“Pagājušajā gadā man apritēja 50 gadu, Mārtiņam apaļā jubileja bija gadu iepriekš. Domāju, kā svinēt, un nolēmām sarīkot izstādi. Bērni ir paaugušies, un tagad var atļauties to darīt. Pirmo izstādi sarīkojām Priekulē. Pēc tās bija neliels pacēlums, un domājām, kur vēl varētu izstādi parādīt. Mūs laipni uzņēma Dobeles muzejs. Vismaz trešdaļa no tā, ko var redzēt šajā izstādē, pa gadu ir nākusi klāt,” stāsta keramiķe Kristīne Cukura. Dobeles Novadpētniecības muzejā atklāta Kristīnes un Mārtiņa Cukuru keramikas un karikatūru izstāde “Sagāztie podi”, kas būs skatāma līdz 3. maijam.
Mākslu saista ar tehnoloģijām
Kristīne un Mārtiņš saimnieko Mārtiņa vectēva celtajās mājās Virgas pagasta Paplakā – lielā akmens mūra ēkā, kur vectēvs pirms Otrā pasaules kara turēja govis un zirgus, ierīkota vasaras keramikas darbnīca. “Virzās” tiek uzņemti arī interesenti, kas vēlas iepazīt mālu un izvirpot arī sev kādu piemiņas velti. “Ir jau ļoti jauki pastrādāt kaut ko radošu. Lielu daļu darbu veidojam pārdošanai, izstādes darbi tomēr ir citādāki. Esmu ļoti laimīga, kad tieku un varu tā brīvi taisīt. Kad neviens nav pasūtījis un noteicis, kam galā jāsanāk un kāda funkcija traukā jāieliek. Kad varu virpot glaunas vāzes un visu laiku to formu nedaudz pamainīt, ka varu spēlēties. Tas man ļoti patīk un arvien vairāk,” teic Kristīne.
Viņas rokām arī pamatā top, piemēram, suvenīru krūzītes ar pārsteiguma dzīvnieciņu. “Es virpoju un, kad man rodas kādas idejas, saucu Mārtiņu, un tad mēs abi divi izdomājam, kā labāk varētu. Mārtiņš nevirpo, viņš veido, izdomā, ko likt virsū. Izstādē ir arī dažas vāzes, ko virpojusi esmu es, bet Mārtiņš ir rotājis. Keramiķes izglītība ir man, bet Mārtiņš arī visu ir iemācījies. Nevar sieviete viena pati ar cepļiem tikt galā. Ja kaut kas salūst, vajag vīru klāt, kas saremontētu,” saka Kristīne.
“Keramika ir diezgan smags darbs, kur jāiegulda zināšanas un speciālas tehniskās iemaņas. Ar cepļiem bieži ir problēmas,” saka Mārtiņš. Viņam tuvas ir tehnoloģijas, darbā ar mālu tiek izmantotas arī CNC frēzes un smilšu strūklas iespējas formas un reljefa veidošanā. “Patīk mākslu sasaistīt ar mūsdienīgām tehnoloģijām,” tā Mārtiņš.
Izstāde skatāmas arī Mārtiņa karikatūras. “Bez humora jau nevar dzīvot. Laika gaitā sakrājas sīki sižetiņi, kas kādreiz jāuzliek uz papīra. Ja tos izdodas veiksmīgi ietērpt tādā simboliskā veidolā, tad par to ir gandarījums. Patiesībā viss tiek darīts paša prieka pēc,” stāsta karikatūru autors. Viņa darbos atspoguļotas tēmas, kas bija aktuālas gan pirms vairākiem gadiem, gan tādas ir joprojām – piemēram, izglītības reforma. Mārtiņš karikatūras sācis zīmēt laikrakstam “Kursas Laiks”. “Kopš sevi atceros, vienmēr esmu kaut ko zīmējis. Kad ir kāda doma, diezgan tomēr jāpiespiežas apsēsties un uzzīmēt. No tā jau nav nekāda praktiska labuma, maizes kukulis par to netiks,” tā karikatūrists.
