Kur rast iedvesmu? Kā sajusties kā vieglai pieneņpūkai, tomēr nepaceļoties gaisā? Risinājums ir šūpuļtīkls, kurā kārtīgi jāizšūpojas vai vienkārši jāieritinās, jāļaujas un jābauda. Ja šopavasar ir pārņēmusi doma, ka vajadzētu tikt pie jauna šūpuļtīkla, protams, tā meklējumos var doties uz veikaliem. Ja sirds kāro ko oriģinālāku, jālūko pēc meistaru darinājumiem. Bet, ja ir radusies vēlme šūpuļtīklu izgatavot pašam, jādodas pie floristes un dekoratores Ivetas Kokmanes.
Izmanto tikai dabīgus materiālus
Iveta kopā ar kolēģi Ievu Zvirgzdiņu savu darbnīcu šā gada sākumā iekārtojušas kādā biroju ēkā Jelgavas depo rajonā, Rubeņu ceļa pašā galā. No ārpuses necilā celtne pilsētas rūpnieciskajā zonā pašlaik pārtop par modernu biroju ēku. Tur otrajā stāvā baltā telpā ar augstajiem griestiem tiek mezgloti šūpuļtīkli, lustra, galda lampas, dekori, bērnu šūpoles, šūpulīši zīdaiņiem un vēl citas lietas.
Iveta apstiprina, ka tā ir parastā mezglošanas tehnika, kas nu jau kādu laiku atkal ir modē. Mezglošana pie mums atnākusi no jūrniekiem, kuri daudzu mēnešu ilgajā ceļā mezglojuši dāvanas saviem mājiniekiem. Mezglot Iveta iemācījusies 5. klasē, kad viņai Ropažu vidusskolā bijusi laba matemātikas un mājturības skolotāja Rimša.
Toreiz vienīgais pieejamais materiāls mezglošanai bijuši tā dēvētie ballīšu striķi baltā un gaiši zilā krāsā, ar kuriem apdarināti puķu podi. Tagad mezglošana atdzimst jaunā kvalitātē un mezglojumi tiek izvietoti arī ārpus telpām – šūpuļtīkli, vigvami bērnu stūrītim, sapņu ķērāji, dažādi dekori.
Viņa rāda šūpuļtīklu no lina auduma un jūras izskalotiem kokiem. Ivetai īpaši tīk kokmateriāls, ko skāruši arī bebra zobi. Tādi koki nesen atrasti Gaujmalā, un ar tiem piekrauta pilna mašīna. Šūpuļtīkli top arī no dabīga kokvilnas auduma, un darbā tiek izmantotas Latvijā ražotas kokvilnas un lina auklas. Savukārt, lai stingrs pamats būtu apaļajiem, mezglotajiem šūpuļtīkliem, tajos tiek ievietoti metāla vai koka riņķi, kurus griež kāds ģimenes uzņēmums Mārupē.
“Izmantoju tikai dabīgos materiālus – linu un kokvilnu. Ir doma arī par vilnu un nākotnē pašām krāsot audumus ar dabīgajām krāsām,” stāsta Iveta. Tāpat ir iecere zīdaiņa šūpulīti izgatavot no dabīgā zīda diegiem. Pašlaik uzsvars tiek likts uz to, lai piedāvātu pēc iespējas dažādāku produktu klāstu. Pagājušovasar viņa sākusi vadīt meistarklases šūpuļtīklu izgatavošanā, jo cilvēki izteikuši vēlmi ko tādu radīt paši savām rokām.
I.Kokmane jau 18 gadu dekorē pasākumus, galvenokārt kāzas, un arī mezglošanas iemaņas savulaik atsvaidzinātas, gatavojot kādu dekorāciju kāzām. Tad radās doma izgatavot šūpuļtīklu pie mājas esošajai lapenei, un tika uzkārts pirmais šūpuļtīkls. Pēc tam izgatavots vēl kāds un vēl, bet tagad šūpuļtīklu gatavošana notiekot “uz pilnu klapi”. Pie Ivetas tos iespējams arī iznomāt fotosesijām vai pasākumiem.
Viņa smej, ka, atrodoties šūpuļtīklā, ir iespējami divi dienas attīstības scenāriji – vai nu noķert iedvesmu, vai šodien nestrādāt. Tā kā drīz sāksies kāzu sezona, abas ar palīdzi pašlaik aktīvi strādā. Pēc tam braukšot uz tirdziņiem. Top arī jauns uzņēmums šūpuļtīkliem un citām dizaina lietām, uzņēmuma nosaukums, logo. Uzfilmēts arī materiāls reklāmas videofilmiņai “Kopīgiem mirkļiem”.
