Pavasaris
Šajā laikraksta numurā izteikti jūt pavasari. Pavasarīgs ir pārgājiens uz Rīgu, pa ceļam satiekot atlidojošos gājputnus. Pavasarī arī katram latvietim, kā zināms, patīk ielaist rokas zemē – kaut ko parušināt, izravēt, iestādīt –, tādēļ gluži vietā saruna ar stādaudzētāju Māri Deičmani. Viņš tepat mūspusē, pašā Dobeles pievārtē, jau teju divdesmit gadu audzē skujkokus.
“Esam ģimenes uzņēmums, kas nodrošina pilna cikla audzēšanu – sākot no nulles, ar saviem spraudeņiem līdz gatavam augam,” stāsta kokaudzētavas saimnieks, izrādot savu deviņus hektārus plašo saimniecību. Skujkoku audzēšana esot lēna un ķēpīga, bet ģimene ar visiem darbiem cenšas tikt galā pati un nesūdzas. Saimnieks smej, ka nereti cilvēki domā, ka tūjas aug tikpat ātri kā tomāti, taču tas ir sarežģīts un ilglaicīgs process.
Vēl viens stāsts saistīts ar augiem un puķēm, tātad arī viegli asociējams ar pavasari. Tas ir par Rūtu Kazāku, Meža fakultātes Mežkopības katedras vecāko laboranti. Gadskārtējā Zemgales medību trofeju izstādē, kas 17. aprīlī tiks atklāta LLU Meža fakultātē, šoreiz būs arī “puķītes” – grāmatas ar augu zīmējumiem, kuru autore ir Rūta. Sarunā viņa atzīst: “Mājās pa logu redzu, kā cilvēki smagi strādā, remontējot ielu. Bet ko daru es? Zīmēju puķītes.” Tomēr katrs nezīmētājs piekritīs – tik vienkārši tas nemaz nav. Un vēl kontekstā ar abām iepriekšminētajām tēmām – par to, kā tad īsti vajadzētu mācīt dabaszinības bērniem.
