Kolektīvu jubilejām bagātajā pavasarī apaļu dzimšanas dienu svin arī deju studija “Benefice”, kurā apgūst mūsdienu deju un kas Jelgavā darbojas jau 20 gadu. Šis pavasaris dejotājiem ir bagāts notikumiem. “Benefice” ne vien gatavojas jubilejas koncertam “Pašportrets”, kas Jelgavas Kultūras namā būs skatāms 6. aprīlī pulksten 14 un 18, bet arī piedalās un plūc laurus konkursos. Priekšā arī skate, kurā tiks vērtēta gatavība nākamvasar gaidāmajiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kuru mūsdienu deju koncerta mākslinieciskā vadītāja ir studijas vadītāja Annika Andersone. Aprīlī un maijā Latvijā paredzētas arī četras laikmetīgās dejas izrādes “Gorodki. Veltījums Sibīrijas bērniem”, kas ar panākumiem pirmizrādi piedzīvoja pērn Jelgavā, bet šogad divās kategorijās – “Mūsdienu dejas uzvedums vai notikums” un “Mūsdienu dejas horeogrāfs” – nominēta pirmajai Dejas balvai. Par jubileju, dejas līmeni Latvijā un panākumiem sarunā ar A.Andersoni.
– Kā pirms 20 gadiem radās “Benefice”?
Esmu cilvēks, kurš principā neatceras vakardienu. Bet laiks, kad veidojās “Benefice”, atmiņā palicis diezgan skaidri. Vispār darba grāmatiņa man ir jau no 15 gadiem. Mana pirmā darbavieta bija Līvbērzes skola, kur strādāju par skolotāju. Pati dejoju, un, kad “Intrigas” vadītāja Inga Ose gaidīja bērniņu, viņa teica – tev vajadzētu vadīt “Intrigu”. Tas bija 16–17 gados, un tālāk viss tā loģiski izveidojās. Nevienu brīdi nedomāju, ka būšu dejošanas skolotāja. Bet sajūta, ka darbs varētu būt saistīts ar cilvēkiem un kustību vai vadīšanu, bija.
Tad 18 gados mamma (bērnu un jauniešu centra “Junda” kādreizējā vadītāja Silvija Andersone – red.) man teica – vajadzētu “Jundā” aerobikas pulciņu. Tikko biju iestājusies Kultūras koledžā, domāju – nu labi, vakaros kaut ko padarīšu. Atceros, septembrī pie manis atnāca 40 meiteņu – viena bija 4. klasē, pārējās – vecumā no 5. līdz 9. klasei. Bet es taču nevarēju vadīt vienkārši aerobiku – jau otrajā trešajā nodarbībā liku kopā deju elementus. 1999. gada decembrī aizbraucām uz aerobikas konkursu Kuldīgā.
2000. gada martā mums bija vārda došanas svētki. Bērniem liku rakstīt idejas. Toreiz jau bija Edmunds Veizāns un viņa grupa, bet teicu, ka nebūs nekādas Annikas Andersones grupas. Man bija sajūta, ka nosaukumam noteikti jābūt sieviešu dzimtē. Bija “Intriga”, “Lēra”, “Kaprīze”. Paralēli strādāju “Intrigā”, kur biju radījusi deju ar nosaukumu “Benefice” – šķirstot vārdnīcu, ieraudzīju to vārdu, man patika, ko tas nozīmē, un tā nosaucu deju. Atceros, ka ar mammu runāju – deju radīju “Intrigā”, un kā es tagad savam kolektīvam likšu tās nosaukumu. Viņa teica – nesatraucies, dejas mūžs nosacīti nav ilgs, bet kolektīva mūžs tāds varētu būt. Lūdzu atļauju Ingai. Tā 1999./2000. gada sezonā radās “Benefice”.
– Salīdzinot ar tradicionālo tautas deju, termins “mūsdienu deja” ir visai neskaidrs. Ko tas ietver?
Pirms gadiem desmit Rīgā Valsts jaunatnes iniciatīvu centrā sanācām tie kolektīvu vadītāji, kuri arī virza mūsdienu deju Latvijā. Toreiz runājām, kas tad ietilpst mūsdienu dejā. Tā nav klasiskā deja, kam kopš 14. gadsimta jau ir sava vārdnīca un specifikācija, tāpat tā nav tautiskā deja, sporta dejas, akrobātiskā vai mākslas vingrošana. Tās nav arī vēderdejas, lai gan ik pa brīdim kādā konkursā tās vēl parādās. Tās ir mūsdienīgas dejas, kuras pasaulē ļoti mainās – hiphops, breiks, popings, lokings, modernā deja un arī laikmetīgā deja. Lai kā šobrīd daži lieli un vērtīgi pasniedzēji gribētu atdalīt laikmetīgo deju atsevišķi, tā tomēr ir mūsdienu deja.