Aiziet ciemos pie topošā vīra
Kristīne nāk no jelgavnieku keramiķu Brigitas un Egona Šmēdiņu ģimenes. “Kad Jelgavas 4. vidusskolā mācījos otrajā trešajā klasē, klases audzinātāja katram bērnam jautāja, par ko viņš nākotnē gribētu kļūt. Teicu, ka būšu bērnudārza audzinātāja. 8. klasē nevarēju saprast, kur mācīties tālāk, vidusskolā negribējās palikt, un mamma mudināja iet uz keramiķiem. Manā bērnībā mākslas skolas Jelgavā vēl nebija, mācīties zīmēt un gleznot mēs, bērni, gājām uz kultūras namu pie Ulda Rogas. Zīmēšanā un gleznošanā pamats bija, tāpēc varēja mēģināt stāties lietišķās mākslas vidusskolā. Rīgā bija milzīgs konkurss, tur netiku. Gāju atpakaļ uz Jelgavu, nomācījos vēl 9. klasi un tad braucu uz Liepāju. Tur bija mazāks konkurss, kuru izturēju, un tur arī izmācījos,” stāsta K.Cukura, kura pabeigusi Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu. Vēlāk studējusi psiholoģiju un pedagoģiju.
Viņa gan piebilst – izglītība ir svarīga, bet tikpat svarīgi ir pastāvīga darbošanās. “Ja strādā mājās, tur arī prasmes attīstās. Tā kā mamma bija keramiķe, man bija pieejami arī resursi. No mammas varēja dabūt kādu vecu ceplīti, kādu virpu. Tētis pats bija izprojektējis virpas, viņam bija daža lieka, ko varēja man iedot. Man bija pašai sava maza istabiņa, kur es strādāju. Kad dzīvesvieta tika mainīta, to visu varēju paņemt līdzi,” atminas Kristīne.
Savukārt Mārtiņš dzimis Liepājā, un arī viņam ir mākslinieciskas saknes. “Abi vecāki strādāja lietišķās mākslas vidusskolā – tētis bija gleznotājs, mamma – šuvēja, mācīja modes meitenēm. Apzināti neesmu uz mākslu gājis, bet, ja jūt, ka tā ir īstā lieta, tur neko nevar padarīt – cik ilgi turēsies pretī,” stāsta Mārtiņš, kurš studējis datordizainu.
Liepājā abi arī iepazinušies. “Aizgāju pie sava vīra ciemos,” nosmaida Kristīne. Mārtiņa tētis Guntis Cukurs bija pedagogs Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā. Skolai nebija kopmītņu, un tās audzēkņi īrēja gultasvietu kur nu kurais – bijuši izkaisīti pa visu pilsētu, stāsta Kristīne. Savukārt skolotājs aicinājis bērnus pie sevis uz mājām nomazgāties, pavakariņot. Tur arī Kristīne ieraudzījusi Mārtiņu, kurš bija atgriezies no armijas.
Vietējais zelts
Daudzus gadus abi strādā Priekules Mūzikas un mākslas skolā, kur Kristīne māca gleznošanu, veidošanu un darbu materiālā – keramiku, savukārt Mārtiņš zīmēšanu un kompozīciju, ja ir interesenti, arī datorgrafiku, strādāt ar koku. Kristīne novērojusi, ka bērnu, kas gribētu darboties ar mālu, ir palicis gaužām maz. “Tas ir patiešām nepateicīgs darbs. Kad liec ceplī, šķiet, ka viss ir kārtībā, kad ņem ārā – trauks ir vai nu ieplīsis, vai glazūra nav tāda, kā vajadzētu. Pastāv daudz nejaušību. Kad stellēs aud audeklu, ja kas aizgājis nepareizi, to redz un var izlabot. Ja māls dedzinot saplīst, tur neko nevar darīt. Ja bērnam kaut kas nesanāk, viņš ir bēdīgs, rociņas nolaižas un vairs negribas neko darīt. Tiem bērniņiem, kas tagad nāk uz mākslas skolu, ir arī grūtāk. Viņi ir pieraduši pie telefona, planšetes, pirkstiņos nav spēka. Tur tomēr ir jāspiež un jāveido, spēks ir vajadzīgs,” pārliecinājusies Kristīne. Pirmo trīs klašu vecuma bērni gan ļoti labprāt darbojas ar mālu, un tas viņiem pat ir ļoti ieteicams, viņa piebilst.
