Pirms 40 gadiem
1979. gada 4. aprīlī
Pareizākais ceļš – strauji attīstīt cūkkopību
“Pēdējos desmit gados mūsu rajonā cūkgaļas ražošana palielinājusies par 80 procentiem. Pērn kolhozi un valsts saimniecības pārdeva valstij 7355 tonnas cūkgaļas. Šogad jāpārdod 9463 tonnas.
Lai šo uzdevumu sekmīgi veiktu, nāksies izvērst cūku mītņu celtniecību, nodrošināt dzīvniekus ar barību, vārdu sakot, darīt visu, lai palielinātu barokļu skaitu un lai tie normāli pieņemtos svarā. Es centīšos atgādināt tās rezerves, kuras līdz šim neesam pienācīgi izmantojuši.
Pirmkārt, bažas rada samērā zemie dzīvsvara pieaugumi kā nobarojamiem dzīvniekiem, tā sivēniem. Pērn barokļiem tie bija tikai ap 400 gramu. Tālab vidējais realizācijas svars tagad ir ap 93 kilogrami. Atgādināšu, pirms desmit gadiem tas bija 107 kilogrami. Otrkārt, cūkgaļas ražošanas rentabilitāte samazinās un pērn vidēji rajonā saruka līdz 0,4 procentiem, kaut gan pirms septiņiem gadiem bija 40 procentu. Izveidojusies visai neizprotama situācija: kolhozos “Ziedkalne”, “Padomju jaunatne”, “Sarkanā zvaigzne”, “Nākotne” un dažās citās saimniecībās cūkgaļas ražošanas rentabilitāte sasniedza 5 līdz 87 procentus, bet “Rosmē”, Kirova kolhozā tā rada ievērojamus zaudējumus. Šādu svārstību cēloņi jāanalizē saimniecību speciālistiem,” norāda rajona Izpildkomitejas Lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks J.Ķīsis.
Kur kolektīvs spēku smeļ?
“Mēs uzskatām, ka to daudzo faktoru vidū, kas ietekmē kolektīva stabilizāciju, veselīgas, darbīgas atmosfēras radīšanu un uzturēšanu tajā, liela loma ir tradīcijām. Būvkeramikas rūpnīcas “Spartaks” partijas pirmorganizācija, tās birojs, arodbiedrības, komjaunatnes un citas sabiedriskās organizācijas pastāvīgi rūpējas par padomju tradīciju iedzīvināšanu, izkopšanu mūsu darba saimes dzīvē.
Īpaši svarīgi mums liekas attīstīt divu galveno virzienu tradīcijas – darba un patriotiskās audzināšanas. Tāpēc ik gadus rīkojam tikšanās ar kara un darba veterāniem, ar bijušajiem Sieramuižas ieslodzītajiem. Ik gadus jauniešiem svinam pilngadību, bet vecos ļaudis godinām un aizvadām pensijā. Taču atpūtā aiziet tikai retais, ja veselība neļauj strādāt. Daudz vairāk ir tādu cilvēku, kas turpina darbu mūsu rūpnīcā un ar savu prasmi, izturību rāda teicamu paraugu jaunatnei. Un ne tikai tas ir augstu vērtējams.
Laikam ritot, mūsu kadru strādniekiem izaug jaunā paaudze. Un, skaties, arī dēls vai meita jau iekļaujas spartakiešu saimē. Tas mūs sevišķi iepriecina, jo ar to stiprākas kļūst cilvēku saites kolektīvā, jūtamāka labo darba tradīciju pārmantojamība,” teic būvkeramikas rūpnīcas “Spartaks” kadru nodaļas vadītāja partijas pirmorganizācijas biroja locekle L.Veipa.
Cilvēki ir modri
“… Telefona klausulē neatlaidīgi atsaucas bieži signāli. Sakaru kanāls ar hidrometeoroloģisko staciju pirmdienas rītā laikam bija visnoslogotākais pilsētā. Zvanīja no iestādēm, uzņēmumiem un dzīvokļiem. Visus satrauca jautājums, kā turpmāk izturēsies Lielupe. Bet hidrometeorologu pārskati un prognozes nebūt nebija iepriecinošas. Naktī upē ūdens strauji cēlās un astoņos no rīta pilsētas robežās sasniedza 341 centimetru – kritisko līmeni. Tālāka paaugstināšanās draudēja ar lielām nepatikšanām. Ledus sastrēgumi izveidoja neregulējamu aizdambējumu kaskādi. Jebkurā brīdī varēja gaidīt jaunas nelaimes. Stāvokli pasliktināja ieilgusī sniega kušana un ilgstošie spēcīgie nokrišņi. Vēstis, kas pienāca no ledlauža, arī nedeva nekādu mierinājumu – Mežotnē ūdens pacēlies līdz 580 cm atzīmei, Kalnciema ciemats bija pa pusei appludināts, bet ar Staļģeni vispār neizdevās sazvanīties – sakaru līnija bija izgājusi no ierindas. Ūdens turpināja celties vidēji par diviem centimetriem stundā.”
Izmantota Jelgavas pilsētas bibliotēkas kolekcija