Gunta Bāliņa izveidojusi tādu kā vārdnīcu, kura tika atsūtīta mūsdienu deju horeogrāfiem, lai mēs veiksmīgāk spētu izveidot aprakstus Deju svētkiem. Bet mēs tik un tā to nevaram izdarīt. Ir skaidrs, kas ir “plijē”, “adažio” un piruete, un to mēs arī lietojam. Vakar (saruna notiek otrdien – red.) biju Liepājā, mācīju skolēniem Deju svētku dejas. Visiem ir skaidrs, kas ir piruete no 4. pozīcijas, bet vienā dejā klasisku formu no apmēram 300 kustībām ir labi ja četras. Pārējās ir mana interpretācija. Mēs visu laiku atradīsimies tādā kā improvizētā situācijā, kas ir mūsdienu deja.
Kad braucam uzstāties uz Eiropas valstīm, mēs zinām, ka šī deja ietilpst laikmetīgās dejas kategorijā, šī ir šova deja, šī – improvizācija. Aizbraucam uz Krieviju, un mūs draud diskvalificēt, jo nedejojam pareizajā kategorijā. Tur ir cita sistēma. Man ļoti patīk turienes dejotāju interpretācijas un emocijas, bet katru reizi jārēķinās, ka varu netrāpīt īstajā nominācijā.
– “Benefice” regulāri gūst panākumus gan konkursos tepat Latvijā, gan ārzemju braucienos. Savā mājaslapā rakstāt, ka esat pseidoprofesionāla deju studija. Kā pietrūkst līdz profesionālai?
Pietrūkst dokumentu. Kā Edmunds Veizāns saka – ja tu gribi, lai “Benefice” būtu deju skola, tev vajadzēs 35 mapītes plauktā un atsevišķu darbinieku, kurš to visu apkalpos. Rokas nolaižas. Esmu ārkārtīgi aktīvs cilvēks, bet aizvien biežāk sāku sevi pieķert pie domas, ka gribu atpūsties. Tas nenozīmē gulēt pludmalē ar austiņām ausīs. Man atpūta ir pavisam kas cits, bet man tās pietrūkst, un es izdegu.
Tanī pašā laikā, nepārtraukti braucot pa konkursiem, mēs visiem pārējiem “atņemam” iespējas iegūt pirmās vietas. Mēs tiešām strādājam ļoti profesionāli. Mums ir labākie horeogrāfi, mums ir ārkārtīgi augstas prasības, bet nepārtraukti ar bērniem par to diskutējam. Kļūst grūti, visi sasēžam zālē sašļukuši, slapji, sviedri tek. Pirmā klase saka – viss, es šodien vairs nevaru. Labi, apsēdīsimies, parunāsimies. Varbūt šobrīd ir par daudz, mums to nemaz nevajag un varam tagad nedēļu paņemt brīvu?
Nav tā, ka caur sarkasmu mudinu viņus pateikt nē. Mēs pat ar pirmās klases bērniem runājam, kāds ir mūsu mērķis. Jautāju – vai tiešām jums vajag tās pirmās vietas? Viņi atbild – jā, mums vajag, bet vēl vairāk mēs gribam dejot, gribam dejot ļoti labi. Konkursos sēžot skatītāju zālē, viņi nepārtraukti vērtē, kas notiek uz skatuves. Tie bērni dejo ar līku muguru, bet tā nedrīkst, izveidosies nepareiza stāja. Tie bērni nepareizi ceļ kāju, nestiepj pirkstus vai košļā košļenes uz skatuves, citiem auskari ausīs. Viņi to redz. Mēs kopīgi veidojam to kvalitāti, kādu gribam redzēt sev apkārt. Speciāli nebraucam uz nosacīti vienkāršiem konkursiem, lai neizskatītos kā citplanētieši to bērnu acīs un lai arī mūsu bērniem nebūtu skumīgi, ka tomēr kaut kur līmenis netiek celts. Piemērs varbūt šķitīs muļķīgs, bet mēs vairs nedejojam ar lielveikala maisiņiem svārku vietā. Vēl pirms diviem gadiem konkursos, kur biju žūrijā, tā notika.