Mārtiņš piemetina – darbā ar mālu vajadzīga milzu pacietība. Kaut vai sagaidīt, kamēr veidojums ir izžuvis, un tikai tad to var likt iekšā ceplī. “Keramika būtībā ir kas pretējs mūsdienu ideoloģijai, ka visu vajag uzreiz un ātri. Šeit viss nāk lēni, smagi un grūti. Un ja vēl ienāk ķīniešu trauki, kas ir desmit reižu lētāki…” Kristīne spriež – vietējie keramiķi novērtētu, ja tiktu ierobežots imports, jo pašmāju mākslinieki nespēj konkurēt ar ražotnēm, kur vienā piegājienā tiek saražoti tūkstoši un pārdoti par daudzkārt zemākām cenām. Kristīne teic – liels zaudējums piedzīvots, likvidējot “Latvijas keramiku”, kas bija sava veida bāzes vieta māksliniekiem. “Mums nav naftas vai zelta, bet ir māls. Bērnu tūristu grupām, kas brauc pie manis, saku – jūs varētu izdomāt, kā mēs mālu varētu atkal izmantot!”
Trīsvienībā ar Dievu
Kristīnei un Mārtiņam ir kupla ģimene. Izaudzinājuši sešas atvases, un šobrīd pieņemti pieci audžubērni. Šādam solim brieduši ilgāku laiku, līdz pirms pieciem gadiem no Jelgavas centra “Elizabete” ģimenē ienāca tolaik deviņgadīgais Mārtiņš, kuram šomēnes aprit 14. Dažādi apstākļi motivējuši pieņemt šādu lēmumu. Viens no galvenajiem – kopīgi pārvarētais smagais periods, kas saistīts ar jaunākās meitas Rebekas veselību. “Likās, ka mūs nekas vairs nebaida,” atceras Kristīne.
Rebeka piedzima ar ģenētisku problēmu, smagu sirds kaiti, daudz slimoja, un tobrīd slimnīca vecākiem kļuva par teju otrajām mājām. Ārsti ieteikuši pavisam mazo meitenīti operēt, taču vecāki jutuši – operēt nedrīkst. Kad apkārtējo spiediens ņēma virsroku, Kristīne un Mārtiņš piekrituši operācijai, taču tad ģenētikas īpatnību dēļ no operācijas atteikušies ārsti. Meklēts padoms arī pie zviedru speciālistiem, taču arī tur saņemts atteikums. Latvijā ārsti Rebekai izrakstījuši zāles un prognozējuši trīs mēnešus.
Kad noteiktais termiņš bija garām, apkārtējo cilvēku lūgšanas un pašu arvien lielāka paļaušanās uz Dievu pat ārstiem likusi atzīt, ka sirds varējusi izveseļoties vien ar augstāku spēku iejaukšanos. Kad cīņa par dzīvību bija izcīnīta, ārsti prognozēja, ka meitene nestaigās, nerunās, tomēr Rebeka spēj pārvietoties pati un vecāki var ar viņu saprasties. Tagad, ja ārsti par kaut ko ir skeptiski, ģimene vairs neuzskata, ka viņiem simtprocentīgi ir taisnība. “Ir smagi, ja pieci bērni ir veseli, bet sestais slims. Prognozes bija ļoti dažādas. Abi divi visu laiku esam cieši turējušies kopā, Dievs bijis kā trešais, un viss ir labojies. Ir lietas, kas nekad nemainīsies, tomēr Rebeka nav guloša, visu ko spēj darīt pati. Mēs Dievam esam ļoti pateicīgi par to, tas ir pamatakmens, uz kura stāvam,” tā Kristīne.
Tagad kopā ar septiņpadsmitgadīgo Rebeku ģimenē aug Mārtiņš (13), Gints (11), Rolands (9), kuri bija klāt arī izstādes atklāšanas dienā Dobelē, Artūrs (16) un Airita (13). “Kad vairs nav bailes, ka bērni paņem laiku, ka ar viņiem kopā var atnākt haoss, ar viņiem ir ļoti interesanti. Viņi ir kā sīpoliņi – kad tās apkaltušās mizas noloba nost, viņi kļūst interesanti un forši. Tad kāpēc to nedarīt?” saka Mārtiņš.
Kristīne piemetina, ka pluss ir lauku vide, kurā bērniem nekad nebūs garlaicīgi, iespēja darboties ar mālu. Katru vakaru audžuvecākiem arī jāpalīdz tikt galā ar mājasdarbiem bērniem, kas mācās 2., 3., 7. un 9. klasē. “Šiem bērniem ir raksturīgi milzīgi robi mācībās, jo vecāki ar viņiem nav darbojušies. Smadzenes ir “ierūsējušas”, nav kustinātas. Bērnunamos ar viņiem netiek galā – vienai auklītei ir vairāki bērni, viņa to nevar izdarīt. Visu laiku situācija uzlabojas, ir progress, bet tā ir nemitīga cīņa,” teic Kristīne.
