Lasot “Zemgales Ziņu” 4. aprīļa numurā par biedrības “Soli pa solim” rīkoto pārgājienu no Cukurfabrikas stacijas Jelgavā līdz Rīgai, atmiņā nāca pārgājiens pirms gadiem piecdesmit, kad līdzīgu maršrutu veica Jelgavas autobusu parka (JAP) mototūristi jeb “javenieki”, kuri brauca ar Čehoslovākijā ražoto un jauniešu vidū populāro motociklu “Jawa”. Tajā laikā autobusu parkā auto un moto tūrisms bija ļoti attīstīts. Ar motocikliem divreiz bijām aizceļojuši no Jelgavas līdz Vidusāzijai, izbraukts Kaukāzs, Karpati, Karēlija, vēl pirms mums viena grupa bija pie Klusā okeāna jūrām Magadanā. Bija tādi, kas ceļoja ar “emkām” – motocikliem ar blakus vāģi –, bija arī autotūristi.
Reiz Jelgavas Tūristu kluba priekšnieks Hūberts Krīgers kaut kā mazliet noniecinoši izteicās, ka tie autobusu parka tūristi jau nu kājām paiet neesot spējīgi. Tad mēs, kādi desmit “javenieki”, nolēmām pierādīt, ka tā nav. Nolēmām veikt kājām ceļu no Jelgavas līdz Rīgai. Bet švaki jau gāja. Nekad mūžā tādi gabali nebija staigāti. Kad nonācām Rīgā, kājas bija kā ar svinu pielietas.
Savu pārgājienu sākām Rīgas ielas un Kalnciema ceļa krustojumā pie 6. veikala, tālāk pa Veco ceļu gājām gar birzīti (tagad Svētbirzi) un tad gar Ozolnieku skolu līdz pārceltuvei. Tur pārcēlāmies pār Iecavu, gar Dalbi un tad laikam gar Pēterniekiem devāmies tālāk. Pārsvarā bija izvēlēts grants ceļš. Pa tolaik šauro asfaltēto Rīgas šosejiņu, kas bija apstādīta ar bērziem, kuros mašīnas sitās cita pēc citas, tikpat kā negājām. Atceros, ka pārgājiena sākumā Pārlielupē pie tagadējās Svētbirzes vēl stāvēja 1797. gadā Drīzena uzliktais obelisks. Tolaik mēļoja, ka tas uzstādīts par godu Katrīnai, kas tur pirms Jelgavas pieturējusi karieti, lai tajā vietā aizietu uz krūmiem. Tagad var izlasīt, ka patiesībā Kurzemes gubernators Drīzens to bija uzstādījis par godu Krievijas imperatoram Pāvilam I. Vēlāk tas nez kur pazuda.
Vēl atceros, ka, sasniedzot Rīgu, mums pakaļ ar autobusu atbrauca galvenais inženieris Vilnis Bulkovskis. Padomju laikos tāds pārgājiens nevarēja būt tāpat vien. Tas bija rīkots kādiem svētkiem par godu. Iespējams, tas varēja būt 9. maijs, ko tolaik atzīmēja kā Padomju Savienības uzvaras dienu Otrajā pasaules karā. Tādēļ Bulkovskis ar autobusu atveda mums ziedus, ko nolikām pie kantainā akmens staba, kas, iebraucot Rīgā, stāvēja Vienības gatves kreisajā pusē. Ar to netālu no trolejbusu galapunkta bija iezīmēta Rīgas robeža. Ziepniekkalna daudzdzīvokļu māju rajona taču tolaik vēl nebija.
Kājām vairāk gan neesam gājuši. Es pats 1969. gadā pievērsos autosportam, un tad jau tūrismam atlika mazāk laika.