Un visam apkārt ir dzīvesveids, pareizs uzturs. Es bērniem saku – jūs varat ēst tos čipsus un dzert to kolu, jums nav no manis jāslēpjas. Bet jums jāsaprot, kāpēc jūs to darāt. Jums šķiet, ka esat tievi, bet stāsts ir par jūsu veselīgo ādu, sviedru smaku, to, cik jums ir spēka vienu stundu nodejot, ja pirms tam esat ēduši makaronus. Tie ir baltie milti, kas strauji paaugstina un uzreiz pazemina cukura līmeni. Ja treniņa beigās jūtaties slikti, tātad jums ir slodze sirdij. Kad aizeju ciemos un tur stāv čipsi, es pacienājos, bet mana izvēle ir, kā es gribu dzīvot.
Tieši tā mēs ejam uz profesionālās skolas nosaukumu. Man šķiet, ka ir palicis viens pakāpiens – esmu uzlikusi sev mērķi, ka vasarā šis jautājums būtu jāsakārto. Arī bērni, kuri nodejo piecus, desmit gadus, gribētu saņemt dokumentu no profesionālas deju skolas.
Viens ir aizpildīt papīrus un dabūt deju skolas statusu, bet kas cits pēc tam šo statusu izpildīt. Otra lieta ir, kā Jelgavas pašvaldība nāks pretī. Līdzko izveidojam deju skolu, tur ir cita sistēma, tai skaitā dotācijās.
– Pie jums dejo ne vien bērni un jaunieši, bet arī mammas un tēti.
Jā, šobrīd mums ir viens tētis, kurš dejo arī tautiskās dejas. Ar hobiju klasi viņš pavada divas dienas nedēļā, ar tautiskajām dejām – arī vismaz divas dienas. Mums mammas un tēti ir ap 40 gadiem, bet ar skaudību skatos uz kolektīviem, kur ir 20, 25, 30 gadus veci dejotāji. Nezinu, kā lai palīdzu saprast, ka arī pēc 18 gadiem var dejot. Jaunieši pabeidz skolu, iestājas augstskolā, un viņiem šķiet, ka vairs nevar dejot. Un pēc tam viņi atnāk uz koncertu un visi raud. Varētu uzdot jautājumu, kāpēc tu nedejo, ja tev tas ir tik svarīgi. Es atbildēšu – tāpēc, ka viņi “Beneficē” ir iemācījušies: ja tu dejo, tad dejo. Ja taisi vakariņas, tad tie nav čipsi, bet stundu stāvi pie plīts. Viņi ir iemācījušies būt atbildīgi pret procesu. Ja dejo “Beneficē” un būs jākāpj uz skatuves, tad ir jānāk un jāstrādā ar sevi. Saku – nāciet baudīt deju divreiz nedēļā pa stundai, ja netiekat, nekas. Bet viņi tā nevar. Es gribētu, lai viņi tiek. Hobiju klasei mēģinājumos ir tik jautri! Protams, tagad uz koncertu viņi ir iespringuši, jo vēlas būt labi un smuki. Es gribu, lai viņi aprīlī aizbrauc uz Eiropas čempionātu, kas šogad notiks Liepājā. Tiešām vairāk gribētu hobija grupā redzēt tos, kas tikko beiguši dejot, lai viņi nepamet. Varētu dejot kopā ar viņiem, man ļoti gribas dejot. “Beneficē” ir sākusi dejot arī meitenīte, kuras mamma kolektīvā pavadījusi ilgus gadus. Tas ir pirmais šāds gadījums.
– Kā kopumā vērtējat mūsdienu dejas līmeni Latvijā?
Šajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos esmu mūsdienu deju koncerta mākslinieciskā vadītāja un šobrīd katru otro dienu pavadu citā Latvijas malā. Man ļoti gribētos, lai pēc 2020. gada skolēnu dziesmu un deju svētkiem lielākoties atsauksmes būtu – vau, bija tāds līmenis! Visi stiepa pirkstus, bija vienādi tērpi, nekur nelīda ārā auskari, košļenes, krāsainas matu gumijas! Lai šo līmeni paceltu, man ir jābūt stingrai pret saviem kolēģiem, visu Latviju, bet ne jau visi ir tādi perfekcionisti kā es. Viena vadītāja teica – Annika, attopies, tie ir mūsu svētki! Bet vai tāpēc iesim uz skatuves ar lielveikala maisiņiem?! Uz Dziesmu un deju svētkiem atbrauks arī ārzemnieki. Mēs mūsdienu dejā pasaulē ieņemam augstas vietas. Kāpēc mums būtu jānolaiž savs līmenis? Šobrīd nevaru saprast, kādā pozīcijā man palikt, vai iet savu ceļu un būt celmlauzim. Būs, kas mani atbalstīs, būs, kas zākās. Cenšos vīrišķīgi pret to visu stāvēt, bet tas ir grūti.