Mācās un darbojas daudzpusīgi
Pēc profesijas Iveta ir drēbniece, beigusi Jelgavas Amatu vidusskolu. Viņu interesējusi nepieradinātā mode, dizains, jaunu tērpu veidošana, braukusi uz kursiem Mākslas akadēmijā, gatavojusies iestāties, lai gan tolaik tā nebija tik populāra profesija kā tagad. Bet tad pieteicies pirmais bērniņš, dzīve mainījusies, un Iveta pievērsusies floristikai, kuru apguvusi kursos, un sākusi darboties šajā nozarē.
Iveta strādāja Rīgā un uzskata, ka viņai paveicās ar ziedu salona īpašnieci darba devēju Līgu Brišku, kura ne tikai ļāvusi izpausties un strādāt ar ziediem, bet arī dzīvos augus apvienot ar stiklu un metālu. “Ar viņu joprojām esam draugos. Līga man bija laba skolotāja un iedeva pārliecību, ka varu jebko,” atzīst I.Kokmane.
Tad arī Iveta pievērsās dekorēšanai – sāka ar skatlogiem, bet tagad dekorē arī skatuves teātru izrādēm un gatavo rekvizītus. “Interjera dizainers pasaka, kādā krāsā būs siena, bet dekorators izdara visu pārējo,” tā profesijas būtību raksturo Iveta. Viņas darbība ir daudzpusīga, un mājās esot milzīga dažādu priekšmetu noliktava. Kāzām vairāk ir sezonāls raksturs, tāpēc jādomā, ko darīt citos gadalaikos. “Strādāju, mācos, papildinu zināšanas, apgūstu visu laiku kaut ko jaunu. Idejas rodas strādājot, darot, jo, tikai sapņojot, nekas nesanāks. Domu apmaiņas ceļā saprotot, ko vajag panākt, cik reāli to var izdarīt. Reizēm darbs neatmaksājas, bet lieliskākais rezultāts ir cilvēku atzinība,” teic Iveta.
Viena otru saprot no pusvārda
Jau piecus mēnešus viņai ir palīdze Ieva, kura beigusi stilistus Jelgavas Amatu vidusskolā, meklējusi darbu un nejauši feisbukā ieraudzījusi Ivetas sludinājumu ar darba piedāvājumu. Iveta Ievai nav ļāvusi rakstīt CV, bet uzaicinājusi uz sarunu. Tā abas satikušās, un tagad viena otru saprot no pusvārda.
“Nekad nebiju to darījusi,” par šūpuļtīklu darināšanu saka Ieva, piebilstot, ka meklējusi darbu, bet nav gadījies nekas tāds, kas patiktu. “Ieva saprot lietas, ko es daru. Viņai nav pieredzes, bet ir sajūta, kas šajā darbā ir ārkārtīgi svarīga,” savu kolēģi raksturo I.Kokmane.
Kopīgais darbs nebeidzas arī tad, kad abas jau ir devušās uz mājām, jo pēkšņi rodas kāda ideja, kas steidzami jāapspriež ar kolēģi. Ievas pirmais darbs pie Ivetas bijis griezt lentītes un taisīt karodziņus uz valsts svētkiem. Pēc tam viņa gatavojusi kroņus deju kolektīvam “Benefice”. Iveta ļaujot brīvi izpausties. “Radošam cilvēkam ir vieglāk strādāt, kad viņu neliek rāmjos,” atzīst Iveta.
Klientus palīdz iegūt Ivetas lielā pieredze un paziņu loks. Reizēm e-pasti ar darba piedāvājumiem mēdzot nākt cits pēc cita, lai gan nekādi sludinājumi nekur nav ievietoti. Klienti ir kļuvuši par labiem draugiem, un nāk klāt arī jauni. Klienti bieži ierodas ar savu iedvesmu, un šajā darbā nav rutīnas. Ieva gan piebilst, ka reizēm rutīna esot, kad jāizgatavo, piemēram, 20 kroņi korim vai Ziemassvētkos 60 mājiņas, taču tad mierinot apziņa, ka tas paies un būs atkal kas cits.
Skaistās vietas tāpat vien neatrastu
“Aizbraucot pie klienta, vispirms ir jānoķer sajūta, jājūt telpa, tad jāuzklausa, kas viņam patīk,” par savu darbu stāsta Iveta, piebilstot, ka dekoratora darbs nenozīmē tikai puķītes vien, kā daudziem šķiet, bet ziedi ir skaistākais noslēgums.
