lūdzu Dievu, ka tik brālis mani nenošauj,” K.Ēdelnieka teikto citēja “Lauku Avīze”.
Tuvojoties kara beigām, K.Ēdelnieks bija liecinieks karagūstekņu nometnes ierīkošanai Jelgavā pie Cukurfabrikas stacijas. “Strādājot uz dzelzceļa, no tāluma redzēju, kā simtiem sievu, bērnu, sirmgalvju nāca meklēt savus piederīgos,” minēts laikrakstā. Kārli demobilizēja tikai pēc Japānas kapitulācijas. Tad viņš atsāka mācības vidusskolā.
Brāli Jāni Kārlis satika tikai 1960. gadā Dānijā. Pirms tam ar Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību bija noskaidrots, ka viņš dzīvo Rietumvācijā, Hamburgā. Smagajās kaujās Kurzemē Jāni ievainoja, un tā viņš tika nosūtīts uz Vāciju. Tur bija iekļauts Latviešu leģiona 15. divīzijā, karojis arī “Polijas koridorā”. Pēc kara palicis Vācijā, kur apprecējies otru reizi ar vācieti (Latvijā viņš jau bija precējies).
Austras bērnība un skolas gadi Vircavā
Es piedzimu aukstā pavasarī 1924. gada 18. maijā tagadējās Šalkās Kroņa Vircavas Jaunajā muižā. Kalpa mājas, kurā piedzimu, sen vairs nav. Tā atradās pagalmā un bija diezgan gara, varēja uzņemt vairākas ģimenes.
Pēc manas piedzimšanas memmīte likusi ganu meitenēm atnest mājā kādus zaļumus. Tās arī atnesušas tikko plaukstošus alkšņus. Tā ir, ka citu pavasari pirmie plaukst bērzi, bet citu alkšņi.
Mana bērnība pagāja tēva mājās Vircavas Ziedoņos, kur mēs sākām dzīvot, kad man bija kādi divi gadi, un Vircavas sešklasīgajā pamatskolā. Par šo laiku ir visskaistākās atmiņas. Es iepazinu cilvēkus, dabu, visu jauko un patieso, kā arī mācījos atšķirt labo no ļaunā. Mēs nebijām bagāti, bet laikam vislielākā bagātība bija vecāku mīlestība. Mēs nekad netikām pērti. Vecāku starpā valdīja mīlestība un sapratne. Tēvs nedzēra, nesmēķēja. Māte mums mācīja dziedāt visdažādākās dziesmas, stāstīja pasakas un senos notikumus.
Tikko bijām ienākuši Ziedoņos, kad, neviena nemanīta, es pa trepēm esot uzkāpusi līdz lauku šķūņa jumta laktām (tās varēja būt kādu četru piecu metru augstumā!). Toreiz mātes brālis Kārlis bija sitis jumta šķindeļus. Nu labi, ka Kārlis mani ieraudzīja un paglāba.
Vēl saglabājies nostāsts, ka tad, kad es piedzimu, brālis Jānis Arvīds sēdējis pie manas gultiņas un kaut ko no koka cītīgi griezis. Māte prasījusi: “Ko tu, dēliņ, taisi?”, uz ko viņš atbildējis: “Taisu māsiņai zirdziņu.” Brālim tad bija trīs gadi. Reiz māte paņēmusi Jāni Arvīdu uz Jelgavu. Braucot garām Bērzkrogam, ieraudzījuši, ka turienes Dzidra (Porste vai Forste) stāv rokas saņēmusi. Māte Arvīdam teikusi: “Re, kā Bērzkroga meitene stāv rokas saņēmusi!” Pēc tam reizēs, kad māte mudinājusi vecāko dēlu ar mani parotaļāties: “Paspēlējies vēl, ko tad māsiņa stāvēs rokas saņēmusi!”, Arvīds jautājis pretī: “Kā tad Bērzkroga meitene stāvēja rokas saņēmusi?”
Reiz tētis mums palīdzēja piegriezt kleitas. Māte bija nopirkusi drēbi un gribēja uzšūt saules griezuma. Kā to izdarīt? Tad tētis zīmēja apli, un pēc tā mēs arī piegriezām. Māte ļoti skaisti zīmēja tējkannu. Tādu apaļu vēderu un izteiktu snīpi. Tēvs zīmēja zirgu. “Ja es būtu bijis bagāts, noteikti būtu mācījies par gleznotāju,” tēvs kādreiz teica. Kā viņš to domāja, nezinu. Bērnībā mēs mēdzām vidējo brāli Daili (Kārli) pārģērbt par meiteni un tad dziedāt “Trīs jaunas māsas”.
Vecāki agri mūs radināja pie darba. Agri iemācījos cept klona maizi, siet labības kūlīšus, slaukt govi, lai varētu bez bažām memmīti aizlaist uz pilsētu. Govju parasti bija trīs, un tad vēl teļš vai telīte, divi zirgi, arī kumeļš, cūkas, sivēnmāte, zosis, aitas, vistas – no visa pa druskai. Cūkas bija jāgana. Kad dzima sivēni, bija jāsēž aizgaldā, katrs atskrējušais sivēniņš jānoņem no mātes un jāieliek baļļiņā, apsegtā ar maisu, lai cūka nenoguļ. Vecākiem bija jāstrādā laukā, nevarēja gandrīz visu dienu sēdēt pie cūkas.