Tikko “Benefice” atgriezās no Tukuma kausa. Organizētāja man atsūtīja ziņu – mēs, Tukuma horeogrāfi, sakām milzīgu paldies, ka atbrauc un pacel Latvijas dejas līmeni, parādi, kā ir jādejo. Tas bija tik sirsnīgi! Pēdējos piecos gados līmenis Latvijā ir tā cēlies! Katru gadu, veidojot dejas, saviem bērniem saku – jūs nesatraucieties, mēs nevaram vienmēr dabūt pirmo vietu, paskatieties, kā visi mācās! Mēs iesākām ņemt baletskolotāju, tagad visa Latvija ņem baletskolotāju. Mums ir akrobātikas skolotāja, visiem ir akrobātikas skolotāji. Izveidoju gumiju sistēmu, ar kurām izstiept ķermeni. Sašuvu divus tūkstošus, un tagad visa Latvija stiepjas.
Mēs ceļam to līmeni, un man pašai ir bail, ka netikšu līdzi. Nezinu, kur vēl varam pacelties. Aizbraucām uz Koreju, un tur ķīnieši taisīja trikus kā filmās – nesaproti, vai tā ir projekcija vai īstenība. Bet nevaru teikt, ka gribu būt tajā līmenī. Es gribu dejot. Vienā skatē, kur biju žūrijā, bērni nostājās un tūlīt rādīs triku. Bet tā nedrīkst! Trikam dejā ir jābūt starp citu – mēs to izmantojam, jo tas mums palīdz izstāstīt stāstu.
– Kā jums veicās Tukuma kausā?
Ieguvām “Grand Prix” un gandrīz visās grupās pirmās vietas. Pirmo reizi žūrija nolēma “Grand Prix” piešķirt nevis kolektīvam, bet tieši dejai – “Sibīrijas bērniem”. To dejojam pusotru gadu. Katru reizi atveram internetā bildes, meitenes noskaņojas, izdzīvojam izsūtīto izdzīvojušo bērnu stāstu. Un katru reizi konkursos šī deja iegūst pirmo vietu. Tāpēc bijām pārsteigti, kad Minskā “Sibīrijas bērni” netika pat finālā starp sešām labākajām… Bet Tukumā tāpat sēž tikai ārzemju žūrija, kas balvu piešķīra nevis kolektīvam, bet tieši dejai. Iegūtos 400 eiro jau esam iztērējuši – meitenes piedalīsies deju meistarklasē.
Nākamais ir Eiropas čempionāts, kurš mūsdienu dejā ir svarīgākais gada noslēguma pasākums un katru gadu notiek citā valstī. Šogad tas būs Liepājā. Nevar nebraukt, bet tas iekrīt vienā dienā ar deju skati Slampē. Un divas dienas pēc tam ir Dejas gada balvas pasniegšanas pasākums. Šķiet, ka pēc tam varēs drusku uzelpot. Un tad vēl braukājam pa Latviju ar izrādi “Gorodki”, ko nekad iepriekš neesam darījuši.
– Neviens cits no jūsu uzvedumiem nav piedzīvojis tik garu mūžu kā “Gorodki”, kas ir nominēts arī pieminētajai Dejas balvai.
Pārējos uzvedumos dejo 300 dejotāju, šis ir mazāka formāta. Protams, tā nav priecīga izrāde, un cilvēks, izlasot nosaukumu, nav pārliecināts, vai grib ko tādu redzēt. Lai arī smaga, izrāde ir tik īpaša! Ne jau vienmēr visam ir jābūt komēdijai. Mana labākā draudzene saka – piedod, bet es neiešu uz tavu izrādi, negribu neko tik drūmu redzēt. Savukārt tie, kas ir noskatījušies, nepaliek vienaldzīgi. Mēs jau neaiztiekam nevienu tautību, bet stāstām par režīmu, kas bija, un par to, ka latvieši izdzīvoja un atgriezās Latvijā. Ka bija mīlestība, radās bērni, bija rotaļas. Par spīti visam, latvieši tur dzīvoja. Bērni, kas šīs dejas dejo, mācījās saprast, kā ir, kad nav telefonu, ka rotaļas bija kartupeļa vai akmens ripināšana.
Projektu iesniedzām Valsts kultūrkapitāla fondā, ieguvām pusi no nepieciešamā finansējuma, otra puse jānopelna ar biļetēm. Izrādi rādām arī sadarbībā ar “Skolas somu”.