Tā kā dekorēšanā tiek izmantots koks un metāls, nepieciešamas prasmes strādāt ar urbi un slīpmašīnu. Viņas abas ar Ievu urbjot caurumus kokā, metināšanas darbi gan uzticēti profesionāliem metinātājiem. Tāpat jādodas uz veikaliem iepirkt materiālus.Bet ko darīt, ja viņu un klienta uzskati nesakrīt? Iveta uzskata, ka klientam ir jāuzticas dekoratoram, jāizrunā nianses, bet ar dekoratoru ir līdzīgi kā ar šuvēju – nav sliktu šuvēju, bet ir tavs vai nav tavs šuvējs. Tomēr, ja viņas un klienta uzskati par darāmo ir pilnīgi pretēji, Iveta šo darbu neuzņemsies.
Dekorējot kāzas, apskatītas daudzas jaunas vietas Latvijā. Tālākās, kur būts, ir Ērgļi un Daugavpils novads pašā pierobežā, kur strādāts trīs dienas, Ventspils un vēl citas. “Latvijā ir ļoti daudz skaistu vietu, kuras tāpat vien neatrastu un neapmeklētu. Mums pat ir izveidojies teiciens, ka visi grantētie ceļi Latvijā ved uz muižām, un 99 procentos gadījumu izrādījies, ka tā arī ir,” stāsta Iveta.
Kāzās neiztiek bez mistikas
Kāzu dienā viss notiek lielā steigā, un gadās, ka tikai trīs minūtes pirms ceremonijas dekorācijām tiek vilktas nost plēves, taču esot kāda brīnumaina sakritība – visos šajos gados Ivetas dekorētajās kāzās āra ceremoniju laikā lijis tikai vienreiz. “Ceremonija notika Lielupes krastā, bet jaunais pāris bija tik dzīvespriecīgi cilvēki, ka viss noritēja labi,” viņa atceras.
Citreiz līst visu dienu, bet īsi pirms ceremonijas pārstāj. Maģiski! Savukārt lēmums par B variantu – telti – var tikt pieņemts pēdējā brīdī. Pēdējos gados 80 procenti kāzu ceremoniju notiek laukā, bet pagājušovasar bija drosminieki, kuri visas kāzas svinēja ārā, atklāj Iveta.
Kāzu svinēšanas tradīcijas laika gaitā Latvijā mainījušās. Kādreiz galvenais bija līgavas pušķis un milzīgs dekors uz mašīnas, nu vairs tā nav. Tagad svarīgākais ir, lai fotogrāfijas būtu skaistas, un daudzi kāzu fotografēšanai pieaicina profesionāli, jo noķert stāstu, emocijas, prieku var tikai profesionālis. Atmiņas vajag iemūžināt tā, lai bildes runā, tāpēc naudu fotogrāfa algošanai nevajadzētu žēlot, uzskata Iveta. Uzmanība tiek pievērsta arī dažādām niansēm, piemēram, kādā tonī būs galda kartes u.c.
Pēc pieprasījuma Iveta rīko arī vecmeitu ballītes vai pasākumus kolektīviem. Piemēram, ziemā pie viņas apmezglot nakts lampiņas bijušas “Silvas” meitenes. Ziemā rīkotas kroņu gatavošanas meistarklases.
Tā kā tuvojas Lieldienas, skatlogiem aktuālas kļūst vistas, zaķi un milzu puķes, kuru darināšanā arī ir bijušas meistarklases. Tajās var iemācīties ko jaunu un lieliski pavadīt laiku. Iveta no īpašas masas gatavo arī lelles un dēvē to par meditatīvu procesu, dzīvesveidu. Tāds pats esot arī šūpuļtīklu izgatavošana. “To nevar izdarīt pēc teorijas, tikai pēc sajūtām,” viņa piebilst. Viens šūpuļtīkls tiek pīts divas trīs dienas. No astoņiem līdz pieciem.
Tuva ir Latvijas daba
Iveta savās kāzu dekorācijās un pušķos mēdz izmantot visai netradicionālus materiālus no Latvijas dabas – suņuburkšķus, zirgskābenes. Bet kāds griestu dekors izgatavots tikai no pelēkajām Latvijas smilgām.
Dekoratore teic, ka mēs nereti esam gatavi par lielu naudu pirkt eksotiskas lietas no ārzemēm, aizmirstot par to bagātību, kas ir tepat visapkārt. “Mums ir daudz unikālu materiālu, ar ko strādāt,” viņa piebilst un rāda līgavas pušķi bez ziediem, kurā ir tikai dabīgi materiāli – spalvas, īsta kokvilna, nekā mākslīga.
“Esmu Latvijas patriote. Man ļoti patīk mūsu daba. Vasarā ar bērniem braucu apkārt pa Latviju un nebeidzu brīnīties par daudzajām skaistajām vietām, kuras vēl nezināju,” mīlestību pret dzimto zemi atklāj Iveta.