Vēl mazi būdami, sastādījām gatvē liepas un ozolus, gar ceļa malām apses, papeles. Visu gatvi un ceļmalu mēs, bērni, trijatā apstrādājām! Skaidrītei un Dailim spainīši gan zemu vilkās, bet strādājām! Kad paaugāmies, visu centāmies paši padarīt. Lielais brālis Jānis Arvīds sāka mācīties Bulduru Dārzkopības skolā. Mēs, jaunākie, krājām ābolu sēkliņas, iesējām un izveidojām kokskolu, paši acojām kokus un rozes. Vēlāk no savām izaudzētajām ābelītēm izveidojām ābeļdārzu. Ierīkojām apkārt mājai celiņus ar puķu dobēm. Uz ceļa pusi bija apaļa dobe ar puķēm un karoga kārti. Sētsvidū zāliens, blakus kāds koks.
Nedēļa aizgāja gan lauku, gan mājas darbos. Sestdienās bija jākopj puķu dobes, jānokaplē, jānogrābj celiņi, kā arī sētsvidus ar slotām jāizslauka. Sestdienas vakarā memmīte mēdza izcept baltmaizi un tad noteikt: “Sestdienas vakars lauku sētā!” Paši cepām rudzu maizi. Svētdienas rīts bija kopīgs visai ģimenei. Mātei balts priekšauts, kaut kas garšīgs uz galda. Māte nolasa dažas rindas no Bībeles, visi kopā nodziedam kādu garīgu dziesmu. Svētdiena mums bija brīva, to varējām pavadīt pēc savas patikas. Vienīgi, ja nāca lietus un bija darāms kas steidzams, visi devāmies pie darba.
Ģimenē nekad netika aizmirstas dzimšanas un vārda dienas, kaut vai ar ziediņu un mīļu vārdu. Māte vienmēr centās šajās dienās izcept kliņģeri un iedegt sveces. Atnāca skolas draugi, spēlējām spēles, rotaļas. Bez darbiem mums bija arī dažāda svētku svinēšana, un tie bija mūsu prieki. Drīkstējām piedalīties arī kādos pieaugušo vaļaspriekos. Tādi bija zvejošana un vēžošana.
Kulšanas talkas
Kad labība no lauka bija savesta šķūņos, varēja gaidīt kulšanu. Lauku šķūnis bija katrā saimniecībā. Šķūnim abās pusēs pa vidu platas durvis, kur iebraukt kuļmašīnai. Ja rudenī kuļmašīna aizkavējās citās mājās un graudu pietrūka, nedaudz pakūlām ar spriguļiem kā mūsu senči.
Kuļmašīna bija ļoti dārga tehnika, kāda piederēja tikai bagātiem lielsaimniekiem. Pie mums tāds bija Pipars Vircavas pagasta Priepelnos. Kuļmašīnu pārzināja mašīnists un darbināja ar lokomobiles tvaika katla palīdzību. Mēs to vienkārši saucām par dampi. Dampim bija liels spararats un gara siksna, kas, uzlikta uz katla (dampja), savienoja spararatu ar kuļmašīnas ratu. Dampi pielaida ar ūdeni un kurināja ar malku. Sasildot katlu līdz zināmai temperatūrai, to iedarbināja.
Labība bija jāceļ augšā uz kuļmašīnas, pretī ņēmējs pārgrieza kūļus un padeva iekšā laidējam. Kulšanai vajadzēja ap divdesmit cilvēku. Tā nu mēs apvienojāmies ar apkārtējiem kaimiņiem un gājām cits citam palīgā. Mūsu apkārtējās mājas un to saimnieki bija “Cīņas” – Lapsa, “Saulceri” – Gulbis (vecaistēvs), “Pūpoli” – Andrējevs (tur ieprecējās mātes māsa Alma), “Upmaļi” – Alksnis (vēlāk pārdeva māju Kreliņam), “Ausekļi” – Žanis un Matilde Vītiņi (viņiem bērnu nebija, bet bija daudz suņu ar cilvēku vārdiem), “Krastkalni” – Namnieks (te notika kulšanas balles un bija divi dēli un patafons), “Krastmaļi” – Gothards Vītiņš (līdztekus jaunsaimniecības vadīšanai nodarbojās arī ar lopu uzpirkšanu); tur dzīvoja arī Milda, kas mani nomainīja kūļu griešanā, un “Pumpuri” – Cīruļi. No katras mājas nāca tik cilvēku, cik varēja dot.
Mēs, bērni, agri gājām pelnīt kūlējus. Man bija 14 gadu, kad jau gāju uz kulšanas talkām. Vecie vīri, iekšā laidēji, mani ļoti gaidīja, lai es būtu tā, kas griež kūļus un padod labību. Vecāki bija apmācījuši, kā tas jādara, kā jāstāv uz kuļmašīnas, lai kāds augšā cēlējs neiegrūstu trumulī (apaļš rullis, kas rāva iekšā labību). Mani ik pa laikam nomainīja kaimiņu Milda, jo visu laiku viens šo darbu nevarēja izturēt. Viņa bija silti saģērbusies un knapi kustējās (garas vilnas zeķes, gari pašausti vilnas svārki, jaka, biezs lakats, riņķī ap kaklu apsiets). Ja augšā cēlēji uzdeva vairāk labības, Milda grūda to zemē. Tad apakšā vīri lamājās, jo labība nu bija jāceļ otrreiz. Arī iekšā laidēji bija neapmierināti, jo viņa neskatījās, ar kuru galu kūli padeva vai pasvieda.
Turpinājums nākamajā numurā