Šobrīd Kultūrkapitāla fondam rakstām vērienīgu projektu, kurā “Gorodki” mēģinām uztaisīt ar 300 cilvēkiem. Fonds izsludinājis konkursu, kurā jāveido sadarbība starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Esam iecerējuši, sākot ar nākamā gada martu, mēnesi, kad notika izsūtīšanas, braukāt pa visu Baltiju, iesaistīt intervijas ar pārējām tautām. Tas mums ir ļoti liels izaicinājums. Gribam ticēt, ka tiem, kas lems par finansējuma sadali, mūsu iecere būs svarīga.
Iespējams, tā ir tikai mana sajūta, bet vienmēr esmu jutusies kā tāda bārenīte no valsts puses. Nevaru teikt, ka man neko nedod, bet vienmēr šķiet, ka visi tie, kas ir ārpus Rīgas, ir apdalīti. To jūtu katru reizi, kad piedalos konkursos un finansējumu piešķir Rīgas kolektīviem. Daudzi saka – tas, ko bijām piedāvājuši, ir svarīgs Latvijai. Esam 40 kilometru attālumā, bet patiešām jūtos kā otrā pasaules malā. Mums ļoti bieži zvana, aicina, bet, kad saku, ka vajadzētu dejotājiem apmaksāt autobusu, pie tā arī viss apstājas. Man atbild – tad paņemsim rīdziniekus, un tur vairs nav svarīga kvalitāte.
Par šo Gada balvu, kura Latvijā tiks pasniegta pirmo reizi, man ir ārkārtīgi satraucoša sajūta, ka Jelgava ieies Rīgā. Esam nominēti divās nominācijās, ir izsludināts skatītāju balsojums. Ļoti ceru, ka kādā no nominācijām mūs ievēros. Tas būs ārkārtīgi svarīgs mirklis tieši “Benefices” izaugsmē. Ir ieti 20 gadi, lai sasniegtu noteiktu atpazīstamību. Ceru, ka tā diena būs ļoti īpaša mums visiem.
– Atgriezīsimies pie jubilejas. Kādu esat iecerējuši svētku koncertu?
Pie skatuves tikām pēdējā brīdī – pirmo reizi mūžā veidoju koncertu mēneša laikā. Ir jāizdara ārkārtīgi liels darbs. Sākam iet uz skatuves, ir pirmie mēģinājumi. Katrai dejai ir desmit minūtes, jāiemācās jauni uznācieni, nogājieni. Kad uz kopīgo deju dodas 280 bērnu, vecāki saka – uz skatuves jau tik daudz dejotāju, savu nemaz nevaru ieraudzīt. Bet Jelgavā nav lielākas skatuves. Aicinu pašvaldību rīkoties, lai taptu liela skatuve, uz kuru var gan atbraukt Dailes teātris ar lielajām izrādēm, gan uzstāties pašu kolektīvi.
Koncerts būs divās daļās. Pirmajā rādām, kādi un cik dažādi esam “Beneficē”, ka starp mums ir iesācēji, ir turpinātāji, ka nevarētu iztikt bez mūsu stūrakmeņiem skolotājiem, kuri ik pa brīdim nemanāmi parādīsies uz skatuves. Pirmajā daļā būs skatāmas arī dažas jau dejotas dejas, bet īpaši pagātnē nekavēsimies. Otrajā daļā izmēģināsim Dziesmu un deju svētku mūsdienu deju lielkoncerta versiju. Tajā iekļautas Imanta Ziedoņa septiņas vērtības (atbildība, radošums, gudrība, skaistums, līdzjūtība, draudzība, mīlestība), bez kurām cilvēkam nevajadzētu dzīvot šo dzīvi. Protams, Deju svētkos šīs vērtības izdejos visi svētku dalībnieki, būs vēl citas horeogrāfijas. Mēs varam izdejot tikai tās, kuras apgūst “Benefice”. Šis koncerts ir veltīts mums pašiem, vecākiem un draugiem.
Sākotnēji bijām paredzējuši veidot skaistu lielkoncertu Zemgales Olimpiskajā centrā, kur pirmajā daļā būtu Deju svētku repertuārā balstīts uzvedums, bet otrajā daļā – “Gorodki” ar 300 dejotājiem. Sarunās ar domi šķita, ka tas izdosies, bet, pieņemot pilsētas budžetu, pašvaldībai nebija iespēju sponsorēt tik lielu pasākumu. Zemgales Olimpiskais centrs ir pats dārgākais Latvijā. Gribētos, lai jelgavniekiem nāktu pretī un dotu iespēju bērniem dejot savās mājās.
Savukārt augustā Zemgales Olimpiskajā centrā sabrauks 2000 dejotāju, kas būs atlasīti skatēs, lai mācītos Deju svētku repertuāru. Tur gan izmaksas tiks dalītas uz galviņām.
